Mazie filmu komentāri #7


mazie filmu komentāri7Sen neredzēti, sen nedzirdēti Mazie filmu komentāri ir atgriezušies ierindā. Kā jau ierasts, šajā rubrikā pavisam īsi un kodolīgi parunāsim par dažām pēdējos mēnešos redzētajām filmām. Un kā jau ierasts, šīs filmas būs no pavisam dažādiem apcirkņiem. Šodienas dienas kārtībā drāma, divas komēdijas, animācija un kaut kas, kas varētu ietilpt piedzīvojumu filmas/asa sižeta filmas kategorijā.

Tā kā filmu skaits ir pieticīgs – tikai piecas gabalas, paši komentāri sanākuši drusku apjomīgāki. Galu galā līdzsvaram pasaulē ir jābūt.


spotlightSPOTLIGHT (2015) Noskatījos visai sen un lielākoties pateicoties Oskaru troksnim. Šis kino, kas balstīts uz patiesiem notikumiem, vēl gada sākumā ieguva kinoakadēmijas balvas un nominācijas vairākās kategorijās, tostarp par labāko scenāriju. Patiesībā es biju gaidījusi krietni garlaicīgāku skatāmo, tomēr saņēmu filmu, kas visnotaļ atgādināja manu mīļo HBO žurnālistu seriālu The Newsroom (šobrīd tas diemžēl jau ir devies labākos kino laukos). Spotlight stāsta par Bostonas žurnālistu komandu, kas atmaskojusi ilgus gadus slēpto varmācību katoļu baznīcas sienās. Filma īsti neatgādina krimiķi vai pat tādu klasisku trilleri, tomēr pavedienu šķetināšana risinās un dažādi viedokļi ik pa brīdim saduras. Turklāt tādā īsteni smukā izmeklējošās žurnālistikas manierē. Aktieri, manuprāt, vienkārši lieliski. Īpaši patika Maikls Kītons un Marks Rufalo. Divas stundas paiet gluži nemanot.


The BossTHE BOSS (2016) Pēdējā laikā sanācis pastiprināti pievērst uzmanību tam, ko sastrādājusi Melisa Makārtija. Man visnotaļ patika vēl nemaz ne tik sen iznākusī komēdija Spy, tādēļ lēcu šajā pašā vilcienā un noskatījos arī The Boss, kurā Makārtija ir ne tikai galvenās lomas izpildītāja, bet arī viena no scenāristēm. Filmas sižets vēsta par kādu vareni krampīgu biznesa lēdiju, kura pazaudē visu savu mantu, lai pēcāk atgūtu savu agrāko stāvokli ar kādas vientuļās māmiņas un mazas meitenes palīdzību. Šim ģimeniskuma un draudzīguma aspektam pēc teorijas tad arī būtu jāatkausē cietā biznesa lēdijas sirds, un, pie reizes, jāatkārto jaukā patiesība, ka arī dāmas var nonākt virsotnē, un, tamdēļ ne vienmēr nepieciešams kādam pārgrauzt rīkli. Man ļoti gribējās, lai šī filma man patiktu, tomēr man tā patika mazāk kā gribējās. Neskatoties uz aktieru pūliņiem un smieklīgi idiotisko lomu, kāda šajā gara darbā bija piešķirta lieliskajam Pīteram Dinklidžam, lielākā daļa The Boss joku man paskrēja garām vai šķita vismaz par pāris iedaļām nost no mērķa.


ZootopiaZOOTOPIA (2016) Šī, Disneja veidotā, it kā bērniem paredzētā, filmiņa ir tik piesātināta ar mūsdienu pasaules aktuālajām problēmām (piemēram, dzimuma un rasu nevienlīdzību), ka brīžam pat aizmirstas – galvenie personāži ir animēti zvēriņi cilvēku drēbes. Tomēr Zootopijas varoņi nav tikai animēti zvēriņi cilvēku drēbēs – tie ir pilntiesīgi jaunas, utopiskas sabiedrības locekļi. Šajā sabiedrībā ikviens, neatkarīgi no tā, vai agrākajos laikos ir bijis medījums vai mednieks, tagad dzīvo plecu pie pleca un necenšas apēst savus līdzbiedrus. Tas gan  neizslēdz joprojām valdošo nevienlīdzību dzīvnieku starpā. Piemēram, mūsu stāsta galvenā varone ir zaķene, kas jau no bērnu dienām, ir gribējusi kļūt par policisti. Tā kā neviens viņas sugas brālis līdz šim to nav paveicis (visi likuma sargi ir medniekiem piederīgi vai vismaz miesās kupli), zaķenes ceļš līdz „augšai” nav diez ko viegls. Tomēr ar spītību, apņēmību un speciālu integrēšanas programmas palīdzību, mūsu garausainā varone nonāk līdz kārotajam amatam. Tur starp lauvām un degunradžiem, viņu gan neņem diez ko nopietni, taču maz pamazām varone pierāda, ka arī zaķene var būt tikpat laba policiste kā jebkurš cits dzīvnieks. Pa ceļam viņai palīdzīgu roku sniedz arī kāds lapsa, kurš, pateicoties savai lapsībai, visu mūžu saskāries ar līdzīgiem aizspriedumiem, tādēļ atmetis ar roku cerībām uz godīgu iztikas pelnīšanu, un nu cīnās pa dzīvi kā prot. Abi ambiciozie zvēri, izkāpuši ārpus savu sugu robežām, pamanās atrisināt lielo konspirāciju, kas draud sabojāt Zootopijas draudzīgo utopiju, un beigas ir laimīgas un cerīgas uz labāku un tolerantāku rītdienu. Manuprāt, šim brīdim gauži aktuāls vēstījums šajā allaž aizspriedumu un nevienlīdzības pilnajā pasaulē, kuru mēs saucam par mājām. Ja esat iecienījuši animācijas, šo noteikti noskatieties.


Now you See Me 2NOW YOU SEE ME 2 Pirms dažiem gadiem tiku redzējusi filmas pirmo daļu – nevarētu sacīt, ka biju stāvā sajūsmā, taču gluži par sliktu es šo burvju mākslinieku kinolenti negribēju saukt. Tā nu salasījos ne visai glaimojošas atsauksmes un devos arī uz otro daļu, sagatavojusies sliktajiem vārdiem nepiekrist. Izrādījās drusku citādāk. Now You See Me jeb Krāpšanas ilūzijas otrā daļa ir tikpat spīdīga, šovmeniska un neticama kā pirmā filma (pēc seansa spriedām, ka filmas maģija būtu bijusi daudz ticamāka, ja Daniela Redklifa attēlotais ļaundaris būtu no skapja izvilcis slotu un sācis spēlēt kalambolu). Tomēr pat gadījumā, ja izdodas apklusināt savu iekšējo kritiķi, filmas sižeta/loģikas caurumi ir pārāk redzami, lai no visas iepriekš solītas ilūzijas pāri paliktu viena vienīga krāpšana. Un doma nebūt nebija slikta – jau pazīstamo burvju mākslinieku komandā ierodas jauna dalībniece, pie apvāršņa parādījies arī jauns ļaundaris, mūsu drošajiem varoņiem jāatmasko jauna netaisnība, un pirmo reizi viņu dzīvē, arī paši triku meistari tiek apvesti ap stūri. Vārdu sakot, visas sastāvdaļas it kā katlā ir, un arī pats katls rādās diezgan acij tīkams. Bet tā zupa, ko pēcāk nākas saliet kino bļodiņās, garšo pēc kaut kā tāda, kas visdrīzāk atrodams ātro ēstuvju ēdienkartē. No vienas puses garšīgi, no otras – skaidrs, ka šis nav bioloģiskas, pašu audzētas sastāvdaļas.


whiskey_tango_foxtrotWHISKEY, TANGO, FOXTROT (2016) Šī filma ar komiķes Tīnas Fejas piedalīšanos ekranizēta par pamatu ņemot žurnālistes Kimas Bārkeres sarakstīto grāmatu. Autobiogrāfiskais stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem un vēsta par žurnālistes piedzīvoto un pārdzīvoto, veicot kara reportieres pienākumus Afganistānā. Es uz šo filmu „uzrāvos”, jo, noskatoties treileri, padomāju, ka tā būs smieklīga. Taču tā izrādījās vienlaikus gan smieklīga, gan nopietna – viss vajadzīgajās proporcijās. Kādā jaukā dienā Fejas varonei, kas visu dzīvi pavadījusi garlaicīgā, sēdošā darbā, tiek piedāvāta unikāla iespēja veidot reportāžas no karadarbības plosītās Afganistānas. Viņa šo izaicinājumu pieņem un tad sākās… Kā jau sacīju, filmā netrūkst humora pilnu brīžu (kaut vai tīri sadzīviski ar nespēju sameklēt tualeti zemē, kur šāda saruna starp sievietēm un vīriešiem nav atļauta), taču veidotājiem, manuprāt, ļoti veiksmīgi ir izdevies iekļaut lentē to draivu, to adrenalīna medīšanas nepieciešamību, kas azartiskus cilvēkus pārņem ekstrēmos apstākļos. To kārdinājumu riskēt ar dzīvību, lai tiktu pie labāka kadra vai intervijas. Mārtina Frīmena atveidotais kara fotogrāfa tēls, manuprāt, ir pelnījis ne tikai cepumu, bet pat veselu kasti ar cepumiem. Kaut gan, šis tipāžs drīzāk dotu priekšroku kārtīgam īru viskijam… Viena no veiksmīgākajām filmām, ko šogad esmu redzējusi.

Ko interesantu jūs pēdējā laikā esat noskatījušies?

Save

Save

Save

Save

2 komentāri

  1. Zootopia man ļoti, ļoti patika. Ja neskaita Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, tad labākā filma, ko pēdējā laikā esmu redzējusi 😁

    Like

    1. ”Limuzīns” vispār ir klasika, viena no visu laiku labākajām filmām 😀 Nezinu, kas tur tāds ir, bet es varētu to skatīties arī biežāk kā tikai reizi gadā.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: