Atskats uz sarunu festivālu “LAMPA”


festivals-lampa-tejtasiteVēl jūlija sākumā man bija tā laime pirmo reizi paviesoties, savu popularitāti jau ieguvušajā, sarunu festivālā „LAMPA”. Festivāls, tāpat kā pagājušogad, norisinājās vienā no manām vismīļākajām Vidzemes pilsētām – Cēsīs – un ilga divas dienas. Tiem, kas par šādu pasākumu dzird pirmo reizi – festivāls „LAMPA” tika radīts, iedvesmojoties no Skandināvijas valstu demokrātijas festivālu popularitātes, un tajā katru gadu piedalās krietns daudzums dažādu aktīvistu un organizāciju, ar mērķi rosināt cilvēkos vēlmi uzzināt ko jaunu.

Ieeja festivālā ir bez maksas, un programma ir visnotaļ plaša, tāpat kā apskatītie jautājumi. “LAMPAS” izgaismotie temati nāk no visdažādākajām sfērām, sākot ar bēgļu krīzi, uzņēmējdarbību, politiku, līdz izglītībai, zinātnei un inovācijām vai bioloģiskajai lauksaimniecībai.

Kārtīgi izpētot pasākumu sarakstu, secināju, ka mani interesējošie temati sarunu teltīs tiks iztirzāti tieši festivāla otrajā dienā – sestdienā. Tā nu kāpu vilcienā un pavisam drīzi jau biju Cēsu burvīgās atmosfēras ieskauta. Tā kā jūlija sākumā visi laika Dievi acīmredzot bija vienojušies, ka gandrīz visām nedēļas nogalēm jābūt karstām un saulainām, arī festivāla diena nebija izņēmums, un jau pāris stundas pēc ierašanās, mūs pārņēma kārtīgs karstuma vilnis. Par laimi pasākuma organizatori bija iedomājušies, ka sēdēšana atklātā saulē vairāku stundu garumā varētu nebūt tas patīkamākais variants, tādēļ liela daļa telšu un darbnīcu bija novietotas mājīgā koku paēnā. Turklāt Cēsu pils parka teritorijā, kuru „LAMPA” tika izvēlējusies par savām mājām, bija pieejams arī ūdens pumpis, kur papildināt savu ātri vien izdzerto ūdens pudeli. Kas ir ne mazāk svarīgi – festivāla laikā, bija atvērta arī parka tualete, par kuras izmantošanu pasākuma dalībniekiem nebija jāmaksā.

„LAMPĀ” ieradāmies ap 11.00 no rīta, un, saņēmuši aprocītes un apbruņojušies ar pacietību, devāmies ieņemt labākās (lasīt: ēnainākās) vietas savā pirmajā izvēlētajā pasākumā – pie skatuves „Staro” klausāmajā diskusijā „Dzīve ar Donaldu Trampu”. Sarunā, kas norisinājās angļu valodā (ar iespēju klausīties sinhrono tulkojumu) piedalījās igauņu žurnālists Neeme Raud, kā arī Buzzfeed galvenais redaktors Bens Smits, bet diskusiju vadīja žurnāliste un redaktore Inta Ruduša. Galvenais temats, saprotams, bija ASV prezidenta vēlēšanas, un joprojām neatrisinātā mistērija, kā tāda karikatūriska figūra kā Tramps nonācis līdz reālai iespējai kļūt amerikāņu prezidentu. Kad diskusijas vidū pavēros apkārt, secināju, ka šis pasākums ir visnotaļ labi apmeklēts un arī latviešus visnotaļ interesē ASV iekšpolitika. Protams, neizbrīnīja arī auditorijas jautājumi par to, kā Trampa nākšana pie varas un draudzīgās attiecības ar Krieviju varētu nākotnē ietekmēt Baltijas valstis.

Noklausījušies politiskās bažas, nedaudz pariņķojām pa festivālu, ielūkojāmies citās, mazāk interesējošās diskusijās, paēdām pusdienas un devāmies uz nākamo iecerēto pasākumu. „Bioloģiskajā siltumnīcā” notiekošo, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas rīkoto, sarunu „Mēs ēdam = mēs balsojam” ar vides zinātnieka Jāņa Brizgas un pārtikas ekspertes Lasmas Ozolas piedalīšanos. Paklausījāmies par to, kā ar saviem ēšanas paradumiem iespējami mazāk kaitēt dabai un savam ķermenim, kā arī par kārtību kādā zemnieku saimniecības Latvijā tiek pie bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātiem.

Paralēli sarunām, „Bioloģiskā siltumnīca” bija parūpējusies arī par dažādu eko produktu degustāciju, bet turpat blakus stendā bija iegādājams garšīgais „Priežukalnu” medus, ko jau reiz blogā pieminēju, kā savu favorītu. Arī šoreiz iegādājos burciņu ar visnotaļ īpatnēju garšu – piparmētru piedevu.

Trešais un pēdējais pasākums, ko apmeklējām šī gada „LAMPĀ”, atklāti sakot, bija arī mans visgaidītākais – ziņu aģentūras „Leta” rīkotā, „Staro” skatuvē noklausāmā diskusija „Mākslīgais intelekts: cilvēks vs mašīnas”, piedaloties vairākiem šajā jomā strādājošiem zinātniekiem un nozares ekspertiem. Nudien nezinu, kāpēc, taču mākslīgā intelekta temats pēdējo divu gadu laikā mani gluži vai vajā. Iespējams, pie vainas ir manas siltās jūtas pret zinātniskās fantastikas kino un literatūru un šīs tematikas populārzinātnisko grāmatu lasīšana. Taču arī šī diskusija nāca piemērotā laikā un, manuprāt, bija visnotaļ interesanta, jo runāja gan par to, kādā stadijā šobrīd atrodas mākslīgais intelekts, gan par to, kā tas varētu atvieglot cilvēka dzīvi nākotnē, gan par to, kādas būs tehnoloģiskās attīstības atstātās sekas uz pasaules ekonomiku, un to, vai mūs nākotnē tomēr negaida lielā un ļaunā distopija ar visu robotu sacelšanos.

festivals-lampa-cesis-tejtasite-2Man personiski būtu gribējies, ka diskusijas dalībnieki vairāk aizskartu ar mākslīgā intelekta un robotiem saistītus ētikas jautājumus, kas reiz varētu kļūt svarīgi ne tikai ekonomiskā, bet arī cilvēciskā kontekstā. Taču laiks šādos pasākumos ir ierobežota parādība un visu plašo apakštematu jūru vienā diskusijā, saprotams, iekļaut nevar.

Toties sarunas laikā kļuvām par lieciniekiem jaunās, režisora Staņislava Tokalova filmas „Tas, ko viņi neredz” tīzerim, un uzzinājām, ka viens no šī jaunā psiholoģiskā trillera varoņiem būs neviens cits kā mākslīgais intelekts. Liels ir mans prieks uzzinot, ka arī Latvijas kino beidzot sāk parādīties zinātniskās fantastikas tendences. Kinoteātros filma no 18. novembra, es noteikti iešu.


Kopumā var droši sacīt, ka „LAMPĀ” valdīja ļoti feina atmosfēra. Festivāla laikā bija iespējams garšīgi un nedārgi paēst, uzlādēt telefonu, ja rastos tāda vajadzība, paskatīties filmas, palasīt žurnāla „Ir” izdevumus, pagulšņāt šūpuļtīklos, izbraukt pa dīķi ar „Kuģīti Kārli”, pie reizes piedaloties arī intelektuālā diskusijā uz klāja, pastaigāties ar līdzpaņemto četrkājaino draugu, jo arī suņi bija laipni gaidīti viesi, kā arī vakarā noklausīties daudzu gaidīto „Politiķu cepienu”, kurā par smieklu devu rūpējās Latvijā vairāki zināmi humora cilvēku vārdi.

Man pašai uz „Cepienu” gan neizdevās palikt, jo nogurums un nepieciešamība pēc laicīga transporta, lai nokļūtu mājās, darīja savu. Tā nu pametu „LAMPU” tieši tajā brīdī, kad jāpamet visas labās ballītes – mirklīti pirms pašas kulminācijas. Tiesa, ar solījumu nākamgad noteikti atgriezties atkal.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: