Atskats uz 2016. gadā izlasītajām grāmatām

2016. gads nu jau vairākas nedēļas kā aizvadīts. Man gribētos sacīt, ka ielīdis atpakaļ tajā pašā tumšajā caurumā, no kura pirms laika bija izlīdis, taču pieļauju, ka kaut kur pasaulē ir arī ļaudis, kuriem 2016. nemaz tik ļoti pāri nodarījis nebija. Tad nu pieturēšos pie politikas, ka par aizgājējiem tikai labu vai vispār neko. Un kaut ko labu var pateikt, ja ielūkojas grāmatplauktā. Tā nu piedāvāju nelielu atskatu uz 2016. gadā izlasītajām grāmatām.

Nopietnu dzīves pārmaiņu dēļ, 2016. gadā es izlasīju mazāk grāmatu kā sākotnēji biju paredzējusi. Pēc skaita trīsdesmit. Taču gribētos domāt, ka šāda „life happens” situācija ir palīdzējusi man rūpīgāk atlasīt tās grāmatas, kas patiešām ir  mana laika un enerģijas vērtas. Līdz ar to, varētu pat teikt, ka personiskā līmenī lasītās literatūras kvalitāte līdz ar kvantitātes samazināšanos savā ziņā ir augusi.

Pagājušajā gadā lasīju gan literatūru parasto, gan jauniešu grāmatas, gan autobiogrāfijas, gan tā saukto non-fiction jeb uzziņu literatūru. Tāpat esmu izlasījusi dažas lubenes no manām iecienītākajām „vainīgo prieciņu” sērijām un apskatījusi blogā pāris pavārgrāmatas. Piemēram, grāmatu jaunu garšu entuziastiem „Spēcinoši. Receptes sātīgai un veselīgai maltītei” vai recepšu grāmatu latviešu tradicionālās garšas cienītājiem „Eiropas vēsture latviešu virtuvē”.

Vēl aplūkoju, apzīmēju un aprakstīju arī savu pirmo krāsojamo grāmatu pieaugušajiem – mākslinieces Agijas Stakas „Nomoda sapņus” (drīzumā arī par manu otro krāsojamo grāmatu pieaugušajiem – šoreiz no Džoannas Basfordas krājumiem) un pat nedaudz pievērsos oriģinālliteratūrai, kas bija viens no maniem pagājušā gada mērķiem. Saprotams, aizvadītajā gadā lasīju darbus angļu valodā un klausījos audio grāmatas, jo bez tā gluži vienkārši nevaru dzīvot.

Tāpat dzīvot nevar bez visa izlasītā aprakstīšanas blogā, un izskatās, ka par lielāko daļu sacerējumu man ir izdevies uzrakstīt arī kādu savu sacerējumu. Vai nu šeit vai Goodreads ārēs. Tālāk mazliet sīkāk.

Dzīves uz papīra

Žanriski visnotaļ piedodošais un plašām robežām apveltītais mūsdienu literatūras plaukts pagājušogad ticis pie sešām jaunām grāmatām. Pārsvarā tās vieno jēdziens „viena cilvēka pilnasinīgas dzīves atainošana”. Lai nebūtu tik abstrakti, iztulkošu, ka manā galvā tas nozīmē vienkārši labu literatūru tās salīdzinoši klasiskā izpratnē.

Klusākas vai skaļākas varoņu iekšējās un ārējās kaislības, atmiņu taku izstaigāšana un dzīves spilgtais nospiedums papīra lappusēs šogad mani priecēja gan nevienu sliktu atsauksmi nesaņēmušajā grāmatu blogeru favorītā „Stouners”, gan lakoniskajā un grūti izprotamajā Patrika Modiano romānā ar ļoti pievilcīgo noformējumu, gan manā personiskajā favorītā – Alesandro Bariko darbā „Misters Gvins”, kurš „pārveda mājās” ne tikai romāna varoņus, bet arī mani.

Un, ja jau par rakstniekiem, tad arī Elizabetes Strautas radītās Lūsijas Bārtones vārds ir pieminams, tāpat kā „Skaistās drupas”, kurās pārvērtās bagāto un slaveno sapņi Džesa Voltera romānā. Bet pavisam slikti sapņi aizvadītajā gadā rādījās Paulas Hokinsas trillera „Meitene vilcienā” varonei.  Grāmatas centrālā būtne gan mani mazliet aizkaitināja, taču, labākajās mazohisma tradīcijās, šogad esmu nolēmusi palūkoties arī filmas virzienā.

Sēras un pieaugšana

Manā jauniešu literatūras plauktā pagājušogad valdīja dažādi temati. Bija gan neierasts un asinis uzvārošs stāsts par pareizu meiteni un nepareizu puisi, gan kādas jaunietes sēras un grūtā izvēle, gan  priecīgāki pieaugšanas stāsti par fanfiction rakstītāju grūto dzīvi vai zēniem un vizītēm pie psihoterapeites. Un tam visam kā ķirsītis uz kūkas – gada beigās pie manis atlidoja brīnišķīgs maģiski reālistisks stāsts par meiteni ar putna spārniem.

Cīņa ar latvisko skepticismu

2016. gadā mani, tāpat kā daudzus citus Latvijas lasītājus, ļoti patīkami pārsteidza tieši oriģinālliteratūra. Palasīju jauno latviešu prozu un īsprozu un kļuvu ļoti priecīga par S. Kuzmina, S. Košeļevas un D. Tabūnas rakstīto. Tik priecīga, ka par sava latviskā skepticisma sakāvi uzrakstīju plašāk. Tāpat bibliotēkas putekļainajos plauktos atradu pirms desmit gadiem izdotos Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstus”, kas acumirklī ierindojās ne tikai aizvadītā gada, bet manu visu laiku mīļāko grāmatu sarakstā.  Es bieži nesvaidos ar jēdzienu „latviskais kodols”, taču šīs grāmatas gadījumā gribas sacīt, ka R. Kokinam patiešām izdevies ieaust kaut ko maģisku un vārdos grūti izskaidrojamu.

Minimālā fantāzija

Ar fantāzijas literatūru šogad veicies tā paknapāk. Izlasīju kaut ko no senākas fantāzijas apcirkņiem – gandrīz 800 lappušu biezo Roberta Džordana romānu „Pasaules acs”, savu pirmo Dīna Kūnca grāmatu ar nosaukumu „Bezgrēcīgie”, par kuru paliku visai divējādās sajūtās, kā arī vēl vienu vienu no šī gada favorītiem – Andžeja Sapkovska stāstu ciklu „Pēdējā vēlēšanās”. Trāpīgi un aizraujoši par mūžīgi aktuālo. Noteikti lasīšu turpinājumu.

Zināšanas un personiskā pieredze

Pagājušajā gadā turpināju lasīt un klausīties grāmatas, kas varētu daļēji tikt ierindotas gan kā autobiogrāfijas, gan kā uzziņu literatūra. Izlasīju seriāla „How To get Away With Murder” veidotājas Šondas Raimsas  dzīves stāstu grāmatā „Year of Yes”, komiķes Eimijas Šumeres atklāto un drosmīgo autobiogrāfiju „The Girl With the Lower Back Tattoo”, (grāmata saņēma arī Goodreads lasītāju balsojumu un kļuva par gada populārāko darbu humora kategorijā), kā arī komedianta Azisa Ansari daļēji personisko, daļēji zinātnisko pētījumu par mūsdienu romantiku grāmatā „Modern Romance”.

Autores personiskā pieredze pa visām vīlēm līda laukā arī Grēthenas Rūbinas grāmatā par ieradumu maiņu „Better Than Before” (latviski tulkota arī autores grāmata „Laimes projekts”), kā arī Elizabetes Gilbertes radošuma slavinājumā „Big Magic”, kas ir mana aizvadītā gada favorīte uzziņu literatūras plauktā, un šogad tikšot tulkota un izdota arī latviski ar nosaukumu „Lielā burvība”.

Vēl pagājušogad paguvu paviesoties Dienviditālijā, izlasot Krisa Harisona vēstījumu par tur dzīvojošajiem saulainajiem cilvēkiem, kā arī iepazīties ar ļoti dažādu autoru – vairāku jomu profesionāļu viedokli par mākslīgo intelektu eseju apkopojumā „What to Think About Machines That Think”. Manuprāt, ļoti sakarīgs viedokļu apkopojums tiem, kas interesējas par šo jomu arī ne tik akadēmiskā pakāpē.

---

Un tā kā attēls pasaka daudz vairāk nekā vārdi, nobeigumā arī neliels vizuāls apkopojums / grāmatu tops jauktā secībā ar tām (ne tikai 2016.gadā izdotajām) grāmatām, kas man personiski aizvadītajā gadā šķitušas izcelšanas vērtas.

Un tas arī viss 2016, gada literārajā atskaitē. Pacelšu jauno grāmatu buru un turpināšu peldēt grāmatu izaicinājumu jūrā. Ieceres nav pārāk brangas, jo šogad esmu nolēmusi rūpīgāk plānot dārgā laika patēriņu, izvēloties lasīt tikai to, kas patiešām varētu pabarot smadzenes un tām blakus rezidējošo neredzamo orgānu (dvēseli, protams).

Lai visiem labas literatūras piepildīts Jaunais gads. Kādi ir jūsu 2016. gada literārie prieki un bēdas?

Birkas: grāmatas, grāmatu tops, jaunās grāmatas 2016, labas grāmatas