Noskriet apokalipsi. Jana Vagnere “Vongezers”


Jana Vagnere - VongezersVisdrīzāk es atkārtošos, sakot, ka nemēdzu aizrauties ar trilleru lasīšanu. Tomēr ir izņēmumi. Un parasti šie izņēmumi pamanās sevi attaisnot. Tā gadījās arī, lasot krievu autores Janas Vagneres debijas romānu „Vongezers”, ko nesen Māras Poļakovas tulkojumā klajā laidusi „Zvaigzne ABC”.

Man dažkārt uznāk indeve izvēlēties grāmatas, skatoties, kurš tulkotājs uzņēmies vadību grāmatas latviskošanas procesā. Tulkotāja vārds manā grāmatplauktā mēdz pildīt arī sava veida kvalitātes zīmi – pat ja grāmata nebūs tieši manā gaumē, tā vismaz būs literāri vērtīga. Tā nu arī šajā reizē es uzticējos tulkotājas Māras Poļakovas vārdam un ķēros pie „Vongezera” lasīšanas.

Ilgs gan man šis prieks nebija, jo romānu notiesāju (lai neteiktu – izriju, kas tomēr būtu vairāk atbilstošs apzīmējums tai aizrautībai, ar kādu šo grāmatu šķīru cauri) vien pāris piegājienos.

Stāsts sākas ar galvenās varones mātes nāvi. Sēras nākas uz brīdi atlikt, jo šī nāve ir cieši saistīta arī ar pārējo notiekošo, kas pamazām sastindzina asinis gan galvenās varones Aņkas, gan viņas vīra Serjožas dzīslās. Šādas nedaudz atliktas sēras romāna sākumā sevī iekļauj sakarīgas, līdzi jūtamas varones monologu, tai pārstāstot, ka Maskavā patlaban sākusies nekad agrāk nepieredzēta gripas epidēmija, kas savā ceļā nopļauj it visu, kam tiek klāt. Saprotams, epidēmijai seko karantīna (iebraukt un izbraukt no Maskavas ir neiespējami), karantīnai seko plašsaziņas līdzekļos izplatīta informācija, ka nemaz jau tik traki nav, savukārt faktam, ka nemaz jau tik traki nav seko informācija, ka gripa plosās visā pasaulē un nevienam joprojām nav ne jausmas, ko darīt. Kad piepeši šai informācijai cita informācija vairs neseko, jo arī mediji ir pārstājuši darboties, kļūst skaidrs, ka nu ir pavisam traki.

Kas klauvē pie durvīm? Protams, apokalipse.

Nav kaimiņu, nav problēmu

Mūsu stāsta varoņi, kas dzīvo glaunā privātmāju rajonā kādu ceļa strēķīti no Maskavas, labu brīdi asakās noticēt, ka pasaulei, kāda tā bijusi līdz šim, nu ir pienācis gals, un līdz ar to ir pienācis arī laiks paņemt savas mantiņas un tīties kur deguns rāda. Taču brīdī, kad kaimiņu māju aplaupa armijas formās tērpušies marodieri, un pa pašu parādes durvīm ieveļas pensionēts matemātiķis ar dzeršanas problēmām un bisi rokās (galvenās varones vīratēvs), mūsu varoņi saprot, ka tik tiešām jāsāk domāt par plānu B.

Plāns B, kā izrādās, iekļauj triekšanos cauri visai valstij uz pierobežu, kur ģimenei ezera vidū pieder neliels mednieku namiņš. Nav kaimiņu – nav epidēmijas, nav epidēmijas – nav marodieru, nav marodieru – nav problēmu.

Tomēr problēma ir, jo mūsu varoņiem (kas pakāpeniski sakuplo skaitā, iekļaujot gan galvenās varones vīra bijušo kundzi, pāris bērnus, ātri pieaugošu pusaudzi, lādzīgu pamuļķi – kaimiņu ar klišejisku trofejas sievu, kuras sākotnēji seklais raksturs atklājas tikai dziļā krīzes situācijā, un vēl pārīti trešā plāna paziņu, kas vajadzīgi gaisa maisīšanai) noteikti aptrūksties benzīna, lai simtiem kilometru tālumā drāztos bez apstājas, riskējot tikt aplipinātiem ar vīrusu vai aplaupītiem un atstātiem ceļa malā nosalšanai (viss, protams, notiek dziļā ziemā un dziļā sniegā, radot lasītājā aukstuma sajūtu pat zem siltas segas).

Izvēles nav, tādēļ trīs pamatīgi auto, piekrauti līdz augšai ar pārtiku, siltām drēbēm un visu benzīnu un soļarku, ko šādos apstākļos izdevies saknapināt, uzsāk ceļu uz Karēliju –  uz Vongezeru, kur prom no civilizācijas atlikusi vienīgā cerība uz izdzīvošanu.

jana-vagnere-vongezers-tejtasite

Cilvēcības inventarizācija

Ceļš nesolās būt viegls un spriedzi lasītājs sajūt jau grāmatas sākumā. Vieni sarežģījumi seko nākamajiem, taču par laimi gluži Deus Ex Machina no debesīm nenolaižas. Ja nu vienīgi māj ar roku kaut kur attālā fonā, liekot komatus vispārējā romāna gripas pandēmijas konceptā. Savā personiskajā apokalipsītē autore veikli izmanto iepriekš pārbaudītus trikus – nav komunikācijas kanālu, nav mediju – nav ne jausmas, kas notiek. Šādos krīzes apstākļos varoņi var paļauties tikai uz ceļa sastaptiem cilvēkiem, kas pastāstīs noderīgu informāciju (piemēram, to, kuras pilsētas ir „kritušas”, kuri ceļi ir bloķēti utt.), vai gluži pretēji, bēgt no sastaptajiem ceļiniekiem, zinot, cik briesmīga, pašsaglabāšanās instinkta māktā situācijā, var būt cilvēka daba.

Šajā romānā nav nekādu zombiju, nekādu briesmoņu, kas glūnētu no tumšiem stūriem – tikai atkailināti cilvēka izdzīvošanas instinkti, (ne)cilvēcība un savstarpējās attiecības, kas autores spalvas prasmīgi modelētās krīzes situācijās rada lasītājā līdzpārdzīvojumu. Mēs pazīstam šos varoņus. Viņi ir mūsu kaimiņi, mūsu draugi, mūsu kolēģi, mūsu līdzgaitnieki. Gluži parasti cilvēki ar parastām prasmēm un parastiem trūkumiem, kas ik pa brīdim saduras izmisīgu viedokļu kaujās.

Piepeši rīcība, ko pirms brīža mūsu varoņi ir nosodījuši citos, ir arī viņu rīcība. Piepeša atskārsme, ka brīžos, kad tiec piespiests pie sienas, tu vari kļūt neprognozējams un biedējošs arī sev. Vai tu riskēsi un lūgsi palīdzību, vai slepus zagsi no cilvēka, kas tev ir palīdzējis?  Vai tu atteiksi, kādam, kas ir izmisis, lai glābtu pats savu ģimeni? Vai tu zini, kā rīkotos, ja kāds no tavas grupas iepaliktu nopakaļ karavānai? Vai tu proti sašūt sadurta cilvēka brūci…? Vai kāds vispār tev jautās, vai proti? Un priekšā ir tikai tumšs un sasalis ceļš, pārāk maz degvielas un mēģinājumi paspēt pirmajiem. Paspēt noskriet apokalipsi.


Janas Vagneres romāns „Vongezers” ir cienīgs pretendents ērtai un stabilai vietai psiholoģisko trilleru plauktā. Šim stāstam piemīt visas nepieciešamās komponentes, lai neļautu lasītājam tā vienkārši aizvērt ciet grāmatas vākus pirms nav izlasīta „vēl tikai viena lappusīte”. Ikviens no mums līdzīgā situācijā varētu nonākt Vagneres radīto varoņu vietā un neviļus tuvāk iepazīties arī ar saviem iekšējiem mošķiem. Un, iespējams, ka tieši šis reālistiskais piesitiens – cilvēka dabas apzināšanās – arī ir tas, kas lasītājā rada  vislielākās šausmas un vislielāko interesi.

9

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: