“Vienu biļeti, lūdzu!”. Kā noskatīties 500 teātra izrādes gadā?


„Es gada laikā nevaru atļauties iztērēt vairāk par 10 tūkstošiem dolāru teātra izrādēm”, tā visai noteikti nosaka Nikija Kokrena – galvenā varone jaunā režisora Matīsa Kažas dokumentālajā filmā „Vienu biļeti, lūdzu!”, kas savu pirmizrādi vairākās Latvijas vietās, tostarp Valmieras Drāmas teātrī, piedzīvoja pagājušajā nedēļā.

Filma „Vienu biļeti lūdzu” ir Latvijas un ASV kopražojums, kas īstenojusi veiksmīgu pūļa finansēšanas kampaņu vietnē Kickstarter. Filma ieguvusi arī konkursa programmas New Doc balvu Stokholmas dokumentālo filmu festivālā Tempo Documentary Festival, kur sacentās ar deviņām citām režisoru – debitantu dokumentālajām filmām, un, pēc paša režisora vārdiem, drīzumā tiks izrādīta ne tikai Latvijā, bet arī vairākās citās valstīs.

Stāstu par 78 gadus veco indiešu izcelsmes kundzi, kura pēdējo 25 gadu laikā katru dienu apmeklē vismaz vienu teātra izrādi, un savā ziņā jau ir kļuvusi (bēdīgi) slavena Ņujorkas teātru darbinieku aprindās, Valmieras Drāmas teātrī pavadīja arī paša režisora Matīsa Kažas, operatora Aleksandra Grebņeva un filmas galvenās varones Nikijas Kokrenas komentāri.

Uz filmu teātrī es devos pirmo reizi un šī pieredze izrādījās visnotaļ patīkama. Protams, ja neskaita apstākli, ka trešā rinda ir krietni par tuvu, lai baudītu lielo ekrānu – acs gluži vienkārši nespēj aptvert kopējo bildi. Ienākot zālē, skatītājus sagaidīja Nikija Kokrena, kas bija jau ērti iekārtojusies krēslu rindā zāles vidū. Pēc nelielas režisora uzrunas, sekoja arī pati filma, kuras beigu titrus pavadīja skatītāju jautājumi. Pie tam, to bija vairāk nekā varētu iedomāties. Varbūt, runājot par teātri mēs nemaz neesam tik intraverta nācija?

Filma, kuru ierunājusi pati Nikija, stāsta par kundzes dzīves gājumu, sākot no piedzimšanas bagātā indiešu ģimenē, līdz pat studijām prestižās ASV skolās, savu trīs bērnu audzināšanai un nerimstošajai mīlestībai (daži teiktu – atkarībai) pret teātra mākslu. Tā kā teātra baudīšana nebūt nav lēts prieks un gada laikā filmas varone noskatās līdz pat 500 izrāžu, Nikijai nākas atrast dažādus veidus, kā tikt pie biļetēm. Dažkārt viņa gaidīs pie ēkas ar plakātu rokās, dažkārt meklēs pēdējā brīža piedāvājumus vai mēģinās „apiet sistēmu”. Citiem vārdiem sakot, darīs visu iespējamo, lai tikai iespējami lētākā veidā tiktu iekšā teātrī.

Sekojot dzīves stāstam

Lai gan filmā ir iespējams sekot Nikijas grimasēm, kundzei skatoties dažādas teātra izrādes, kino veidotāji nav saņēmuši Ņujorkas teātru atļauju filmēt pašas izrādes, tādēļ nācies atrast citu radošo risinājumu. Šeit talkā nākuši mūsu pašu Latvijas lielāko teātru aktieri, kas uz skatuves inscenējuši atmiņu ainas no Nikijas dzīves.

Ideja par filmu jauno režisoru piemeklējusi nejauši. M. Kaža kādā Ņujorkas teātrī skatījies izrādi „Tēvocis Vaņa”. Tur viņam blakus apsēdusies un starpbrīdī uzrunājusi entuziastiskā teātra skatītāja Nikija. Pamazām abi iedraudzējušies un, uzzinājis ekscentriskās dāmas dzīves stāstu, režisors sapratis, ka tas varētu būt dokumentālās filmas cienīgs materiāls.

Teātris

Foto: Pixabay.com

Kā stāstīja pats M. Kaža, kopumā filmas tapšanai bija nepieciešami apmēram 8-9 mēneši, taču nevarētu sacīt, ka darbs pie filmas bijis nepārtraukts. Dokumentālā žanra specifika prasa sekot līdzi galvenā varoņa dzīves pārmaiņām un doties tur, kur aizved notikumi. Ar šādu sekošanu nodarbojies arī viens no filmas operatoriem – Aleksandrs Grebņevs, kurš enerģiskās Nikijas filmēšanu, tikšanās laikā, nosauca par dzīvībai bīstamu nodarbošanos, jo ekscentriskā kundze nemēdzot ievērot zaļās un sarkanās gaismas atšķirības, šķērsojot ielu, kā arī labprāt pārvietojas pa trīsjoslu ceļiem…

Depresīvs teātris un vilšanās pasaulē

„Vienu biļeti, lūdzu” lielākoties redzamas Nikijas, viņas pieaugušo bērnu vai draugu un paziņu sarunas, kā arī, manuprāt, lieliski notverta Ņujorkas urbānās vides burzma un steiga. Kamera seko Nikijai lugu veikalā, teātra meistarklasēs, rindās pēc biļetēm un pat pie pusdienu galda (Nikija uzskata, ka naudas tērēšana ēdienam ir krietni mazsvarīgāka kā naudas tērēšana mākslai, tādēļ dažkārt sanākot neēst pat divas dienas).

Ilgs laiks esot pagājis, līdz Nikija ielaidusi režisoru savā miteklī. Acīmredzot tam bija nepieciešama augstākā uzticēšanās pakāpe. Pēc režisora vārdiem, kundze patiesībā esot visai noslēgts cilvēks, kas nav uzskatījusi sevi par filmas vērtu personāžu.

Kā jau dokumentālajai filmai, kuras centrā ir kāds noteikts cilvēks, arī „Vienu biļeti, lūdzu” piemīt intimitāte un personiskums. Kaut vai tajā, kā Nikija stāsta par saviem bērniem, kurus būtu varējusi uzaudzināt labāk. Vai tajā, kā Nikija dalās ar saviem pasaules uzskatiem. Kundze atklāti sauc sevi par izteiktu „kreiso”, necieš cirku, kurā paverdzina dzīvniekus, nosoda patēriņa kultu, Ziemassvētku uzspiesto prieku, mākslīgas, ārišķīgas lietas, smejas par sevi jaunībā – toreiz esot nēsājusi lūpukrāsu… Vārdu sakot, ir izvēlējusies dzīvot nost no centra klasiskajām normām un nekaunas to atzīt skaļi. Un tas nekas, ja viņu nesapratīs.

Pēc Nikijas domām, mūsu pasaule ir fundamentāli nepareiza. Cilvēki rīkojas briesmīgi, un ar intelektu vien neesot iespējams nostāties, piemēram, pret militāriem iebrukumiem. Viss, ko domājoši cilvēki varot darīt, ir iet protestos, ko Nikija arī pati piekopjot. Kundzes vispārējā vilšanās cilvēcē ir diezgan acīmredzama, un viņa to nemaz neslēpj, atbildot uz auditorijas jautājumiem. Tāpat kā viņa neslēpj savu spēju un pat patiku iedzīvoties mākslas radītajās skumjās, baudot depresīvas teātra izrādes. Lai gan ikviena izrāde esot pelnījusi, lai to noskatās līdz galam, jo pat visdraņķīgāko iestudējumu varot glābt ģeniāla pēdējā rindiņa, visvairāk Nikija ir iecienījusi tieši ciešanu pilnu teātri. Kas zina, varbūt uz skatuves tēlotās sāpes liek uz brīdi aizmirst par personiskajām?


Filma „Vienu biļeti, lūdzu!” ir pietātes pilns ekscentriska cilvēka prāta pētījums. Manuprāt, veiksmīga personāža izvēle un dokumentālā kino debija kopumā. Filma tiklab kino, kā teātra mākslas formas cienītājiem.

Advertisements

2 komentāri

  1. Filma lika arī īpaši aizdomāties par izglītības nozīmi kā tādu – ilgu laiku neatstāja sajūta, ka varbūt viņa vienkārši iztēlojas visas tās stipendijas, Oksfordu, koloniālo dienestu u.t.t. – bet, kad apstiprinās, ka tā tiešām ir patiesība, ir interesanti pārdomāt, kā cilvēks ar tik milzīgu prāta kapacitāti tomēr nonāk pie šāda “trakās tantiņas” dzīvesveida.
    Kā viņa pati attiecās pret filmu dzīvē?

    Like

    1. Mani arī sākotnēji nepameta sajūta, ka Nikijas dzīves gājumā dažas vietas ir iztēlotas – galvenokārt pieminētās elitārās skolas. Taču jā – ir ļoti interesanti, kāpēc viņa ir nonākusi pie pašreizējā dzīves veida. Tīši vai netīši? Būtu paticis filmā dzirdēt nedaudz vairāk par iemesliem un apstākļiem, kādi šo kundzi ir izveidojuši. Bet es pieļauju, ka varone izvēlējās atklāt tieši tik daudz, cik jutās komfortabli.

      Pret filmu, man šķiet, viņa attiecās diezgan pozitīvi/neitrāli. Katrā ziņā pieticīgi, jo nebija domājusi, ka no viņas dzīves stāsta kāds būvēšot kino. Izskatījās, ka viņa tiešām domā to, ko runā, un ir par to pārliecināta.

      Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: