Emmi Iteranta – “Ūdens atmiņa”


Iedomājieties ainu – izžuvušas pasaules vidū stāv jauna meitene un no pēdējās ūdens lāses grasās pagatavot tasīti tējas. Šāda neparasta, nejauša iztēles glezna kalpojusi par pamatu somu rakstnieces Emmi Iterantas romānam „Ūdens atmiņa”, kas Maimas Grīnbergas tulkojumā un „Jāņa Rozes apgāda” paspārnē pagājušā gada nogalē sasniedza arī latviešu lasītājus.

Vēl pagājušā gada decembrī autore viesojās Latvijā. Man bija tā laime apmeklēt šo tikšanos un pat tikt pie autogrāfa, kā arī uzzināt šo un to par grāmatas tapšanas aizkulisēm.

emmi-iteranta-udens-atmina-titulbilde-tejtasite

Viens vēstījums – divas valodas

E. Iterantas debijas romāns „Ūdens atmiņa”, ko autore sarakstījusi kā studiju darbu, mācoties radošo rakstīšanu Lielbritānijā, šobrīd ir tulkots jau divdesmit valodās. Somu valodā romāns nosaukts par „Tējas meistares grāmatu”, lai gan sākotnējais nosaukums – tāpat kā angļu un latviešu tulkojumos ir bijis „Ūdens atmiņa”. Franču lasītāji grāmatu var atpazīt pēc vārdiem „Ūdens meita”, japāņu pēc – „Noria – ūdens mantiniece”, savukārt arābu valodā lasošajiem romāns tulkots kā „Ūdens sargi”.

Patiesībā, šī grāmata jau no savām bērnu dienām ar lasītāju ir sazinājusies vairāk nekā tikai vienā mēlē. Sākot rakstīt savu studiju darbu, E. Iteranta, kuras reiz iecerētā tulkotājas karjera tā arī netika īstenojusies (autore neguva atsaucību no izdevniecībām, kurām bija iesūtījusi savus tulkojumus), nolēma savu jauno stāstu rakstīt nevis dzimtajā – somu, bet gan angļu valodā.

Pēcāk gan rakstniece pārdomājusi un, cerībā gūt atgriezenisko saiti, iztulkojusi dažas topošā romāna nodaļas arī somiski. Ar laiku E. Iteranta sapratusi, ka šāda rakstīšana vienlaicīgi divās valodās var kalpot par labu darba instrumentu un veidu kā noslīpēt tekstu. Tas gluži vienkārši licis vairāk piedomāt pie izvēlētajiem vārdiem. Rezultātā romāns „Ūdens atmiņa”, (par kuru, starp citu, saņemts arī labs vērtējums no mācību iestādes, kurā rakstniece romānu tika iesniegusi kā maģistra darbu), dienas gaismu ieraudzīja uzreiz divās valodās.

Kā sacījusi pati autore, abās valodās darīts viss iespējamais, lai saglabātu romānam raksturīgo, ūdens plūsmai līdzīgo, stilistiku. Tiesa, šāds divvalodīgs process nedaudz paildzinājis romāna tapšanas laiku. Lai „Ūdens atmiņa” sasniegtu pareizo „agregātstāvokli”, E. Iterantai bija nepieciešami trīs gadi.

Austrumu tējas rituāls Skandināvijas ģeogrāfiskajās koordinātās

Romānā attēlotā pasaule ir anti-utopiska. Sabiedrība, kurā dzīvo un mēģina izdzīvot galvenā varone, padsmitniece Noria, nešķiet necik saulaina. Ekoloģisku katastrofu un karu rezultātā uz mūsu planētas ir notikušas krasas teritoriālās izmaiņas un izsīkuši saldūdens resursi.

Lielu daļu romāna personāžu dzīvēs aizņem rūpes par izdzīvošanu, andelēšanās tirgū, smags darbs, lai atalgojumā saņemtu ūdeni, ar ko padzirdīt savu ģimeni. Un tad vēl bailes tikt apsūdzētam par ūdensnoziegumu… Ikviena nesankcionēta piekļuve piepeši tik dārgajam ūdenim ir sodāma ar zilu kauna zīmi uz pārkāpēja durvīm un pēcāk arī ar nāvi.

„Virskārtā nekas nesakustas, taču mūsu dzīve lēnām pielāgo savu veidolu lietām, par kurām nevienam nevaram stāstīt.”

Šādas, neinformētības un brīžiem šķietami rezignētas apspiestības vidū, attālā Skandināvijas savienības ciematā, dzīvo arī romāna galvenā varone. Noria ir tējas meistara meita, kas arī pati plāno pārņemt tēva arodu. Neskatoties uz apkārt valdošo „ūdens badu”, autores iztēlotajā sabiedrībā joprojām atrodas cilvēki, kas spējuši turēt godā senās austrumu ceremonijas, cerot baudīt tējas rituāla sniegto apmierinājumu.

„Fantāzija par telpu, kurā nepastāv vara, palika izirstam tējas nama tumsā. Aizvadīju Muromeki un Liuhalu līdz vārtiem, un nezināju, vai nupat biju apkalpojusi draugu vai ienaidnieku.”

Taču Norias ģimenei ir kāds noslēpums – vieta, kuras nav. Vieta, kas valdošajai elitei itin viegli varētu izskaidrot, kādēļ tējas meistara namā allaž ir dzidrāks ūdens un gardāka tēja. Vieta, kas itin labi varētu ielaist pa durvīm nāvi, ko Noria paradusi redzēt, slapstāmies gar mājas stūri.

Ūdens un zeme

Liriskā, it kā ziemeļnieciski mierīgā un brīžiem atturīgā E. Iterantas proza atgādina brīvi plūstošu upi, kas skalojas ap lasītāja pagurušajām potītēm. Vieglums, ar kādu rakstniece attēlo Norias pamazām brūkošās ilūzijas, padara tekstu rāmu un apcerīgu. Autore tik pat kā neaizraujas ar asiem sižetiskajiem stūriem vai varoņu „mocīšanu”, tomēr tas nenozīmē, ka stāstījumā trūktu nospriegotas stīgas sajūtas. Gluži pretēji – romāna teksts plūst rāmi kā ūdens, taču ik pēc laiciņa lasītājs sajūt arī bailes, ko raisa nenovēršamā sausuma/zemes tuvošanās.

Emmi Iteranta - "Ūdens atmiņa" citāts

Tāds efekts šķiet visai neparasts, ņemot vērā, ka tuksnešainajā un nelaimīgajā pasaulē tieši Noria nekad nevar sūdzēties par izkaltušu dārzu vai netīrām drānām. Ūdens un zeme šajā romānā kalpo par, ne visai pārsteidzoši, tomēr ārkārtīgi efektīvi, piemeklētām dzīves un nāves metaforām, kas caurvij ne tikai valodas, bet arī saturisko teksta slāni. Un pati ideja par meiteni – tējas meistari pasaulē, kas ir agoniski izkaltusi šķiet vairāk kā tikai nejauši izvēlēts solis, drīzāk liecinot par autores māku veiksmīgi manipulēt ar šķietamiem pretnostatījumiem.

Mazliet virs jūras līmeņa

Romāna centrālais tēls – Noria lasītāju uzrunā kā ticama varone, kas jau agrā jaunībā apveltīta ar stabilām vērtībām. Tiesa, tas no iekšējā vienādojuma neizslēdz naivumu un maksimālismu. Šīs meitenes patiesais spēks un „mugurkauls” neatklājas daudziem jauniešu romāniem ierasti šabloniskajā veidā – varoņu komandai, skaļu būkšķu pavadībā, glābjot pasauli no iznīcības. Norias spēks ir klusāks, skumjāks, taču savā ziņā daudz adekvātāks.

 – Ja jūs neticat atlīdzībai, ja zināt, ka zudīs arī jūsu vara, kāpēc jūs tomēr tveraties pie tās un darāt lietas, par kurām zināt, ka tās nav pareizas? [..]
– Tāpēc, ka tad, ja nekā cita nav, – viņš pēdīgi teica, – es tikpat labi varu izbaudīt esošo tik ilgi, kamēr tas ir.

Arī pati autore, viesojoties Latvijā un tiekoties ar saviem lasītājiem, norādīja, ka viņas mērķis nemaz neesot bijis radīt jauniešu romānu. Viņas mērķis pat neesot bijis rakstīt zinātniskās fantastikas žanrā (E. Iteranta pati vislabprātāk lasot spekulatīvos žanrus, literāro fikciju, kas izaicina žanra robežas, un iecienītāko rakstnieku starpā min, piemēram, Mārgaretas Atvudas, Kadzuo Išiguro vai Deivida Mičela vārdus). Viss ko E. Iteranta esot vēlējusies, bijis radīt romānu, kas nepakļaujas shēmām un varoni, kas līdzīgi, kā pieaugušajiem domātajā literatūrā, ar savu dumpošanos ne vienmēr spēj mainīt situācijas apstākļus.

emmi-iteranta-udens-atmina-gramatas-citats-tejtasite

Lasot „Ūdens atmiņu”, kļūst skaidrs, ka rakstnieces aicinājums, veidojot šo romānu, bijis saglabāt reālisma piedevu arī tad, ja vienīgais, ko iespējams paveikt kopējā labuma vārdā ir mazmazītiņš solītis pretī kaut kam lielākam. Un, iespējams, tieši šis skarbais, tomēr ideālu izpušķotais reālisms, arī palīdz romānam noturēties mazliet virs ierasto jauniešu distopiju jūras līmeņa.

Romāns kā skaudrs atgādinājums mums pašiem par to, kādu nākotni gatavojam saviem pēcnācējiem. Vēsture ir viegli pārrakstāma, par laimi ūdens atceras visu.

9

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: