Paspēlēsim kariņus? Pīrss Brauns – ”Sarkanā sacelšanās”


Pīrss Brauns - Sarkanā sacelšanāsGada nogalē jāatdod visi grāmatu atsauksmju parādi. Viens no maniem degošākajiem atsauksmju parādiem izrādījies stāsts par nesen grāmatnīcās nonākušo Pīrsa Brauna distopiju „Sarkanā sacelšanās”, kuru izlasīju pirms kādas nedēļas vai divām, bet līdz ar svētku troksni noliku drusku pagulēt virtuālajā „to-do” sarakstā, lai beidzot izceltu no sarkanajiem putekļiem īsu brīdi pirms Jaunā gada.

„Sarkanā sacelšanās” pieder pie tiem romāniem, kurus iespējams izlasīt nosacīti ātri un dažos piegājienos. Brauns raksta aizraujoši un, kā to apgalvo arī grāmatas anotācija, „ar kinematogrāfisku vērienu”. Iespējams, pateicoties tieši šim kinematogrāfiskajam vērienam, tiesības uz grāmatas ekranizāciju kompānijai Universal Pictures jau ir pārdotas par trakoti glītu summu (tādu ar septiņiem cipariem), un tuvākajos gados grāmatas fani varēs sagaidīt jaunu zinātniskās fantastikas grāvēju World War Z režisora Marka Forstera vadībā.

Romāna darbība noris tālā nākotnē. Cilvēce pamanījusies kolonizēt Marsu, aizliegt demokrātiju, kā visu nelaimju cēloni, un sadalīt pilsoņus kastu sistēmai līdzīgās grupās, piešķirot tiem krāsas kā konkrētās kārtas apzīmētājus. Barības ķēdes augšgalā atrodas Zelti – ģenētiski uzlaboti, labi aprūpēti, trenēti un nežēlīgi vadoņi. Ķēdes vidus posmā atrodas ne mazums citu krāsu, sākot no  Pelēkajiem kārtības sargātājiem, Zaļajiem zinātniekiem vai Violetajiem māksliniekiem un beidzot ar skaistajiem Sārtajiem, kuru vienīgais uzdevums ir apmierināt citu kastu baudas prasības.

Taču pašā, pašā barības ķēdes apakšposmā atrodas Sarkanie. Melnstrādnieki, fiziskā darba darītāji, vergi, kuri Marsa dzīlēs rok vērtīgos resursus, nemaz nenojaušot, ka viņi vis nebūvē jaunu civilizāciju, nesagatavo Marsu, lai tajā varētu ierasties un dzīvot jaunas paaudzes no Zemes, kā to stāsta vecā labā propaganda, bet gan ir nolemti lēnai iznīcībai, sasniedzot labi ja 30 gadu vecumu. Viens no šādiem Sarkanajiem, saprotams, izrādās arī romāna galvenais varonis Derovs, kura sievas publiskā un nežēlīgā nogalināšana aizsāk jaunajā puisī cīņas dzirksti (tiesa, ne bez palīdzības no ārpuses – dumpinieku kustības, bez kuras nebūtu iedomājama neviena kārtīga sacelšanās).

Stāsts pamazām aizved Derovu līdz ekstrēmajām pārvērtībām. Pārcietis šausminošas ķermeņa modifikācijas, kas Brauna pasaules Zelta pārcilvēkiem, ir normāla lieta, uztrenējis savas kaujas prasmes un dabūjis iekodētu savās smadzenēs gan „Iliādu” gan „Ulisu”, gan „Lielisko Getsbiju” (manuprāt, dikti noderīgs pasākums, ceru, ka nākotnē, kāds tik tiešām izdomās, kā cilvēkos implantēt „Ulisu” bez tā lasīšanas), jaunizceptais varonis ir gatavs kļūt par pilntiesīgu Zeltu. Gatavs absolvēt institūtu, uzkalpoties gana augstu, lai gāztu sistēmu no tās sapuvušās iekšienes. Saprotams, ka ar absolvēšanu tik vienkārši vis nevedas un Derovs iekļūst ļoti nežēlīgā un taktiski sarežģītā kariņu spēlē. Ar īstiem vairogiem, īstiem upuriem un īstām asinīm.

„Viņi mūs šurp atveduši, jo šī ieleja ir cilvēce, pirms valdīja Zelts. Sašķelta. Nespēj rast vienotību pat mūsu pašu ciltī. Viņi grib, lai izdzīvojam procesus, ko pieredzēja mūsu senči. Šī spēle soli pa solim attīstīsies un sniegs mums jaunas mācības. Tajā attīstīsies hierarhijas. Mums būs Sarkanā krāsa, Zelts, Varš.”

Daudzās ārzemju blogeru atsauksmēs lasāms, ka cilvēki salīdzina Brauna romānu ar „Bada spēlēm”. Nav grūti saprast, no kurienes šim salīdzinājumam aug tā distopiskās kājas. Kā vienā, tā otrā romānā gados jauni cilvēki ir spiesti cīnīties uz dzīvību un nāvi, mēģinot sagraut antiutopisko pasaules iekārtu, kurā ir uzauguši. Kā vienā, tā otrā romānā, ir spēcīgs varonis/varone, kas ved pārējos pretī cēlam mērķim. Kā vienā, tā otrā romānā, tiek dibinātas savienības, pārdzīvotas nodevības, iegūti draugi un ienaidnieki. Taču, manuprāt, ar to arī šīs abu romānu līdzības beidzas. Abi galvenie varoņi – Katnisa un Derovs, vismaz manām acīm, šķiet pietiekami dažādi cilvēki.

Sarkana_sacelsanas_teejtasiite

Katnisas stāstu es personiski uztvēru kā bez-izvēles ciņu par izdzīvošanu un taisnīgumu, Derova stāstu – kā plānotu cīņu par varu ar taisnīgumu fonā. Katnisā es spēju saskatīt morālo kodolu arī brīžos, kad viņai savu cilvēcību nācās zaudēt – man neradās šaubas par varones iekšējo pārliecību, nedz arī par to, ka viņa nožēlo savas izvēles, kas „nogājušas no kursa”, un rūpīgi izvērtē savas rīcības atbilstību savam iekšējam morālajam kompasam. Turpretī Derova gadījumā es labi spēju saskatīt viņa motivāciju (sievas nāvi) un cēlos mērķus (labāku rītdienu), tomēr, lai kā arī censtos, līdz galam nevarēju nokratīt no sevis sajūtu, ka puiša morālais kompass ik pa laikam tiecas pazaudēt ziemeļus. Un arī cilvēcību, kas, izrādās, ir itin ērti aizstājama ar taktiku un stratēģiju brīžos, kad spēlējamas varas spēles. Citiem vārdiem sakot, teiciens „iet pāri līķiem” Derova stāstā nebūt nav tikai teiciens.

 „Cilvēku nevar atbrīvot tā pati netaisnība, kas viņu paverdzinājusi.”

Brauna radītā literārā sistēma ir vīrišķīga un nežēlīga. Šī sarkana pasaule iedvesmu smēlusies grieķu un romiešu kultūrās (jaunie studenti tiek sadalīti namos, kas nosaukti par godu mitoloģiskajām dievībām), kara mākslā (atsauce uz Marsu – gan kā kara dievu, gan asiņaino planētu), un, iespējams, pat nesenākā pagātnē, nekautrējoties izraisīt asociācijas ar tādu labi zināmu simbolu kā sirpis (tiesa, bez āmura).

Tomēr, ja man būtu jāsalīdzina „Sarkanā sacelšanās” ar kādu romānu, par atskaites punktu, es drīzāk izvēlētos, nevis jau pieminētās „Bada spēles”, kas arī pieskaitāmas distopiskajai zinātniskajai fantastikai, bet gan, piemēram, fantāzijas žanram tuvāko Dž. R. R. Mārtina „Troņu spēli”. „Sarkanā sacelšanās” savā sižetā neizmanto tikai lidojošus gravZābakus, tehnoloģiski uzlabotas bruņas vai attīstītas ķermeņa modifikācijas. Tā nesmādē arī zobenus, pilis un vilkādās tērptus karotāju barus, tādējādi radot interesantu fantāzijas un fantastikas romānos pazīstamo elementu sajaukumu viena stāsta ietvaros. Pievienojam tam visam klāt  vēl sengrieķu mitoloģiju un iegūstam visai iespaidīgu kokteili.

Lai gan, lasīšanas laikā, man pret Derovu neradās lielas simpātijas, un arī paša autora pieeja dažiem jautājumiem nesakrita ar manējo, es tomēr nevaru neaplaudēt Brauna prasmei „piesiet” lasītāju pie grāmatas (debijas romāns – turklāt). Rakstnieka izveidotā realitāte ir pārdomāta, dažādu kultūrvēsturisku elementu piepildīta un, manuprāt, visnotaļ labi izskatītos arī, piemēram, kādas aizraujošas datorspēles formātā.

Ātrums, sižets, aizrautība, ar kādu varonis (un lasītājs) dodas dziļāk stāstā, lai nonāktu pie nākamās problēmas, nākamā risinājuma meklēšanas, nākamās stratēģijas un nākamā kaujas uzdevuma – tas viss padara Brauna romānu par darbu, ko ir grūti nolikt malā. Nu, vismaz pirms nav izlasīta vēl nākamā un nākamā nodaļa…

8

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: