Paula Hokinsa – ”Meitene vilcienā”


Paula Hokinsa - Meitene vilcienā

Britu rakstnieces un žurnālistes Paulas Hokinsas romānu „Meitene vilcienā” nolēmu lasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ – šī grāmata daudzviet tiek salīdzināta ar Gilianas Flinnas tik ļoti populāro trilleri „Neatrodamā”. Flinnas grāmata pie latviešu lasītājiem nonāca vēl 2014. gada nogalē un pavisam drīz pēc tam piedzīvoja arī savu pirmizrādi uz kino ekrāniem. Arī Paulas Hokinsas pagājušajā gadā iznākušais un par nevaru-aiziet-gulēt-neizlasot-līdz-galam trilleri nodēvētais, romāns „Meitene vilcienā” ir ceļā uz savu lielā ekrāna debiju. Filma „Girl on the Train” ar Emīliju Blantu galvenajā lomā pie skatītājiem nonāks jau šī gada rudenī. Tikmēr vēl ir laiks palasīt literāro versiju.

„Meitene vilcienā” iesākas daudzsološi. Lasītājs iepazīstas ar Reičelu – jaunu, visai nomāktu sievieti, kura katru dienu vilcienā mēro ceļu uz darbu, pa ceļam nolūkojoties uz kādu laimīgu pāri, kas dzīvo mājā iepretī sliedēm. Šis pāris Reičelas acīm izskatās īpaši laimīgs, jo pati varone gluži nesen tikusi gluži kā izriezta no līdzīgas pastkartīšu cienīgās dzīves. Šķīrusies, bez bērniem un alkoholiķe, Reičela ir nonākusi visnotaļ tuvu tam, ko varētu nosaukt par lielā dzīves spaiņa pašu apakšgalu. Un šāds garām skrienošs, acumirklīgs ieskats svešu, tomēr šķietami laimīgu cilvēku dzīvē, Reičelai ir gluži kā eliksīrs. Nu tas un ik vakara vīna pudele.

Protams, viss nav tik rožaini kā izskatās. Reičelas izspiegoto perfekto cilvēku perfektā pastkartīte iegūst pavisam jaunus toņus līdz ar piepilsētas mežā atrasto līķi. Reičela šo apstākli pārdzīvo mazliet vairāk kā būtu piedienīgi, un gluži netīši pamanās sevi ievilkt  slepkavības izmeklēšanā. Vēl vairāk – izrādās, ka mūsu varone slepkavības brīdī, stiprā alkohola reibumā, pat atradusies pavisam netālu no notikumu epicentra. Viss jau būtu labi, ja vien Reičela jau atkal nebūtu bijusi „bezfilmā”. Tik lielā „bezfilmā”, ka atmiņas par to vakaru paliek slēptas gan viņas, gan lasītāja prātam. Lūk, jums arī neuzticamais stāstītājs, ko lasītāji tā mīl šādos romānos.

Romāns sarakstīts no trīs sieviešu skatupunktiem. Lasītājs kļūst par liecinieku Reičelas (galvenā varone – alkoholiķe), Annas (Reičelas bijušā vīra jaunā sieva un bērna māte) un Meganas (mājsaimniece ar šķietami perfektu dzīvi) stāstiem, viņu attiecībām ar bijušajiem un esošajiem vīriem un mīļākajiem, kā arī saistību ar slepkavību. Vienā teikumā šo visu pasākumu varētu raksturot kā – trīs sievietes, trīs vīrieši un pavisam neglīts iznākums. Un pavisam neglīti ir arī varoņi. Taču pie vainas diemžēl nav vis viņu deguni vai acu krāsa, bet gan personības. Šis ir viens no tiem romāniem, kuros ar uguni nākas meklēt kādu sakarīgu cilvēka gabalu, kam vēlēt labas beigas.

Jāsaka, ka sākotnēji mani aizrāva ideja par stāstītāju – alkoholiķi. Kuram gan nav apriebušās līdz mielēm nopulētās varones, kas vienmēr rīkojas cēli? Reičela savu neirotiskās atkarībnieces lomu pilda izcili. Arī tālākajā lasīšanas gaitā man neradās jautājumi, vai Reičelai tik tiešām vajag atkal iedzert; vai viņai tik tiešām jāstaigā nopakaļ bijušajam vīram bez jebkādām pašcieņas paliekām; vai viņai tik tiešām jābāž sava ne visai skaidrā galva cilpā, labi zinot, ka tā tūdaļ savilksies utt. Manuprāt, ar Reičelas motivāciju šajā gadījumā viss ir kārtībā – viņas dzīve ir pilnīgā haosā un viņa uzvedas adekvāti nožēlojamajam stāvoklim, kādā pati sevi ir nostādījusi. Manas personiskās problēmas ar šo varoni drīzāk slēpjas apstāklī, ka Reičela ir nesimpātiska personība, kuras galvā atrasties ir samērā depresīvs pasākums. Jā, viņa pieņems sliktus lēmumus, jā viņa par tiem samaksās. Nē, mani īpaši neuztrauc, kas ar viņu notiks. Ir grūti no sirds just līdzi tēlam, kas teorētiski ir gluži ticams, taču cilvēciski – absolūti neciešams eksemplārs.

Romāna struktūra rūpējas par to, lai skatījums uz notiekošo būtu iespējami daudzšķautņains – sižets un varoņu raksturi atklājas maz pamazām, liekot vienu mozaīkas gabaliņu pie otra. Tomēr kopumā „Meitene vilcienā” šķiet ātri un viegli izlasāms romāns. Autore neaizraujas filozofēšanu un izsmalcinātu literāru izrādīšanos, uzsvaru liekot drīzāk uz nepārtrauktu darbību un intrigas šķetināšanu – tām labi pārbaudītajām vērtībām, kas šādos romānos parasti tiecas lasītājus paņemt savā varā un nelaist prom, līdz pēdējā lappuse nav izlasīta.

Manuprāt, visnotaļ piemērota grāmata ekranizācijai. Un visnotaļ piemērota grāmata arī „ātrai apēšanai”, piemēram, atvaļinājuma laikā.

7

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: