Četras bibliotēkas


Nu ļoti sens bija tas laiks, kad grāmatnieku blogosfēras augšgalā uzpeldēja akcija par mīļākajām bibliotēku atmiņām. Toreiz nopriecājos par jaunu raksta ideju, pieņēmu Norelles man laipni nodoto stafetes kociņu un… rakstu tā arī neuztapināju. Tagad jaukā septembra dienā, kad jau kādu brīdi aizvadīta pirmā skolas diena ar visu no tā izrietošo bērnības nostaļģiju, ietērptu gladiolu pušķos un krāsainās mugursomās, nolēmu, ka pienācis laiks atdot šo stafetes parādu un izstāstīt Tējtasītes bloga lasītājiem par manu skolas laiku grāmatu mīlestību jeb citiem vārdiem sakot, atmiņas par bibliotēkām.

atminas-par-bibliotekam-blogu-stafete-tejtasite


Kāpnes un smalkmaizītes

Pirmo reizi lasot par šo stafeti, nospriedu, ka man ir samērā skaidri apzināmas bibliotēku atmiņas. Proti, pati pirmā oficiālā grāmatmīļu Meka, ko apmeklēju bija pilsētas bērnu bibliotēka lielā, vecā ēkā, kurā varēja nokļūt tikai, šķērsojot visai pamatīgas vītņu kāpnes, un, kura, man joprojām nezināmu iemeslu dēļ, smaržoja ne tikai pēc vecām grāmatām, bet arī pēc tikko ceptām smalkmaizītēm. Šo bibliotēku apciemoju ilgus gadus – pat agrīnajā pusaudžu vecumā, kad pie lielā baltā monitora bija iespējams „pasēdēt internetā” (jā, es esmu tieši tik sena – interneta pieslēgums mājās mani, un lielāko daļu manu draugu, sasniedza tikai 15 – 16 gadu vecumā). Bērnu bibliotēka bija samērā plaša un gaiša iestāde (no bērna skatupunkta jau viss šķiet lielāks), bibliotekāres allaž izturējās lādzīgi un es šo iestādījumu apmeklēju ar vislielāko prieku un interesi – kas var būt labāks par iespēju klīst starp plauktiem un izvēlēties savus mazos īpašos dārgumus?

Pasaku namiņš

Dodoties tālāk un rūpīgāk pakustinot domāšanas orgānu, izrādās, ka augstākminētās tomēr nav pašas pirmās grāmatu mīlestības atmiņas (ko tu neteiksi – raksta sākumā nekādi nevari būt pārliecināts par tā turpinājumu). Mana spilgtākā, atmiņā paliekošākā saskarsme ar grāmatu krātuvi patiesībā notika privātajā bibliotēkā – kādā lauku mājā, kurā mēs ar ģimeni vasarās mēdzām pāris nedēļas viesoties. Šos izbraucienus allaž gaidīju ar lielu nepacietību, un ne tikai tādēļ, ka māja atradās netālu no jūras, un tas nozīmēja pamatīgu peldēšanos, bet arī tādēļ, ka tās otrajā stāvā kāpņu laukumiņā (jau atkal – nokļūšana pa ļoti šaurām kāpnēm) mājas īpašnieki bija ierīkojuši īstu bibliotēku. No pārējās mājas daļas šo nelielo miera ostu atdalīja koka margas, savukārt starp vecajiem plauktiem bija paslēpies mazmazītiņs, romantiskiem aizkariem apdarināts lodziņš. Šajos grāmatplauktos, kas bieži vien bija putekļaini un nedaudz atgādināja pasaku filmas, varēja atrast visdažādāko literatūru. Sākot no „Nezinītis uz mēness” vai „Naktstrallīšiem” un beidzot ar Dž. Orvela „Dzīvnieku fermu” (kuras toreizējā izdevuma vāciņš man kā bērnam likās fascinējoši šausmīga parādība). Tieši šai bibliotēkai jāpateicas par manu mīlestību pret „Džeinu Eiru” un „Kalnu aukām”, kā arī „Kozeti”, kuru vasarās pārlasīju neskaitāmas reizes. Iespējams, arī pret pasaku namiņiem.

Bibliotēka kā virtuve

Laikam ejot, gāju tam līdzi un pārgāju no pilsētas bērnu bibliotēkas uz pieaugušo. Šī iestāde man ne visai patika, jo tolaik atradās diezgan tumšās un nemīlīgās telpās, un arī bērnības grāmatu brīnuma elpa tur nepavisam nebija sastopama. Kā smejies, folklorā sastopami tiešām viedi teicieni – tiklīdz vienas durvis aizveras, atveras citas, un es savu iekšējo bibliofilu iemācījos apmierināt skolas bibliotēkā. Vietā, ar ko man joprojām saistās vissiltākās un mīļākās pusaudžu laika atmiņas no pamatskolas līdz pat vidusskolas beigām. Ne tikai tādēļ, ka paguvu izveidot sirsnīgu draudzību ar mūsu skolas bibliotekāri (kurai es joprojām esmu par daudz ko ļoti pateicīga) un satikt līdzīgi domājošus jauniešus, bet arī tādēļ, ka šāda „grāmatiska” vide izrādījās ļoti radoša un mudināja arī mani pašu vēl vairāk ne tikai lasīt, bet arī rakstīt. Ja skola būtu mājoklis, tad manā gadījumā bibliotēkā noteikti būtu tās sirds – virtuve.

Ar skatu uz Gauju

Pati pēdējā šajā bibliotēku atmiņu stāstā ir jau tāda krietni nopietnāka iestāde. Vidzemes Augstskolas integrētā bibliotēka, kas iekārtojusies, manuprāt, vienā no skaistākajām pilsētas vietām – tieši Gaujas krastos. Šī gluži mūsdienīgā ēka apvieno sevī, gan manu agrāko dienu bērnu bibliotēku, gan pieaugušo grāmatu krātuvi, tagad papildinot to arī ar studijām nepieciešamajām grāmatām. Studējot bakalaura programmā, biju šajā bibliotēkā visai biežs viesis un pamazām pieradu pie jaunā izkārtojuma un jaunās kārtības. Studējot maģistra programmā, jau gandrīz sāku justies kā mājās. Kā gan šādu vietu var nemīlēt – gaišas, plašas telpas, pa lielajiem logiem skats uz pilsētu, daudz grāmatu un, protams, iedvesmojoša zinību gaisotne. Arī tagad, pēc studiju beigšanas, ļoti labprāt iegriežos uz kādu pasākumu vai meistardarbnīcu un, protams, ik pa laikam ņemu uz mājām kārtējo „kravu ar prāta barību”.

Tas arī viss manos atmiņu stāstot. Tā kā liela daļa uz šo stafeti jau noreaģēja pieklājīgā laikā, kociņu nevienam nedāvāšu. Bet komentāros gan droši – pastāstiet par savām mīļajām un dārgajām.

2 komentāri

  1. Ak! Tā bibliotēka lauku mājā izklausās dikti romantiski 🙂

    Like

    1. Jā, tāda maza, maģiska vietiņa, kas vienmēr paliks bērnības atmiņās 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: