Spēle ar laiku. Keita Atkinsone – ”Dzīve pēc dzīves”


Keita Atkinsone - Dzīve pēc dzīvesAngļu rakstnieces Keitas Atkinsones romāns „Dzīve pēc dzīves” ir pirmais šīs autores darbs, kuru  nācies turēt rokās – neskatoties uz to, ka latviski tulkoti vēl vairāki viņas romāni – „Neredzamo stundu muzejs”, „Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”. Pie šīs grāmatas ķeros īsti nezinot, ko no tās sagaidīt, taču apraksts solīja, līdztekus 20. gadsimta vēsturei, iekļaut arī mani interesējošo fantastisko elementu – proti, galvenās varones vairākkārtīgo pārdzimšanu, ar mērķi iespējami dažādi nodzīvot vairākas viņai atvēlētās dzīves un varbūt pat mainīt vēstures gaitu.

Romāna galvenā varone ir sieviete vārdā Ursula Toda. Pārtikušā angļu ģimenē dzimusi atvase, kas savā dzīves ceļā ir spiesta pārdzīvot abus Pasaules karus un neskaitāmas savas (un citu) nāves, lai atkal atgrieztos sākuma punktā un mēģinātu vēlreiz. Atšķirībā no grāmatas elegantā noformējuma, pašas Ursulas ceļš, nebūt nav rozēm kaisīts. Šī varone mirst biežāk kā jebkura citā romānā sastaptie tēli, un arī pati jaunās sievietes dzīve, kas seko iepriekšējām dzīvēm, nav nedz viegla, nedz patīkama.

Ursula atkārtoti piedzīvo kara šausmas (turklāt pamanoties atrasties abās frontes pusēs), kļūst un nekļūst par māti un sievu, zaudē sev tuvākus un tālākus cilvēkus, sastop vienus un tos pašus mīļākos, viļas vīriešos, lai atkal iemīlētos no jauna, mācās no savām kļūdām un pieļauj nākamās. Šajā dzīves ceļā viņu vada tāda kā intuīcija, savādais dežavū, kas, kā neredzama roka, virza un maina Ursulas pieņemtos lēmumus, attīstot arī Ursulas personību un, ļaujot lasītājam sekot viņas briedumam, pašai varonei to nemaz neapzinoties.

„Viņa ilgojās pēc vienatnes, bet ienīda vientulību: āķīga mīkla, ko viņa nekādi nespēja atrisināt.”

K. Atkinsone raksta pamatīgi – detalizēti, rūpīgi un smalki. Neparastā romāna struktūra, varonei ik pa laikam nomirstot, lai atkal atdzimtu un turpinātu dzīvi, it kā no tā paša, tomēr citādāka punkta, acīmredzami pieprasa ļoti meistarīga autora spalvas pieskārienu. K. Atkinsone attaisno uz sevi liktās cerības – šī proza ir detalizēta visās vajadzīgajās vietās un līmeņos. Ja pirmajā Ursulas pārdzimšanas brīdī kaut kas būs paslīdējis garām, attiecības nebūs gana sīki izskaidrotas vai jaunās kleitas krāsai nebūs pievērsta gana liela uzmanība, lasītājs var neraizēties – līdz ar nākamo Ursulas dzīvi, atklāsies ne tikai arvien jaunas un jaunas detaļas, bet apziņā nosēdīsies arī iepriekšējās, veidojot apskaužami pilnasinīgu literāro realitāti.

„Tā ir čūska ar savu asti mutē. […] Tas ir simbols, kas ataino Visuma cirkularitāti. Laiks ir tikai konstrukcija, patiesībā viss atrodas plūdumā, nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir vienīgi šis mirklis.”

Šis ir tehniski sarežģīts romāns, kas var kalpot par labu paraugu rakstīt gribētājiem, uzskatāmi parādot, cik dažādi iespējams izmantot laiku un telpu literārā darbā. Nelineārais, fragmentētais laika plūdums, kas, iespējams, sākotnēji varētu biedēt kādu nepieredzējušu lasītāju, romānā ir iekļauts tik organiski, ka ne reizes negadās paklupt pār kādu neveiklības faktu vai nevietā novietotu gadu. Tajā pašā laikā, lasīt „Dzīvi pēc dzīves” ir emocionāli savāds uzdevums. Ik pa brīdim autore bez mazākajiem pašpārmetumiem nojauc visu rūpīgi sabūvēto, tomēr nekas no tā nepārvēršas pīšļos. Ursulas dzīvesstāsta māja stāv uz stingriem pieredzes pamatiem, neskatoties uz to, ka ik pa laikam karš un šķietamas nejaušības nobrucina jaunuzceltās ēkas sienas.

Atsauces uz mākslu, literatūru, vēsturiskiem notikumiem, reālām personām, precīzi izstrādāts laikmeta atainojums, došanās dziļāk varoņu savstarpējo attiecību ielejās – ikviena no šīm lietām jau ir sagaidāma, lasot šādas raudzes romānu. Nemaz nerunājot par spēlēšanos ar alternatīvās vēstures mājieniem, sižeta ietvaros, aplūkojot jautājumu, kas nodarbinājis ne mazums cilvēku prātu – kā viss būtu izvērties, ja Hitlers nebūtu nodzīvojis gana ilgi, lai sastrādātu savas zvērības?

Taču, manuprāt, vēl viens elements, kas padara „Dzīvi pēc dzīves” tik dzīvu un atmiņā paliekošo, ir apstāklis, ka autore ļauj lasītājam pašam uzdot sev šos liktenīgos jautājumus – cik daudz no mūsu izvēlēm ir iepriekšnoteiktas, cik daudz no cilvēkiem, kurus mums dzīves laikā jāsatiek, mēs satiksim tā vai citādi, cik daudz mēs varam mainīt, un, vai vajadzētu?

Domāt nav jēgas, Ursula strauji atbildēja, ir vienkārši jāturpina dzīvot. […] Galu galā mums ir tikai viena dzīve, tāpēc jāmēģina nodzīvot to pēc iespējas labāk. Pareizi mums neizdosies nekad, bet vajag mēģināt.

Pretēji Ursulas sacītajam, šī ir grāmata, kas liek domāt. Grāmata, kas drošā solī izved lasītāju cauri gan kara ellei, gan vissmalkākajām it kā gluži parastas dzīves peripetijām. Grāmata, kas liek apzināties visu lietu nosacītību un savu puteklisko eksistenci varenā un untumainā laika priekšā.

9

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: