Meitenes prāta anatomija. Emīlija Lokhārta – “Puišu saraksts”


emilija-lokharta-puisu-sarakstsAr amerikāņu rakstnieces Emīlijas Lokhārtas prozu es pirmo reizi iepazinos pirms pāris gadiem, lasot viņas grāmatu „Mēs bijām meļi” – manuprāt, neparastu jauniešu romānu, kura galvenajai varonei bija jātiek galā ar nopietniem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem. Jau tolaik man ļoti simpatizēja E. Lokhārtas atmosfēriski gotiskais, bet tajā pašā laikā liriskais rakstības stils. Jaunākajā rakstnieces romānā „Puišu saraksts”, ko latviski klajā laidusi izdevniecība Baiba Books no šī padrūmā stila gan nav ne miņas. Tomēr talantīgu rakstnieku ir iespējams samanīt jau pa gabalu. Un manā grāmatu plauktā E. Lokhārta ir viena no tiem, neatkarīgi no tā, cik „smagu” vai cik „vieglu” tematu autore šoreiz būtu izvēlējusies.

Romāns „Puišu saraksts” uzrakstīts no piecpadsmitgadīgas meitenes Rūbijas Oliveras skatu punkta. Jau pirmajās lappusēs lasītājs sastopas ar varones visai sprigano balsi. Jau pirmajās lappusēs lasītājs sastopas arī ar apstākli, ka Rūbijai jāapmeklē psihologs, jo viņu pēkšņi pārņēmušas neizskaidrojamas panikas lēkmes. Sākotnēji Rūbija nevēlas atklāt nedz terapeitei, nedz lasītājam šo panikas lēkmju iemeslus, tādēļ daktere Z. uzdod Rūbijai uzdevumu – sastādīt sarakstu ar visiem puišiem, kas kaut kādā veidā Rūbijai sagādājuši sirdsēstus, kuru dēļ viņa nonākusi līdz šai situācijai. Tā nu Rūbija ķeras pie pildspalvas un papīra, un visa romāna garumā varam sekot, meitenes rakstītām, apmēram šādā tipa nodaļām: Ādams (bet viņš neskaitās), Billijs (bet viņš tā arī nepiezvanīja), Noels (bet tās bija tikai baumas) u.c.

Rūbija par visām varītēm grib domāt pareizi un respektēt citu cilvēku vēlmes un vajadzības. Rūbija negrib dusmoties uz savām draudzenēm, kas nodarījušas pāri, jo „meiteņu solidaritāte” un tamlīdzīgi. Rūbija negrib piesiet pie sevis puisi, neļaujot viņam iet ballēties ar draugiem, jo Rūbija negrib būt pārāk emocionāla, uzmācīga draudzene. Rūbija negrib atzīt, ka Valentīna dienā viņa arī gribētu saņemt no sava drauga tādu pašu rožu klēpi kā citas meitenes, nevis „oriģinālu” neļķi. Rūbija negrib būt kā allaž klaigājošā mamma brīžos, kad tā strīdas ar tēti. Taču Rūbijai ir panikas lēkmes. Un Rūbija vairs negrib panikas lēkmes.

emilija-lokharta-puisu-saraksts-tejtasites-gramatas2

„Puišu saraksts” ir jauniešu romāns. Par to liecina gan virsraksts, gan galvenās varones vecums, gan pats temats. Un tomēr. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka laba jauniešu literatūra ne tikai izklaidē un bagātina pusaudžu lasīšanas pieredzi, bet arī rezonē ar pieaugušo lasītāju. Rūbijas Oliveras stāsts, lai gan pasniegts ļoti gaisīgā manierē, manuprāt, varētu tikt dēvēts par tādu kā pusaugu meitenes prāta anatomiju jau no pieaugušas sievietes analītiskā un feministiskā prāta pozīcijām.

[..] Un es cieši ticu, ka sievietēm nevajadzētu kļūt ļaunām un atriebīgām vienai pret otru vīrieša dēļ, jo kā gan mēs varēsim vadīt lielus uzņēmumus un valstis, ja pirmām kārtām uztrauksimies par kādas citas zem rozā džemperīša paslēptajām lielajām krūtīm?

Un ar šo pieaugušo sievieti es nedomāju tikai pašu lasītāju, kas, iespējams, atpazīst savu agrāko „es” jaunajā Rūbijā, bet arī autori, kura ar dažādiem paņēmieniem (bieži vien pastarpinātā Rūbijas psihoterapeites balsī) un labu devu ironijas pamanās iedabūt tekstā krietni vien veselīgāku skatījumu uz notiekošo (ļoti simpātiskas šķiet arī tekstā iekļautās zemsvītras piezīmes – šajā gadījumā efektīvs paņēmiens, kā parādīt ne tikai plašāku kontekstu, bet arī varones raksturu). Citiem vārdiem sakot, Rūbija sāk kā maza muļķīte, tomēr pamazām kļūst arvien vairāk pieaugusi un spējīgāka paskatīties uz sevi no malas. Šis apstāklis savukārt padara „Puišu sarakstu” ne tikai par romantisko romānu, kā to sākotnēji varētu domāt, izlasot nosaukumu, bet galvenokārt tieši par pieaugšanas stāstu.

Savstarpējās attiecības ar vienaudžiem, seksualitātes (ne)apzināšanās, attiecības ar vecākiem – no tiem pārņemts vīriešu un sieviešu attiecību modelis, pusaudžu vecumam raksturīgā nedrošība attiecībās ar pretējo dzimumu u.c Visas šīs lietas atrodamas Rūbijas dzīvē un „Puišu sarakstā”, taču neviena no tām nešķiet uzbāzīga, demagoģiska vai kā citādi pamācoša. Saprotams, autore risina šos jautājumus, liekot varonei iekulties nepatikšanās, tomēr ir diezgan patīkami redzēt, ka meitene no šīm ugunskristībām iznāk laukā garīgi veselāka nekā iegājusi. Un, manuprāt, šis ir tieši tāds vēstījums, kāds lieti noder jaunu cilvēku lasāmvielā.

Viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem jauniešu literatūrā. Ak, jā, un jau atkal komplimenti vāka autoram par noformējumu – tik skaisti vasarīgs un silts šajā novembra drūmumā.

9

8 komentāri

  1. Lai arī sākumā atteicos no šīs grāmatas lasīšanas, jo neesmu mērķauditorija, tad pēc šādas atsauksmes izlasīšanas tā vien gribas grāmatu izlasīt.
    Tā jau ir – labs rakstnieks par jebkuru tēmu var uzrakstīt labu romānu.

    Like

    1. Es arī sākotnēji prātoju, vai gribēšu šo lasīt – biedēja galvenās varones nelielais gadu skaits 🙂 Tomēr noriskēju, jo autore ir Emīlija Lokhārta – man viņas iepriekšējas romāns joprojām ir diezgan spilgtā atmiņā. Tagad šķiet, ka būs droši lasīt arī citas viņas grāmatas.

      Publicējis 1 person

      1. Gusts Ābele · · Atbildēt

        Njā… Tik daudzsološu grāmatu ir kauna lieta neizlasīt, pat ja neesi galvenā mērķauditorija. Vēl neesmu iegādājies šo grāmatu, tomēr noteikti to izdarīšu.

        Like

  2. Ļoti skaists grāmats foto!

    Like

    1. Jā, sanāca patīkams pārsteigums 🙂

      Like

  3. […] MEITENES PRĀTA ANATOMIJA. EMĪLIJA LOKHĀRTA – “PUIŠU SARAKSTS” […]

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: