Mēs gribam to, ko gribam. Džess Volters ”Skaistās drupas”


Džess Volters - Skaistās drupas

Izdevniecības „Baiba Books” izdotais amerikāņu rakstnieka Džesa Voltera romāns „Skaistās drupas” uz pirmo acu uzmetienu varētu raisīt mazliet kļūdainas asociācijas. Uz grāmatas vāka attēlotā sieviete ar Itālijas ainavu fonā mani personiski vedināja domāt par tādu kā vieglu, vasarīgu dāmu romānu – dēkainu romanci uz Itālijas klinšu fona. Taču, sākot lasīt romānu, acumirklī top skaidrs, ka šāds priekšstats ir maldīgs. „Skaistās drupas”, kam piekabināta tiklab bestsellera, kā literāra šedevra birka, manuprāt, nepavisam nav nosaucams par mīlestības romānu. Drīzāk par dzīves romānu. Ar visu tās daudzslāņainību, kāpumiem un kritumiem, un cilvēku mēģinājumiem izprast, kurā virzienā doties tālāk.

Džess Volters savu romānu sašuvis kopā no daudziem maziem dzīvesstāstu gabaliņiem, veidojot visai raibu literāro lupatu deķi. Šie atsevišķie stāsti ir tikpat dažādi kā to iemītnieki. Tie risinās dažādos laikos, dažādās vietās, un no dažādiem skatu punktiem stāsta par dažādiem pārdzīvojumiem, pamazām atklājot, ka neatkarīgi no konteksta, kādā tās sastopamas, lielākoties cilvēciskās problēmas tomēr ir un paliek vienādas. Ikvienam no romāna varoņiem ir kāds sapnis un ikviens no romāna varoņiem kaut uz īsu brīdi ir sajutis, kā viņa sapņi pārvēršas vien skaistās drupās.

„Kad īsti sākas dzīve? Es domāju, kad sākas tās aizraujošā daļa, īstā darbība? Viss paiet tik ātri. [..] Varbūt tu pats tam nespēj noticēt… varbūt tu aptver, ka stāvi ārpusē… it kā no ielas puses lūkotos, kā jaukā restorānā pusdieno svešinieki…”

Šķietami viegli un bez piepūles, izmantojot vairākas vēstījuma tehnikas (daļu romāna skeleta veido gan memuāru, gan filmas scenārija, gan lugas u.c. tekstu fragmenti) autors iepazīstina lasītāju ar vairākām sižetiskajām līnijām, kas pēcāk savijas vienā veselumā, piedzīvo kulmināciju un beigās glīti sakārtojas. Tas gan automātiski nenozīmē laimīgas beigas to tradicionālajā izpratnē, taču, manuprāt, Voltera romāns tādējādi šķiet krietni pietuvinātāks reālajai dzīvei.

„Un pat ja viņš nebija pilnībā laimīgs, viņš nebija nelaimīgs. Varētu teikt, ka viņš atradās tajā plašajā, tukšajā esamības daļā, kurā dzīvoja vairākums cilvēku – kaut kur starp garlaicību un apmierinātību.”

Grāmata iesākas ar stāstu par kādu jaunu un naivu itāļu puisi – viesnīcas īpašnieku, kas savā nomaļajā pansijā uzņem ārkārtīgi intriģējošu amerikāņu aktrisi, tā aizsākot veselu notikumu virkni.

Džesa Voltera grāmata Skaistās drupasJau drīz notikumi pārslēdzas uz pavisam citu laika līniju, iepazīstinot lasītāju ar mūsdienu Holivudas biznesa aizkulisēm – kādu sievieti, kas atrodas karjeras krustcelēs, jo viņas cerības reiz piedalīties patiešām kvalitatīva kino veidošanā pamazām izkūst lētu realitātes šovu jūrā, kādu dzīves nepieredzējuši scenāristu, kas gaida savu pirmo lielo izrāvienu kino pasaulē, kādu filmu producentu, kas savas karjeras laikā sapostījis pāris dzīvju un to nemaz nenožēlo, kādu rakstnieku, kas dienējis armijā Otrajā Pasaules karā, bet pēcāk nav bijis spējīgs atrast savu vietu zem saules, kādu mūziķi, kas, visu mūžu dzenoties pēc slavas, sāpinājis sev tuvos cilvēkus, it īpaši māti, kura no dēla slēpusi kādu ļoti svarīgu patiesību… Visu šo varoņi stāsti savijas kopā, veidojot daudzšķautņainu kopainu, nesteidzīgi un pat nedaudz filozofiski, izskaidrojot notikumus, kas vēl divdesmitā gadsimta otrajā pusē aizsākuši romāna lielo intrigu par noslēpumaino amerikāņu aktrisi un viņas tālākajām dzīves gaitām.

„Stāsti ir cilvēki. Es esmu stāsts… tavs tēvs ir stāsts. Mūsu stāsti dodas uz visām debespusēm, taču dažkārt, ja paveicas, tie savijas kopā, un kādu brīdi mēs neesam tik vientuļi.”

Manuprāt, Voltera lielākais trumpis šajā romānā (ja neskaita pašu autora noslīpēto rakstības stilu, kas šķiet gana stabils un par sevi pārliecināts, lai arī lasītājs pilnībā noticētu tam, ko Volters grāmatā ir sarakstījis) ir veiksmīgi izvēlētā vienojošā līnija – kino. Kino ar visu tā zelta laikmetu, 20. gadsimta vidus šarmu, aktieriem kā dieviem, kas pacelti uz skaistuma un cēlu ideālu pjedestāliem. Kino ar aizkulisēs paslēptām salauztām dzīvēm, destruktīvām alkām pēc slavas, atpazīstamības un sevis pierādīšanas. Kino, kas līdzīgi daudzām mākslas formām gadu gaitā ir mainījies un arvien vairāk komercializējies. Kino, kas kalpo kā labs ietvars, lai parādītu atšķirīgus stāstus par atšķirīgiem cilvēkiem, kas kopumā tomēr tiecas pēc viena un tā paša – iespējas būt laimīgiem.

„Viss bija beidzies. Viņš bija gatavs pārtraukt censties kļūt ievērojams, viņš bija gatavs vienkārši dzīvot.”

Kā „Skaistajās drupās” sacījis viens no Voltera personāžiem: „Mēs gribam to, ko gribam.” Dažreiz mums to izdodas sasniegt, bet dažreiz jāpaiet daudziem gadiem, lai mēs vispār saprastu, ka patiesībā mums vajadzīgs kaut kas pavisam cits.

8

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: