Kad rakstnieks pārved mājās


Alesandro Bariko Misters GvinsMēdz gadīties, ka sarunu biedrus atrodam neparedzamākajās vietās. Piemēram, grāmatās ar it kā neciliem vākiem, klusu, daudz neizsakošu aprakstu un pat nelielu teksta apjomu. Tomēr tad notiek kas neparedzēts. Izlasot knapi divus simtus lappušu, lasītājam teju sāk šķist, ka noskriets visas dzīves maratons, ieraudzītas līdz šim neapzinātas šķautnes gan lasītajā tekstā, gan sevī, nemaz nerunājot par (it kā svešas) dzīves pieredzi, kas piepeši iemājojusi arī paša prātā un palikšanu un neatgriezeniski izmainījusi tur risošos procesus.

Droši vien šīs sajūtas varētu attiecināt uz jebkuru labu, jēgpilnu literatūru, taču es personiski ar šādu literāro stāvokli īpaši saasinātā formā saskāros, lasot pasaulē atzītā itāļu autora Alesandro Bariko nelielo romānu „Misters Gvins”. Romānu, par kuru jau tagad zinu – pēc pāris gadiem es to atkārtoti izvilkšu no plaukta, lai vēlreiz pārlasītu un pārliecinātos, kas un uz kuru pusi manā uztverē ir mainījies. Pirms laba laiciņa, rakstot par Džona Viljamsa „Stouneru”, sacīju, ka šī grāmata man atgādina pilnasinīgi pierakstītu viena cilvēka dzīvi. A. Bariko nelielā romāna gadījumā gribas sacīt, ka autoram ir izdevies (zemapzinīgi nojaušamā) pilnībā pierakstīt pat vairākas.

Uzrakstīt portretu

„Mistera Gvina” galvenais varonis, Londonā dzīvojošais Džespers Gvins ir atzīts rakstnieks. Jau stāsta pirmajās lappusēs populārais autors pieņem visnotaļ nepopulāru lēmumu. Proti, ar kāda žurnāla starpniecību, ekscentriskais Džespers Gvins publisko sarakstu ar 52 lietām, ko savā dzīvē vairs nekad nedarīs. Viena no tām izrādās romānu rakstīšana. Un nelīdz nekādi literārā aģenta un drauga Toma lūgumi vai mēģinājumi vest stūrgalvīgo autoru atpakaļ pie prāta. Džespers Gvins vairs nekad nerakstīs. Tā vismaz viņam liekas.

„Vienu dienu es ievēroju, ka nekas man vairs nešķiet svarīgs, toties viss mani nāvīgi ievaino.”

Ironiskā kārtā, A. Bariko savam romāna varonim neļauj iegūt cerēto sirdsmieru, ko nodrošinātu pildspalvas un papīra nogrūšana atvilktnes tālākajā stūrī. Gluži pretēji, pašpasludinātais nerakstītājs, turpina piedzīvot savu neparasto (ne)radošo krīzi, līdz pat brīdim, kad saprot – no rakstīšanas nav iespējams izvairīties, ja pat kurpju auklu sasiešana, kas sākotnēji līdzinājusies vien „šeit un tagad” meditācijai, viņa galvā pamanās izklausīties pēc stāsta.

„Tā viņš saprata, ka ir nonācis situācijā, kas pazīstama daudziem cilvēkiem, bet tāpēc nav mazāk sāpinoša: proti, vienīgais, kas tiem ļauj justies dzīviem, tos lēnām un nenovēršami galina nost.”

Sapratis, ka no sevis neaizbēgt, misters Gvins turpina literāros meklējumus, lai atklātu jaunu, viņaprāt, jēdzīgāku veidu kā rakstīt. Kaut ko, kas līdzinātos „īstam” amatam, gluži kā klavieru skaņotāja vai spuldžu meistara arodam, kuru smalkās rokas veic sataustāmu, vieglāk izprotamu darbu. Tā nu apmeklējis kādu mākslinieka izstādi, misters Gvins met sev līdz šim nedzirdētu izaicinājumu – uzrakstīt cilvēka portretu. Un to viņš darīs gluži kā gleznotājs studijā, radot īpaši piemērotus apstākļus, lai, ar neierastas gaismas un skaņu simfonijas starpniecību, spētu tekstuālā momentuzņēmumā notvert savu modeļu dzīves nospiedumu. Bez vārdiem, sekojot kustībām, to ritmam un noskaņām, Džespers Gvins ieraudzīs savu modeļu stāstus un, ielūkojoties tālāk par acij saskatāmo, „pārvedīs tos mājās”.

Lakoniskas spēles

Ar lakonisku meistarību neizceļas vien A. Bariko romāna galvenais varonis Džespers Gvins, kas savu klientu portretus ieraksta vien dažās lapaspusēs, bet arī pats autors. „Misters Gvins” ir vienkārši lasāms, taču sarežģīts un daudzslāņains romāns, kas, līdzīgi kā mistera Gvina cilvēku portretējumi, neatklājas acumirklī. Šis romāns, kas pieskaras ne tikai cilvēku-stāstu preparēšanai, prasmīgi apslēptai mīlestībai pret rakstīto vārdu un tā neizmērojamo, lai gan ne vienmēr nojaušamo nozīmi cilvēku dzīvēs, ir arī smalki savērpts rakstnieka, atļaušos sacīt, grūtā darba slavinājums. Vietām mazliet ironisks, vietām, tiešs un neizskaistināts, vietām nedaudz saldsērīgs, taču piesātināts ar Džespera Gvina rakstnieka studijas ritmu un neskaitāmajām lampas gaismas noskaņām.

alesandro-bariko-misters-gvins-citats-tejtasite

Mani, lasot šo romānu, neatstāja sajūta, ka Bariko spēlējas. Izveido vienu situāciju, lai pēc brīža to apgāztu, it kā sāpīgus jautājumus vieglītēm notušē, vienkāršas situācijas paspilgtina, daļu stāsta patur pie sevis, darbina savus varoņus tikai sev vien zināmā ritmā un intonācijās, un izklaidējas pēc sirds patikas, jo tas ir viņa universs, viņa noteikumi un viņa situācijas, kas brīžam šķietami jocīgas, taču tik un tā saslēdzas vienotā veselumā un atver durvis uz visa notiekošā jēgu. Nu, vai vismaz piedāvā šo atslēgu paturēt rokās.

– Esmu pārliecināta, ka tagad man vajadzētu pateikt kaut ko īpašu, taču, godīgi sakot, man nekas tāds nenāk prātā. Džespers Gvins tumsā pasmaidīja. – Neuztraucieties, šī parādība man pašam ir ļoti labi pazīstama.

Iesaku tiem, kas mīl literatūru un dažkārt mēdz aizdomāties par to, kas notiek rakstnieka prātā. Arī tiem, kas apzinās sevi esam par stāstiem.

9

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: