Dialogs ar briesmoni. Patriks Ness – ”Septiņas minūtes pēc pusnakts”


Patriks Ness - 7 minūtes pēc pusnaktsAr Patrika Nesa daiļradi pirmo reizi iepazinos pirms vairākiem gadiem, lasot tolaik izdoto, visai asiņaino un nopietno, taču, manuprāt, lielisko „Haosa spēļu” triloģiju jauniešiem. Liels bija mans prieks, ieraugot, ka Nesu turpina tulkot latviešu valodā un gada nogalē pie lasītājiem nonācis vēl viens viņa darbs „Septiņas minūtes pēc pusnakts”. Tiesa, Ness nav vienīgais šī darba autors, stāsta pirmideja patiesībā pieder jauniešu literatūras rakstniecei Šivonai Daudai, kura savas pāragrās nāves dēļ, diemžēl nepaguva šo ideju īstenot.

Kā grāmatas priekšvārdā sacījis pats Ness: „Kad man jautāja, vai es varētu pārvērst šo ideju grāmatā, vilcinājos. Nekādā gadījumā negribētu – un arī nespētu – uzrakstīt šo darbu viņas balsī. […] Tomēr vērtīgas idejas spēj radīt jaunas idejas. Gluži negaidot Šivonas ideja rosināja manī citas domas. […] Man bija tikai viena vadlīnija – uzrakstīt tādu grāmatu, kāda, manuprāt, Šivonai būtu patikusi.”

Un grāmata, kas saņēmusi vairākus apbalvojumus, un 2016. rudenī gaida arī savu ekranizāciju, acīmredzot ir patikusi ļoti daudziem. Papildināts ar iederīgi tumšajām ilustrācijām no mākslinieka Džima Keja otas (viņš, starp citu, arī jaunā ilustrētā Harija Potera izdevuma vizuālā noformējuma autors), šis romāns pamanās sniegt lasītājam ne tikai šermulīgas fantāzijas bagātu stāstu, bet arī runāt starp rindiņām. Runāt drosmīgi un skumji, nenotušējot bēdīgo un nepievilcīgo mūsu dzīvēs. Manuprāt, šī nav bērnu grāmata. Manuprāt, šī nav pat jauniešu grāmata. Šī ir visu grāmata.

„Stāsti ir svarīgi, – briesmonis sacīja. – Tie var būt svarīgāki par visu citu. Ja vien tie ir patiesi.”

Romāna galvenais varonis ir trīspadsmit gadus vecs zēns vārdā Konors. Kādu nakti pie Konora ierodas briesmonis milzīga īveskoka veidolā. Sākumā Konors mazliet iztrūkstas, bet drīz vien aprod ar it kā ļaunīgo, tomēr nekaitīgo, sabiedroto. Galu galā neviens briesmonis nevar būt šausminošāks par murgu, ko Konors katru nakti redz miegā.

7MPP_teejtasiite

Konora mamma ir nopietni slima. Vēl ļaunāk – visi skolā zina, ka Konora mamma ir nopietni slima. Un visi žēlo daudzcietušo zēnu, nemaz nenojaušot, ka šāda izturēšanās viņu tikai apbēdina vēl vairāk. Konoram jau tā pietiek problēmu ar auksto, nemīlamo vecmāmiņu, pie kuras viņam, iespējams, būs jādzīvo, tēvu, kas atradis jaunas mājas un ģimeni ASV, un neliekas ne zinis par savu puiku, kā arī skolas biedriem-ienaidniekiem, kas apceļ un iekausta zēnu. Tagad tam visam klāt vēl ir parādījies arī briesmonis, kas allaž ierodas pie Konora precīzi septiņas minūtes pēc pusnakts, un uzstāj, ka vēlas tam izstāstīt trīs stāstus. Trīs stāstus, kuros ir gan labi, gan slikti cilvēki, un ne vienmēr uzreiz redzams, kurš ir kurš. Trīs stāstus, kuros ir bailīgākā lieta pasaulē – patiesība.

„- Es tomēr nesaprotu. Kurš tad šajā stāstā ir labais? – Ne jau vienmēr jābūt kādam labajam. Vai sliktajam. Lielākā daļa cilvēku ir kaut kur pa vidu.”

Grāmatas par vēža slimniekiem nav viegla lasāmviela. Īpaši, ja tajās iesaistīti bērni. To lieliski pierādīja Džona Grīna „Mūsu zvaigžņu vaina”, kas spēja saraudināt pat visrūdītākos lasītājus. Lai grāmatu padarītu šādā veidā „smagu” un emocionāli pilnasinīgu, nepieciešams iet dziļumā. Patriks Ness to dara visnotaļ veiksmīgi. Ir vairāk nekā skaidrs, ka autors pārzina bērnu psiholoģiju un dažādus aizsardzības mehānismus. Par tādiem nopietniem jautājumiem, kā vainas apziņa, dusmas un zaudējuma sajūta, Ness ir izvēlējies runāt caur, it kā nekaitīgo, fantāzijas prizmu. Nekaitīgo, līdz brīdim, kad lasītājs attopas, izdzīvojis visu melno sajūtu buķeti kopā ar Konoru.

Mani, lasot šo romānu, vairākkārtīgi pārņēma sajūta, ka briesmīgais īveskoks – monstrs, kas stāsta zēnam savādos stāstus, ir tāds kā personisks, iztēlē radīts psihoterapeits, kas mēģina palīdzēt zēnam aizrakties līdz savas problēmas kodolam un atzīt sev pašam savas tumšākās, ilgi noliegtās domas. Ne vienmēr šīs sarunas ir vieglas un ne visas beigas ir laimīgas, tomēr īveskoks Konoram iemāca, ko ļoti svarīgu – savu jūtu atzīšana ir pirmais solis uz atlabšanu. Pat tad, ja šķiet, ka priekšā gaida nogurdinošs ceļojums simtiem kilometru garumā.

„– Tu neraksti savu dzīvesstāstu ar vārdiem, – briesmonis teica, – tu raksti to ar darbiem. Un nav svarīgi, ko tu domā. Svarīgs ir tikai tas, ko tu dari.”

„Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir stāsts par zaudējumu, taču man negribēto domāt, ka par absolūtu bezcerību. Tas ir stāsts par pieaugšanu, samierināšanos un nepieciešamību turpināt dzīvot. Un par briesmoņiem, ar kuriem dažkārt ir ļoti svarīgi izrunāties.

9

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: