Mārgareta Atvuda – “Sirds mirst pēdējā”


Mārgareta Atvuda - Sirds mirst pēdējāPasaulē atzītās kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas jaunākais romāns „Sirds mirst pēdējā”, ko no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice un izdevusi „Zvaigzne ABC”, jau labu brīdi sēdēja manā „jāizlasa” plauktā. Uzzinājusi, ka beidzot grāmata sasniegusi latviskās auditorijas daļu, ar lielām cerībām ķēros klāt un saņēmu tieši to, ko biju gaidījusi. „Sirds mirst pēdējā” ir ne tikai teksts, ko ir grūti nolikt malā, bet arī teksts, kas ne visai glaimojoši izsakās par cilvēka dabu.

No distopijas uz utopiju un atpakaļ

M. Atvudas romāns „Sirds mirst pēdējā” jau gaidāmi ietilpinās kategorijās, ko mēdz apzīmēt ar „spekulatīvā fikcija” un „zinātniskā fantastika”. Stāsta galvenie varoņi ir kāds pāris – Stens un Šarmeina. Divi dzīves pabērni, kas autores radītajā, ekonomiskās krīzes sagrautajā distopiskajā pasaulē ir palikuši bez iztikas līdzekļiem un savas dienas bailīgi vada, dzīvojot nolaistā automašīnā. Abiem grūtdieņiem nudien nav klājies viegli – zaudēts darbs un māja. Taču viņi nav vienīgie. ASV lēnām virzās uz savu norietu, ielās valda visatļautība, plaukst nelegālo vielu tirgoņu rūpals, iedzīvotājiem trūkst darba un pat vietas, kur no šī visa pašu radītā haosa patverties.

Rakstniece izteikti neaizraujas ar sabrukuma iemeslu aprakstīšanu, taču pats galvenais kļūst skaidrs jau visai agri. Viss ir slikti un cilvēki ir gatavi uz jebko, lai tikai tiktu laukā no pašreizējās situācijas. Tieši tādēļ arī Stens un Šarmeina piesakās jaunam projektam – Pozitronam. Labprātīgi parakstot līgumu, kas paredz iesaisti mūža garumā, abi dodas iekšā pa melniem stikla vārtiem un nodod sevi uzraugu rokās. Jaunajā pilsētā viņi kopā ar citiem iedzīvotājiem kļūs par īpatnējas sistēmas sastāvdaļu.

„Bet ko gan vairs nozīmē brīvība? Un kurš ir viņu iespundējis un nošķīris? To viņš ir izdarījis pats. Tik daudz mazu izvēļu. Sevis paša reducēšana līdz ciparu virknēm, ko saglabā citi, kontrolē citi.”

Katram šīs pilsētas iedzīvotājam būs mājoklis, darbs un iztikas līdzekļi, taču neviens no viņiem nedrīkstēs sazināties ar ārpasauli un katru otro mēnesi viņiem būs jādodas dzīvot cietumā, kamēr viņu pašu mājās dzīvos dublieri. Tādējādi tikšot panākts balanss starp sabiedrībai derīgajiem un nederīgajiem pilsoņiem. Viss būšot godīgi sadalīts. Izklausās utopiski? Kā mēs jau labi zinām, visas utopijas pamazām pārvēršas distopijās. Šis nav izņēmums.

Tīri dvieļi un nezināšanas svētlaime

Pamazām tekstā uzrodas vecā labā orgānu tirdzniecība, cilvēku paverdzināšana, prostibotu (cilvēkveidīgas mīlas rotaļlietas ikvienā dzimumā un vecumā) mehānikas smalkumu apzināšana un, protams, valdošās elites sapuvušās morāles smārds. Nav viegli noteikt precīzu „Sirds mirst pēdējā” darbības laiku. Taču fonam izmantotā 50. gadu amerikāņu estētika, ar Elvisu Presliju, Merilinu Monro un pašas Šarmeinas – klišejiskās 20. gs. vidus mājsaimnieces oreolu (nav nekā svarīgāka par tīriem dvieļiem), apvienojumā ar nākotnes drūmo vīziju romānam piešķir savdabīgi grotesku iespaidu.

Paralēli globālajam konceptam par pasaules netaisnību, iekšējās cīņas noris arī abos ne visai attapīgajos varoņos. Nodevība un piedošana, mīlestība un naids, informācijas sniegtā brīvība vai ērtā nezināšanas svētlaime, dažādas psiholoģiskās traumas un aizsargmehānismi, salda atriebība un grūtu izvēļu pieņemšana, krietni daudz seksa un pāris tik dīvainu situāciju, ka atliek vien noliekt galvu autores melnās humora izjūtas priekšā.

„Šarmeinai labāk patīk dramatiskas pārraides [..] Bēdāšanās ir siltāka, intīmāka sajūta, nevis tā saltā, distancētā sajūta, ko rada smiešanās par citiem.”

Mārgaretas Atvudas spalva kā vienmēr ir asa un trāpīga. Savādi atsvešinātais teksts iesākumā nedaudz traucē uzlēkt uz līdzi jušanas viļņa, taču pēcāk kļūst skaidrs, ka tas nemaz nav īsti nepieciešams. Šķietamā distance starp autoru, tēliem un lasītāju palīdz spilgtāk izgaismot nepatīkamās varoņu personības un melni ironisko apakšējo nokrāsu, kas vijas cauri visam romānam, ik pēc brīža atgādinot par to, ka pasaulē, kas galīgi sagājusi grīstē acīmredzot nav ko cerēt uz kaut vienu sakarīgu cilvēka gabalu, kas lasītājam laiku pa laikam sejā iemestu augstas morālas vērtības. Par vērtību apzināšanos lasītājam jārūpējas pašam, autores izaicinātam, analizējot manipulatīvās spēlītes, kurām pakļauti grāmatas tēli.

„Sirds mirst pēdējā” ir gudra, baisi kičīga un nežēlīga satīra, kas aicina lasītāju domāt. Ne tā optimistiskākā literatūra, taču kā allaž – asredzīga.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: