Izrauties no “nekā”. Elizabete Strauta – “Mani sauc Lūsija Bārtone”


Elizabete Strauta - Mani sauc Lūsija BārtoneMan patīk biezas grāmatas – tādas, kurās var stundām ilgi pazust. Vienmēr ir patikušas. Taču pagājušogad es piedzīvoju jaunu atklāsmi. Tik pat ļoti man patīk arī gauži plānas grāmatas. Lakoniski izstāstītas lielas dzīves, kurās var dienām ilgi pazust, jo teksts gluži vienkārši nelaiž vaļā. Viena no šādām lakoniski plānām, taču lielām dzīvēm ierakstīta arī Pulicera balvas laureātes, rakstnieces Elizabetes Strautas romānā „Mani sauc Lūsija Bārtone”, ko saviem lasītājiem nesen nodevusi izdevniecība „Baiba Books”.

„Mani sauc Lūsija Bārtone”, kas nominēta arī 2016. gada Bukera balvai, ir it kā vienkāršs stāsts par kādu sievieti, kuru guļam slimnīcā apciemo sen neredzētā māte. Tomēr it nekas šo abu sieviešu attiecībās nav vienkāršs. Šis ir kā romāns – skice. Īsajās nodaļās, īsajos atmiņu un domu uzplaiksnījumos no tagadnes, pagātnes un nākotnes, sadalītais teksts, iespējams, rada defragmentētu laika izjūtu. Tomēr, it viss savirknējas kopainā, precīzi raksturojot galvenās varones personību un pat izaugsmi, kurai, lai gan netiek sekots ierasti skrupulozi, ir ārkārtīgi viegli noticēt.

„Vientulība bija pirmā garša, ko šajā dzīvē biju sagaršojusi, un tā vienmēr bija ar mani, vienmēr atgādinādama un paslēpusies mana teiktā plaisās. ”

Lūsijas domu gājiens un pat sarunas ar savu māti sākotnēji var šķist nedaudz savādas. Teksts mēdz aizklīst no ierastajām robežām un dažkārt ignorē tradicionāli ierastus stāstīšanas noteikumus. Taču šis ir viens no tiem romāniem, kur velns sēž paslēpies sīkumos. Piemēram, laipna ārsta apmeklējumos, kas kliedē galvenās varones dzīves laikā tā arī nepārvarēto visaptverošo vientulību, kas viņu allaž vajājusi, neskatoties uz to, ka pati sieviete ir precējusies un audzina divus bērnus. Vai apstāklī, ka Lūsijas māte vairās iemigt, vai atgadījumā, ka sastaptā rakstniece veikalā tikai ar grūtībām spēj nosaukt savu vārdu un vēl, un vēl… Mājienos tik niecīgos, bet tik daudznozīmīgos, ka neatliek nekas cits kā apbrīnot rakstnieka prasmi, ieaust tik plašu kontekstu pāris teikumos.

Elizabete Strauta - Mani sauc Lūsija Bārtone foto

„Mani sauc Lūsija Bārtone” kalpo kā apliecinājums tam, cik dziļas patiesībā ir tās rētas, kuras atstāj bērnība – mīlestības trūkums, ģimenes savādība un nabadzība. Arī nabadzība var būt dažāda. Romāna galvenā varone Lūsija ir „nākusi no nekā”, tomēr atsakās tam noticēt, un ar laiku tas atspoguļojas visā varones dzīves uztverē. Zemūdens slāņos draudīgi šūpojas ūdenszāles, kas ik pa laikam salti pieskaras varones stilbiem, un tikai ar gadiem, pamazām iepazīstot īsto sevi, atļaujot sev kļūt par to, par ko viņai bija jākļūst, Lūsija saņem spēkus un sāk pamazām raisīties vaļā no velkošo jūras zāļu iedarbības. Pirmais solis ir saprast, ka neesi vienīgais, kam nācies ar kaut ko tādu saskarties.

„Pasaulē pastāv nerimtīga šaubīšanās – kā gan mēs būsim droši, ka nejūtamies zemāki par kādu citu?”

Šis ir romāns, kas ļoti nemanāmi, ar dažām  nelielām frāzītēm norāda uz psihoanalīzes jājamzirdziņu klātbūtni, lai gan paša psihoanalīzes tēva vārds ne reizi pat netiek pieminēts. Kā romānā saka pati galvenā varone, šis nav stāsts par viņas laulību. Es pat nebūtu pārliecināta, ka šis ir tikai stāsts par Lūsijas māti. Tikpat ļoti šis ir stāsts par viņas tēvu – par kuru daudznozīmīgi noklusēts vēl vairāk. Tik daudz sīku mājienu, kuri var nozīmēt ļaunāko, var nenozīmēt neko. Tik daudz psiholoģisku pārdzīvojumu gan Lūsijas vecākos, gan brālī un māsā. Un vēlākās sāpes Lūsijas bērnos, kuras viņa attopas neviļus izraisījusi, gluži kā pašas māte reiz izrīkojusies ar viņu, pierādot, ka cikls turpinās. Pilnīgi citādā veidā, izvairoties no vecāku kļūdām savu bērnu audzināšanā, tiek pieļautas jaunas. Ne briesmīgākas, ne mazāk briesmīgas, vienkārši citādākas.

„Jums būs tikai viens stāsts, ” viņa toreiz teica. „Šo savu vienu stāstu jūs rakstīsiet vairākos veidos. Nekad neuztraucieties par to. Jums ir tikai viens stāsts.”

Cieta dzimta, asa un sāpīga bērnība, personība, kas izšķiļas par spīti visiem apstākļiem. Cikls, kas mūžam turpinās un cerība, ka, izprotot lietu nozīmi un apzinoties, ka ikviens gājis cauri ellei, pastāv arī cerība izlauzties no „nekā”.

Romāns par bērniem un vecākiem, un dzīvi pēc tam. Nu, to dzīvi, kuru pēcāk pavadām, labojot vienas kļūdas un pieļaujot nākamās.

9

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: