Roberts Džordans – “Pasaules acs”


Roberts Džordans - Pasaules acsIr tādas grāmatas, kuras es mīļi mēdzu saukt par „fantāzijas ķieģeļiem”. Lai grāmata manā prātā iemantotu šādu dēvējumu, tai jāatbilst diviem kritērijiem. Pirmkārt, tai vizuāli jāatgādina kārtīgu ķieģeli, proti, tai jābūt ne mazāk kā 700 – 800 lappušu biezai. Otrkārt, tajā ir jāvalda maģiskai, līdz pēdējam sīkumam nostrādātai fantāzijas pasaulei (nereti ar viduslaiku elementiem).

Grāmatu portāls Goodreads daļu šo grāmatu visdrīzāk pieklājīgi nosauktu, piemēram, par augsto fantāziju vai episko fantāziju. Taču ideja nemainās – manā grāmatu cienītājas sirdī īpaša vieta atvēlēta šādām biezām grāmatām, kurās varoņi gluži izdomātā pasaulē, ietinušies apmetņos bēg no ļaunajiem (vai pat tvarsta tos), praktizē vai apjūsmo maģiju un ir ne tikai „izredzētie”, bet šo „izredzētību” ir arī nopelnījuši, darbojoties ar asu prātu un veiklību.

Pie šādām grāmatām manā plauktā pieder Patrika Rotfusa nepārspējamais „ķieģelis” „Vēja vārds” ar turpinājumu „Vieda vīra bailes” un trešo grāmatu, ko cienījamais autors vēl joprojām nav izdomājis pabeigt, kā arī vēl šogad lasītais Andžeja Sapkovska lieliskais stāstu cikls „Pēdējā vēlēšanās” (nu labi, šis varbūt nav gluži „ķieģelis”, toties lieliska fantāzijas žanra grāmata noteikti). Un, protams, arī šīs dienas galvenais varonis – amerikāņu autora Roberta Džordana romāns „Pasaules acs”.

„Pasaules acs” ir pirmais romāns visai apjomīgajā „Laika rata” romānu sērijā (kopā vairāk nekā desmit grāmatu), kas savu dienasgaismu ieraudzīja vēl tālajos deviņdesmitajos gados. Zinātāji R. Džordana romāna kontekstā nekautrējas minēt arī Dž. R. Tolkīna vārdu, taču man kā Harija Potera paaudzes pārstāvei ar ļoti tolkīnisku caurumu literārajā izglītībā (jā, es patiešām neesmu lasījusi „Gredzenu pavēlnieku”), atliek vien izvairīties no šīs salīdzināšanas un vienkārši pieņemt spēles noteikumus. Un, neskatoties uz to, ka spēle ir aptuveni zināma (kāda varoņa „izredzētība”, manuprāt, jau sākotnēji spiežas laukā pa visām apmetņa vīlēm), izaicinājumi, šķēršļi un briesmas, ko autors nabaga varoņiem novēl garajā ceļā, līdz pat lielajai kaujai, ir visnotaļ labs dzinējs, lai lasītu tālāk.

Ilgais ceļš piedzīvojumos

Stāsts sākas kādā nomaļā ciematā, kur mierīgie iedzīvotāji gluži mierīgi grasās svinēt svētkus. Pavisam mierīgs ir arī viens no galvenajiem varoņiem Rands. Tiesa, tikai līdz brīdim, kad mežā sastop dīvainu būtni, kuras apmetnis vējā nekustas; līdz brīdim, kad pilsētā ierodas zīdā tērpa, augstdzimusi kundze un viņas pavadonis ar zobenu pie sāniem; līdz brīdim, kad puiša un viņa tēva rūpīgi koptajā sētā iebrūk bariņš neradījumu, saukti par trollokiem un līdz brīdim, kad šie neradījumi turpina sirojumus arī ciemā. Tad pienāk pats svarīgākais brīdis. Brīdis, kad Randam un viņa tik pat apjukušajiem draugiem jādodas ceļā. Ceļā, kurš, spriežot pēc grāmatas pamatīgajiem apjomiem, būs ļoti garš un notikumiem bagāts.

– Pie gaismas, Rand! Vai tiešām tevi tas viss neuztrauc? Rands iesmējās; izklausījās pēc zemas ieriešanās. – Esmu pārāk pārbijies, lai uztrauktos.”

Šis, gandrīz 800 lappušu garais, romāns nav viens no tiem darbiem, ko var izlasīt vienā elpas vilcienā. Neskatoties un piedzīvojumiem, briesmām, pakaļdzīšanos un jauno mozaīkas gabaliņu pakāpenisko atklāšanu, romāna lasīšana man personiski vedās samērā lēni. „Pasaules acs” ir ļoti pamatīgi aprakstošs romāns, kas katru vismazāko situāciju tiecas raksturot vismaz dažu teikumu garumā. Lasītājs redz lāsumus uz vilka kažoka, kā arī spēj diezgan detalizēti iztēloties varoņa pamošanās brīžus pēc nakts, kas pavadīta zem klajas debess. Šāds rakstības stils, lai gan pavisam noteikti veido pilnasinīgāku kopainu, manām acīm un domām brīžiem šķita nedaudz par rāmu.

Kopā drošāk

Kā jau apjomīgā fantāzijas darbā, arī R. Džordana romānā sastopamies ar krietnu saujiņu varoņu. Turklāt vēl tādiem, kas cieši turas kopā līdz pat brīdim, kad piespiedu kārtā tiek izšķirti. Taču atšķirībā no „Troņu spēles” tēva Dž. R. R. Mārtina, R. Džordans gan nesteidzas no saviem varoņiem tik ātri un letāli atbrīvoties, nedz arī tos tik ļoti nomocīt – grafiskas vardarbības ziņā „Pasaules acs” šķiet samērā miermīlīga.

Varoņu grupiņa ir labi nokomplektēta ar abu dzimumu pārstāvjiem, katram no varoņiem piešķirta kāda maza odziņa, kāda stiprā puse un kāda vājā puse. Un neskatoties uz to, ka man personiski prasījās pēc nedaudz dziļāka varoņu raksturu attēlojuma, es spēju novērtēt autora centienus ik pa laikam izmantot savu burvju spalvu, lai drusciņ parisinātu arī varoņu sasvstarpējās attiecības, ne tikai  lielo sižetisko rakstu.

Perins sāka smieties. Viņa no kapuces apakšas uz puisi draudīgi paskatījās, bet viņš to neredzēja. – Deva padomus! Mums gan neviens nestāsta, kādiem jābūt vīriešiem. Mēs esam, un viss. – Varbūt tieši tāpēc, – Egvēna atbildēja, – jūs nekam nederat.”

Piedzīvojumos varoņi, kas ceļu uzsākuši kopā, pēcāk dodas atsevišķi, tādēļ lasītājs var sekot vairākām sižetiskajām līnijām no vairākiem varoņu skatupunktiem. Šāds pavērsiens rada pasaules plašuma izjūtu un lasītājs tik tiešām sajūtas, it kā pats ceļotu ar varoņiem kopā, gan skrienot līdzās vilku baram, gan cīnoties ar trollokiem vai Izdzisušo. Par ļaunu nenāk arī nelielā spriedzīte, kas pārņem, lasot par vienu varoņu piedzīvojumiem, kamēr citā nodaļā otrs varoņu pāris vai trio iestrēdzis nepatikšanās. Citiem vārdiem sakot – viss notiek.

Kopumā „Pasaules acs” sniedz lasītājam tieši to, ko varētu sagaidīt – pamatīgi izbūvētu pasauli ar pamatīgi izbūvētu vēsturi un iekšējo mitoloģiju, kuras veidošanā kopā salikti dažādu tautu un kultūru elementi. Kā arī garu un notikumiem bagātu piedzīvojumu stāstu, varoņiem savā ceļā topot gudrākiem, stiprākiem un visādi citādi savai sūtībai atbilstošiem. Manuprāt, fantāzijas fani, kuri izjūt patiesu mīlestību pret izsmalcinātu pasaules būvēšanu un piedzīvojumiem, paņemot rokās šo apjomīgo un arī vizuāli glīti noformēto romānu, taps visnotaļ iepriecināti.

8

Advertisements

2 komentāri

  1. Šitas ir tiešām episks gabals ar detalizētu pasauli un klasisko varoņa ceļu. Es tās 800+ lapas gandrīz nejutu, lasījās pārsteidzoši viegli un ātri.

    Like

    1. Man gāja grūtāk, es laikam esmu pieradusi pie maķenīt fiksākiem piedzīvojumiem. Bet iekšējā kārtība un pasaules uzbūve tik tiešām ir apbrīnas vērta.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: