Foto stāsts. Pastaiga starp koku galotnēm Anīkšķos


Diena, kad Latvijā tiek pārspēts kārtējais siltuma rekords un vairākās vietās gaisa temperatūra sasniedz vismaz + 32 grādus, ir ideāla diena, lai triektos cauri visai valstij, paskatīties kā zeme izskatās no augšas, vai ne? Es arī tā domāju. Tādēļ vēl pēcjāņu nedēļas nogalē kāpu autobusā un uzsāku jau pasen ieplānotu vasarīgu ekskursiju uz mūsu kaimiņu lietuviešu gaisa takām. Vārda tiešā nozīmē, jo viens no šīs ekskursijas mērķiem, bija aplūkot leišu vēl salīdzinoši jauno tūrisma objektu – pastaigu ceļu starp koku galotnēm Anīkšķos.

lietuva_anikski_gaisa_taka_tejtasite

Brace yourselves, the read is long un full of (t)errors.


Izbraukšana un izcepšanās

Ceļu no Vidzemes sirds uzsākām jau agri – ap pulksten sešiem no rīta, jo maršrutā bija paredzētas vēl četras pieturvietas, kur uzņemt nākamos ceļotājus. Ņipri iekāpām padsmitvietīgajā mikroautobusā, neko ļaunu nenojaušot. Tomēr pamazām uzvārījāmies – gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsu ceļotāju grupiņa, kas sastāvēja no padsmit cilvēkiem, izrādījās patīkama kompānija, un arī grupas vadītāja bija simpātiska, atsaucīga un zinoša, turklāt ceļojumā laikā izspēlēja vairākus konkursus un izklaidēja sagurušos ekskursantus ar viktorīnām un testiņiem. Līdz ar to varētu sacīt, ka ekskursijā valdīja tiešām laba atmosfēra, mēs redzējām visu, kas bija ieplānots un man personiski nebija žēl samaksātās naudas. Būtu jauki, ja pie šādas atziņas arī varētu apstāties. Taču nevar.

Lai ceļotu un justos komfortabli, apskatot ieplānotos tūrisma objektus, nepieciešams tāds sīkums kā labs transporta līdzeklis. Kā jau iepriekš minēju, mūsu ceļojuma dienā Latvijā tika uzstādīts šīs vasaras karstuma rekords. Gan Latvijā, gan Lietuvā termometra stabiņš pārsniedza + 30 grādu atzīmi. Tad nu iedomāsimies situāciju, kad autobuss, kurā ekskursijas laikā, būs jāpavada dienas lielākā daļa (vairāk nekā 10 stundas pavisam droši), šādā karstumā, tiek atsūtīts pretī tūristiem ar tikpat kā nefunkcionējošu gaisa kondicionēšanas sistēmu un neatveramiem logiem.

Kā mūsu ceļojuma gaitā sprieda vairāki grupas dalībnieki – brauciens pārvietojamā saunā. Nudien grūti iedomāties precīzāku apzīmējumu, ja, izkāpjot no autobusa un, nonākot + 32 grādu temperatūrā, tā šķiet kā viegla vēja brīze, salīdzinot ar pārkarsušo salonu, kurā sēžot tiek nobraukti vairāk nekā 400 kilometru vienā virzienā.

Vai labi iztēlojāties šo situāciju? Ok. Tagad iztēlojieties, kādā stāvoklī no autobusa izveļas tūristu grupa, kas, tur sēžot, ir pavadījusi visu dienu no plkst. 6.00 rītā līdz 22.00 vakarā (termometra man, saprotams, nebija, taču es nebūtu izbrīnīta, ja gaisa temperatūrā tuvotos + 40 grādu atzīmei). Iztēlojāties arī šo? Es mazliet šaubos, bet nu labi. Un tagad mēģiniet iedomāties, kā par šo ceļojumu pastāstīt iespējami pozitīvāk, jo pati ekskursija, par laimi, nebija slikta. Grūti iedomāties? Vispār man arī. Bet es mēģināšu.

Arī bailīgajiem piemērota pastaiga starp koku galotnēm

Kā jau minēju, mūsu pirmais galamērķis šajā vienas dienas ekskursijā pa Lietuvu, bija Anīkšķu pastaigu taka starp koku galotnēm. Šī, vairāk nekā 300 metrus garā, gaisa taka, kas izbūvēta Anīkšķu nacionālā parka teritorijā, atrodas apmēram 21 metru augstumā no zemes, un tās veidotājiem ir izmaksājusi 2,5 miljonus eiro.

Lai nokļūtu uz gaisa takas, visupirms ekskursanti tiek aicināti doties cauri nelielam, bet skaisti iekoptam mežiņam, kāpjot pa visnotaļ lēzenām kāpnēm (šī pasākuma daļa man acumirklī atgādināja par Siguldu). Pa ceļam novietoti arī beņķīši pagurušajiem vai pārkarsušajiem ceļotājiem, taču patīkami ēnainā ceļa beigās atrodama kase un ieeja ilgi gaidītajā koku galotņu pastaigu takā. Ieejas biļete maksā 1 eiro, un tā ir paredzēta neierobežotam skaitam apmeklējuma reižu piecu dienu garumā.

Ekskursijas vadītāja jau iepriekš mūs brīdināja, ka, staigājot pa galotņu taku, īsti nerodas sajūta it kā tā atrastos ļoti augstu no zemes – pat par spīti tam, ka lejā augošās, pamatīgās priedes tik tiešām apskatāmas no jauna rakursa. Mans augstuma baiļu gēns šim apgalvojumam pilnībā piekrīt, jo arī man, uzkāpjot augšā, nešķita, ka es būtu ļoti attālinājusies no mātes zemes, nedz arī, ka šis varētu būt kaut kādā mērā riskants pasākums.

Būve, pa kuru notiek staigāšana, rādās visnotaļ stabila. Tās apmales ir gana augstas, lai pārkāršanās pāri tām būtu izslēgta no dienas kārtības, šūpošanās ir minimāla, un taka ir pietiekami plata, lai bez pūlēm izmainītos ar citiem staigātājiem. Mūsu gadījumā tas gan nemainīja faktu, ka šo staigātāju bija makten daudz. Sestdiena, pēcsvētku nedēļas nogale un saulainais laiks bija darījis savu, un mēs dzirdējām tiklab lietuviešu, kā latviešu valodu visai „biezā slānī”. Tā kā lietuviešu vasara diez ko neatšķiras no mūsu pašu vasaras, apkārt varēja manīt visnotaļ daudz cepurainus, saldējumu ēdošus un limonādi dzerošus atpūtniekus, kas ne tikai izgāja galotņu taku, bet arī veldzējās no karstuma āra kafejnīcās, pastaigājās gar upi, vai uzņēma selfijus skatu tornī. Ak, jā, man īpaši siltā atmiņā palika kāds sarkans žigulītis, kas apciemot Lietuvu bija ieradies tērpts īsteni latviskā garā – ar mūsu valsts kontūru uz sāniem.

Anīkšķu pastaigu takas skatu tornis, manuprāt, bija viens no foršākajiem elementiem visā braucienā. Uzkāpjot 36 metrus augstajā tornī, iespējams skatīt skaistu panorāmu uz apkārtējiem mežiem un ūdeņiem, kā arī piepeši mazajiem cilvēciņiem pakājē. Arī šī būve man personiski šķita augstuma-bailuļu droša, „labi iepakota” no visām pusēm, un kāpiens augšup pa kāpnītēm nepamanījās izraisīt trīsas. Ja nu vienīgi aiz sajūsmas par brīnišķīgo peizāžu, kas pavērās no skatu torņa augšas.

Pašu pastaigu taku starp koku galotnēm, es noteikti gribētu apmeklēt vēl kādu reizi – vēlams kādā saules pielietā pievakarē, kad apkārt nav nevienas dzīves dvēseles un tuvāks dialogs ar dabu ir iespējams bez liekiem traucēkļiem (līdzpilsoņiem). Taču redzot, cik populārs ir šis tūrisma apskates objekts, šāda vēlme neviļus sāk izskatīties tikai pēc skaista sapņa…

Biržu ezers un pēc-Jāņi alus darītavā

Kad bijām pavadījuši atvēlēto pusotru stundu Anīkšķos, sadzērušies limonādi un izmantojuši Eiropas līmenim atbilstošās labierīcības (pie pastaigu takas atrodas tiešām normālas tualetes), kāpām atpakaļ savā pārvietojamajā saunā un devāmies tālāk uz Biržiem.

Biržu pilsēta ir slavena ar savām alus darīšanas tradīcijām, tādēļ pēc Jāņu noskaņām visnotaļ atbilstoša šķita arī izvēlētā ekskursija pa vienu no vecākajām lietuviešu alus darītavām „Biržu alus”. Tā kā pirms paredzētās alus degustācijas, mums bija palikusi pusstunda laika, piestājām arī pie Biržu ezera. Pāri ezeram, kas savulaik ticis izveidots mākslīgi, lai pasargātu netālu atrodošos pili no iebrucējiem, stiepjas Lietuvā garākais koka tilts. Tā garums ir 525 metri un ar pusstundu pilnībā pietiek, lai to šķērsotu, safotografētu un paspētu atpakaļ uz savu karsto autobusu.

Soļojot pāri ezeram, pamanījām dažādus ūdens putnus, cēlu un skaistu balto gulbi, kā arī neskaitāmus atpūtniekus, kas izmantoja ūdeņus peldēšanās nolūkiem. Tā kā mūsu grupiņa jau tāpat bija pilnībā slapja (no svīšanas), šo peldēšanas opciju izmantoja tikai viens dalībnieks, un, atvilkuši elpu, mēs devāmies tālāk, lai beidzot nobaudītu, cerams, vēso alu.

Tā kā bija sestdiena, pati alus darītava nedarbojās, taču mūs sagaidīja uzņēmuma pārstāve, kas pastāstīja par miestiņa gatavošanas procesu, parādīja rūpnīcā izmantojamos agregātus un aicināja sēsties arī uz alus degustāciju (cena – 7 eiro no cilvēka), lai turpinātu sarunu jau mājīgākā gaisotnē. Un gaisotne tik tiešām bija mājīga, jo pēc sakarsētās elles busiņā, pagraba un alus vēsums lika domāt par paradīzi zemes virsū (vai vismaz apakšā). Nogaršojām piecas dažādas „Biržu alus” šķirnes, uzgrauzām čipsus un paklausījāmies uzņēmuma pārstāves stāstos par alus brūvēšanu. Degustācijas laikā es secināju, ka man vislabāk pie sirds iet pirmais un pēdējais (visgaišākais un vistumšākais) alus. Nav grūti uzminēt kādu iemeslu dēļ, ņemot vērā pirmā malka veldzi un pēdējā malka grādu skaitu…

Kad govs pazūd zemē jeb Biržu kritenes

Prom braucot, „Biržu alus” firmas veikalā iegādājāmies sev garšojošo alu un kvasu, iegriezāmies arī vietējā pārtikas veikalā „Norfa”, lai pārliecinātos, ka Lietuvas cenas ir zemākas par mūsējām, kā arī pamanījāmies apskatīt vēl vienu no Biržu īpatnībām – karsta kritenes.

Karsta kritenes, sauktas arī par zemes iegruvumiem, ir interesanta parādība, kas sastopama daudzviet Biržu rajonā (kā stāstīja mūsu ekskursijas vadītāja, Biržos esot pat vairāk nekā tūkstotis kriteņu). Pa ceļam uz mājām, mēs piestājām pie vienas no slavenākajām – „Govs alas”. Šīs kritenes dziļums ir vairāk nekā 12 metru, un leģenda vēsta, ka senos laikos šajā vietā ievēlusies govs. Nabaga dzīvnieks gan esot bijis pagalam, taču, lai pieminētu aizgājušo lopiņu, blakus kritenei uzstādīts piemineklis (ja vaicā man, visnotaļ mīlīgs piemineklis). Fonā skanot apkārtējo govju maušanai, sabildējām iespaidīgo caurumu zemē, papaijājam akmens lopiņu un devāmies atpakaļ uz autobusu, lai uzsāktu garo mājupceļu.


Kopumā jāsaka, ka mani iespaidi par šo braucienu ir visai dalīti. No vienas puses, man šķiet, ka šāda pasažieru pārvadāšana transportā bez gaisa kondicionēšanas sistēmas, laikā, kad ārā ir vairāk nekā + 30 grādi, ir nepieļaujama, un šis pasākums kādam varēja arī beigties ar veselības problēmām. No otras puses, ceļojums bija jauks, ekskursijas vadītājas attieksme bija pozitīva un mēs redzējām visu solīto, un pat vēl drusku vairāk. Tādēļ man ļoti gribētos cerēt, ka šī nav regulāra prakse, ka kādam vienkārši bija misējies atbilstoša transporta līdzekļa izvēlē, un citiem ceļotājiem vairs nenāksies izbaudīt šādu pekli autobusa salonā. Es pati gan kādu brīdi visticamāk atturēšos no četrsimt kilometrus gariem pārbraucieniem vasaras vidū, iepriekš nepārbaudot autobusa saunas faktoru.

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Save

Advertisements

8 komentāri

  1. par Izbraukšanu un izcepšanos var pārsmieties 😀

    Like

    1. Jā, tagad sēžot vēsumā varu šo visu atcerēties ar smaidu – šķiet, šīs būs vienas no tām atmiņām, kas paliek jēdzīgākas, paejot kādam laika sprīdim 😀

      Like

  2. Ak, izklausās gandrīz tikpat jauki kā uz Druskininkiem un atpakaļ ar nenormāli gaudojošu busiņu un šoferi, kuram GPS ir tukša skaņa 😀 Bet viss laimīgi un, starp citu, Druskininku ūdens atrakciju parku varu ieteikt. Tur ir superīgas pirtis.

    Like

    1. Paldies par ieteikumu, nebiju dzirdējusi neko par Druskininkiem.
      Ar GPS šis šoferis laikam bija labākās attiecībās (vismaz es redzēju, ka tāds viņam ir), bet mēs vienalga kaut kādu pusstundu aizlaidām pa nepareizo ceļu 😀

      Like

  3. Nu, man reiz vienā ekskursijā aiz muguras sāka degt (tiešā nozīmē) autobusa motors vai kā viņu tur sauc. Sēdēju pašās beigās, visu laiku teicu, ka tas nav normāli, ka sēdeklis ir tik karsts, ja salonā nav karsti vispār un saule necepina, beigās izrādījās, ka autobusam pārplisusi jau kādu laiku kaut kāda detaļa, līdz ar to, pakaļgalā izcēlās ugunsgrēks. Mums pēc tam 1.5 h bija jāgaida, līdz mums atbrauca pakaļ cits autobuss. Tā kā… 🙂

    Bet, kopumā izklausās, ka bijāt interesantā ekskursijā.

    Like

    1. Ugunsgrēks autobusā – ak, jel 😀 ir nu gan tie tūrisma stāsti. Nākamo braucienu laikam būs jāplāno krietni uzmanīgāk…

      Like

      1. Vēlams ar draugiem, mašinā! 🙂

        Like

        1. Jā, tāds variants izklausās visforšāk 🙂

          Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: