Trīs debijas jeb jaunā latviešu literatūra skeptiķiem


Jaunā latviešu literatūra skeptiķiemLatviešu literatūra. Diezgan pretrunīgs temats, par kuru šajā blogā nav atrodams sevišķi daudz rakstu galu, kaut gan vajadzētu. Par spīti tam, ka studiju pēc pēdējos gados man brīvprātīgi piespiedu kārtā nācās nedaudz pamatīgāk papētīt ij latviešu prozas, ij dzejas pasauli, nevarētu sacīt, ka es tamdēļ būtu ieguvusi nemirstošu mīlestību pret pašmāju literatūru. Nelāgi? Iespējams. Tomēr patiesi.

Kā vēsta mūžvecā patiesība – cilvēkam līdz noteiktām lietām ir jānonāk pašam. Arī man pašai bija jānonāk līdz individuālai vēlmei un vajadzībai lasīt latviešu literatūru. Un šāda vēlme un vajadzība mani beidzot tika piemeklējusi šovasar. Par laimi savu ceļojumu nezināmajā es iesāku no pareizās ostas – (gandrīz) manas paaudzes jaunajiem rakstniekiem, debitantiem, kuru grāmatas pēdējā gada vai divu laikā spējušas uzrunāt arī citu manu latviešu literatūru it kā nelasošo laikabiedru prātus un sirdis.

Tā kā šis latviešu literatūras vasaras eksperiments izdevās visai labi, nolēmu, arī bloga lasītājiem īsi pastāstīt par šiem trim darbiem, kas klusiņām pamanījušies ierāpties manā mīļāko grāmatu plauktā un literārajā atmiņā – Sabīnes Košeļevas romānu Rīga-Maskava”, Dainas Tabūnas stāstu krājumu „Pirmā reize”, kā arī Svena Kuzmina stāstu izlasi Pilsētas šamaņi”.

Lai gan visi šeit pieminētie darbi ir tematiski un saturiski dažādi, manuprāt, tiem tomēr piemīt vienojošais elements – proti, šo gribētos nosaukt par jaunās latviešu literatūras īso sarakstu tiem, kas sirgst ar skepticismu. Es varu diezgan droši apgalvot, ka beidzot esmu spērusi pirmo soli ceļā uz atveseļošanos.


Sabīne Košeļeva – „Rīga-Maskava”. 21. gadsimta mīlas stāsts

sabine-koseleva-riga-maskavaŠis nelielais jaunās autores romāns pamanījās iekarot savu vietiņu zem saules, izcīnot LALIGABA nomināciju kategorijā „debija”. Es S. Košeļevas romānu izlasīju vienā elpas vilcienā – vienās sajūtās un viena atmosfērā, un paliku patīkami pārsteigta. Nezināmu iemeslu dēļ, man parasti pret mīlas stāstiem ir daudz lielākas prasības un daudz lielākas bailes no banalitātes, kurā šī žanra darbi nereti mēdz iebraukt makten saldās auzās. Par laimi, S. Košeļevas romānā salasāmā sievišķība un pat zināma jūtelība mani nepamanījās nokaitināt. Jaunas sievietes skatījums uz mīlestību, uz sevi un uz savām saknēm, fonā pieķerot mazliet pārdomu par pašas paaudzi, šajā gadījumā šķita autentisks un savā ziņā intīms. Kas gan es-lasītāja tāda esmu, lai apšaubītu šādu (kaut vai tikai šķietamu, mākslinieciski uzburtu) personiskumu un emocionalitāti prozā? Nemaz nerunājot par man tik ļoti mīļo Liepājas motīvu, kas caurvij it visu autores daiļdarbu.

„[..] Laikam ir briesmīgi tā dzīvot bez jūras. Kā tie bezjūras cilvēki vispār var iet pa dzīvi, ja ik pa laikam neaizskalo smagumu jūrā? Varbūt bezjūras cilvēkiem nemaz nav smaguma, ko aizskalot? Es neticu. Visiem ir smagums, pat tiem, kuri apgalvo, ka nav. Tiem, kuri apgalvo, ka nav, smaguma ir visvairāk, bet viņiem ir bail atzīties – visupirms sev pašiem, kur nu vēl kādam citam.”

Kopumā – simpātisks, viegli lasāms rakstības stils, emocionāls un iekšējo pasauli atkailinošs vēstījums, piejūras pilsētas garša, manas paaudzes vērojums, latvieši un krievi, mūžīgā iekšējā dualitāte un, pāri visam, līdz kaulam sāpošā lielā mīlestība. Skaisti ieskicēta sajūtu kompozīcija bez liekas pretenciozitātes. Izlasiet.

Daina Tabūna – „Pirmā reize”

PrintTikusi galā ar pirmo mīlestību Liepājā, es devos pie citām pirmajām lietām Dainas Tabūnas debijas stāstu krājumā „Pirmā reize”. Jāatzīst, ka kopš Jāņa Joņeva „Jelgava 94” izlasīšanas, vēl nebija gadījusies neviena latviešu autora grāmata, ar kuru man acumirklī notiktu tas „klikšķis”. Gluži kā satvēriens cīņas arēnā. Šis darbs man jau atkal atgādināja to, ka nolikt šādu grāmatu malā un izbeigt tās rosināto interesanto dialogu ar sevi, ir gluži vai grēka darbs. Kāpēc? Visdrīzāk, īstais vecums, īstie jautājumi, īstā pieredze, īstās atmiņas, īstās bailes un īstie sapņi. Tomēr, vai mana ir vienīgā paaudze, kas spēs identificēties ar D. Tabūnas stāstu varonēm? Esmu pārliecināta, ka nē. Jo līdzīgi kā J. Joņeva gadījumā, arī krājumā „Pirmā reize” tiek uzdots jautājums par pieaugšanu. Par visa piedzīvošanu, par kaut kā liela gaidām, par apziņu, ka dzīve ir tāda kāda viņa ir tagad. Un pēc tam – rīt viņa būs citādāka un tu mainīsies tai līdzi, jo pasaule tā vienkārši ir iekārtota. Neviens nav pieaudzis, kaut kādā veidā nepiedzīvodams pašu pieaugšanas stāstu. Un lai cik dažādi mēs nebūtu, kaut kādā mērā, tas tomēr ir visiem vienāds.

Septiņos nelielos stāstos autore ir iekļāvusi gan gabaliņu bērnības, mēģinot vienoties ar augstāk stāvošo Debesu vīru, gan pirmo pusaudžu mulsumu, kad tik ļoti gribas saglabāt gan bērnības mīļumu, gan izlikties pieaugušam, gan jaunības bažas un raizes un sevis meklējumus kā dzīvē tā attiecībās u.c. Mani personiski no krājuma visvairāk uzrunāja stāsti „Darījums ar Dievu” un „Liesa, mans mīļākais orgāns” (visnotaļ atjautīgi izvēlēts nosaukums). Augstākais iespējamais novērtējums no manas puses un solījums noteikti lasīt citus autores darbus.

Svens Kuzmins – „Pilsētas šamaņi”

svens-kuzmins-pilsetas-samaniSvaigākais darbs no šīs dienas trio. Un, iespējams, arī viens no maniem lielākajiem pārsteigumiem. Šis ir stāstu krājums, kurā autoram ir izdevies saglabāt vienlaikus internacionālu un vienlaikus latvisku tekstu, stāstot par mums pašiem – no glītās un no ne tik glītās puses.

Svena Kuzmina „šamaņi” ir vairāk vai mazāk vidusšķiras vai turīgi cilvēku gabali, uzņēmēji, mākslinieki un citi zvēri, kas, neatkarīgi no maka biezuma, tāpat kā visi pārējie bēdu brāļi piedzīvo kādas atklāsmes, pārdzīvojumus, un, daļa no tiem ir arī apveltīti ar savu „latvisko” īpašību kopumu. Mums ir kārtīgs darba rūķis-homofobs, kas vēlas glābt bērnus un turpināt tikumisku audzināšanu, kamēr pats murgos cenšas izvairīties no savas zemapziņas raidītajiem signāliem grotesku vīriešu orgānu veidolā; mums ir ekscentriska zviedru uzņēmēja sekretāre, kas sastopas ar sava priekšnieka bažīgo skatījumu par viņas tautiešiem, un neizbēgamajām pārmaiņām, kas reiz nāks pār mazu un nokaitētu nāciju; mums ir it kā pavirši ieskicēts mākslinieks, kas ar savu mākslu patiešām pamanās pārmainīt pasauli, tiesa nebūt ne veidā, kā to bija iecerējis; mums ir kāds jauns vīrietis, kas ar nelielu melanholiju nolūkojas uz savu bērnību, ieripinādamies Latgales laukos ar Rīgā sapelnīto džipu; mums ir ihtiologs un viņa šķīrusies draudzene, kas uzsprāguša vaļa fonā atrod īsto mīlestību; mums ir vīrs, kas baidās no viņa virtuvē piepeši uzradušās sarkanās pogas un sakaujas ar kaimiņos dzīvojošo Niku Keivu, un mums ir daudzi citi personāži un tipāži, kas pa gabalu šķiet parasti, tomēr autora rokas vadīti kļūst īpaši un daudznozīmīgi katrs savā veidā.

„Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka „nav laika” patiesībā ir tikai saudzīgāks veids, kā pateikt „bail no nāves”? – Niks jautāja, kūpinādams cigāru. [..] „un tas, no kā tu baidies, nav laika trūkums, Džeims. Tā ir nāve. Laika trūkums ir tikai atruna.”

Gandrīz katrs no teksta gabaliem beidzas ar tādu kā sitienu – kaut ko līdzīgu tā sauktajam punchline, ko saviem jokiem rūpīgi mēdz sagatavot komedianti. Tomēr S. Kuzmina krājums, lai gan vietām smeldzīgi ironisks, nav uzjautrinošs. Tas ir vietām skaļāks, vietām pieklusinātāks vēstījums par mums pašiem – 21. gadsimta pilsoņiem gan no centra gan no pilsētas nomaļu puses. Rekomendēju. Atsvaidzinoša pārmaiņa.

Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu literatūru?

13 komentāri

  1. Esmu iedraudzējusies ar Daces Judinas grāmatām, tās man ir ļoti mīļasa. Pašlaik nevaru atvēlēt laiku Laimas Kotas grāmatai, kura ir līdz pusei izlasīta, ļoti aizrauj, bet, tajā tik daudz citātu, ka man apnīk tos pārrakstīt, tādēļ uz priekšu lasīt netieku. 😦

    Like

    1. No L. Kotas Tu domā “Mierielas vilkmi” jeb kādu no vecākajām? “Vilkme” mani jau kādu laiku cieši uzrunā, ļoti gribētos izlasīt, bet vēl nav nonākusi manā īpašumā.
      Par citātiem piekrītu – tā ir baigā sāpe. Es šādos gadījumos mēdzu savā īpašumā esošajām grāmatām pavisam nedaudz atlocīt austiņas…

      Like

      1. Lasu “Mierielas Vilkme”, ļoti patīk, bet tiešām daudz, daudz man tuvu citātu. Līdz ar to grūti lasīt, jo grāmatām malas neatloku un arī nemīlu neko pasvītrot tajās.🙂 Vilkme būs laba ziemā, pie smaržīgas tējas un piparkūkām.😉

        Like

        1. Pasvītrot grāmatās citātus es arī nemēdzu, šermuļi skrien, redzot pildspalvas uzbrukumus😀
          Ah, ziemas lasāmviela izklausās jauki, aukstie gadalaiki šķiet tie omulīgākie divvientulībai ar grāmatu🙂

          Publicējis 1 person

  2. No vecajiem Anšlavs Eglītis, no jaunajiem labākais, kas ir – Ilonas Balodes “Rīga – Pekina”. Bet tie varbūt nav īstie žanri…jo tā jau nopietnà literatūra aplam drūma.

    Like

    1. Par “Rīgu-Pekinu” esmu dzirdējusi daudz labu atsauksmju, pati toreiz, kad grāmata iznāca, drusku sabaidījos no palielā apjoma. Man pagaidām ir gaužām niecīga pieredze ceļojumu stāstu lasīšanā, taču pēc Krisa Harisona “Neprātīgi iemīlējies. Dienviditālijas valdzinājums” izlasīšanas šķiet, ka varētu sākt lūkoties arī citu šī plauktiņa darbu virzienā – tā ļoti patika.

      Like

      1. “Rīga-Pekina” nav īsti ceļojuma apraksts, to vienkārši ir jāizlasa.🙂

        Like

  3. Attiecības diezgan draņķīgas. Pa laikam šis tas no latviešu pēc-okupācijas-laika literatūras gadās pirkstos, bet reizes, kad varu teikt – patika, ir ļoti maz. Ja pirmais autora darbs, kuru lasu, gadījies draņķīgs (un tā ir bieži), tad otru es nemeklēšu. Laika par maz. Viena otra indivīda politiskie uzskati arī ļoti atgrūž no vēlmes iepazīties ar viņa daiļradi.
    Paldies par ieteikumiem!

    Like

    1. Man arī ir tā, ka gadījumā, ja pirmais autora darbs ”nepiesien dūšu”, tad otro iespēju dodu ļoti reti – ne tikai pašmāju, bet arī citu zemju literatūrai. Ir pārāk daudz citu grāmatu šajā pasaulē, lai spiestu sevi lasīt tikai uz “ja nu tomēr” pamata.

      Publicējis 1 person

  4. Paga, paga, vai tad tev jau nevajadzētu spēt pašai identificēties ar latv. lit.?
    Man šķiet, ka daļa no problēmas ir varbūt pat neapzināta iedoma, ka LL ir jāmīl kopumā ar beznosacījuma mīlestību, kā tēsmāmiņu vai zīdaini. Ar nevienas citas tautas lit. visticamāk taču tu tā nedari, negremdējies pārdomās, vai tev patīk itāļu, kanādiešu vai amerikāņu lit. Tur ir pavisam skaidrs un pieņemams, ka daļa patīk, daļa ne, ka noteicošais ir autors un žanrs, nevis izcelsmes vieta. Tas ir tāpat kā skatīties grupas foto, visi tādi skaistuļi, es viena nesmuka.
    Un par nac. lit. drūmumu īri, piem., sūdzas ne mazāk par latviešiem.

    Like

    1. Runā, ka tas identitātes rašanas process tāds garš un smags varot būt😀

      Pareizi saki par to beznosacījuma mīlestības prasību. Un tad nabaga lasītājam sanāk tāds jancīgs iekšējais konflikts. No vienas puses, gar stūri glūn vecais labais ”es mūsējos nelasu” stereotips (ko apkārt nākas dzirdēt un lasīt visai bieži, un ne vienmēr ar loģisku, drīzāk emocionālu pamatojumu), bet pie otrām durvīm klauvē iekodētā vainas apziņa – kā drīkst nemīlēt savējos?

      Man domāt, tā arī ir, ka lasīt/nelasīt izvēlē jāprovē lūkoties garām nacionālajai piederībai. Man, šo rakstu tapinot, arī sanāca tāds mazs prieciņš, ka pamazām izdodas izlobīt tieši tās tematiskās līnijas un virzienus, kas no visa pieejamā latviešu literatūras piedāvājuma uzrunā pašu. Nometot nost veco stereotipu mēteli, foto smukāks top🙂.

      Like

  5. Vienu brīdi tās attiecības ar jauno latviešu prozu bija bezcerīgas, bet šogad patīkami pārsteidzošas. Esmu izlasījusi vairākus mūsdienu LV darbus, kas man tiešām patika. Būs interesants gada kopsavilkums.

    Like

    1. Man šogad tieši tāpat sanācis. Latviska atmoda personiskajā grāmatplauktā🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: