Tējtasītes februāra favorīti 2017


Ir marta pēdējās dienas. Bet vai tas mani atturēs no februāra mēneša favorītiem? Protams, nē. Ja kavē, tad kavē kārtīgi. Mans februāris (un acīmredzot arī marts, ja jau tikai tagad attapos šo rakstīt) paskrēja vēja spārniem. Mazliet klibiem un arī vējš nebija no tiem siltākajiem, bet savu darbu tas padarīja – aizpūta šo mēnesi pie visiem velniem (nu labi, pie citiem mēnešiem) tā, ka ij nepamanīju. Tomēr pa ceļam paguvu sakrāt dažas lietas, kas traktējamas kā mēneša favorīti.

Blogam februāris nav bijis diez ko auglīgs (ziema – zeme sasalusi kā nekā), tomēr divi raksti sagadījās – uzrakstīju par Emmi Iterantas romānu „Ūdens atmiņa” un pastāstīju par saviem janvāra favorītiem. Marta kopsavilkums būs saulaināks, apsolu. Bet tagad savilksim februāra galus.

Ķīpsalas grāmatu izstāde, matcha tēja, un viss ir apburoši

Februāris grāmatmīļu aprindās pazīstams kā mēnesis, kad visi tukšām tarbām ceļo uz lasītāju Meku – Ķīpsalas grāmatu izstādi. Tāpat kā citus gadus, arī šoreiz izstāde Ķīpsalā norisinājās veselas trīs dienas. Arī es nolēmu beidzot noskaidrot, kas tur tik maģisks un pieteicos līdzi Mairitai, kas ceļu uz šo lasītāju burziņu bija iegrāmatojusi pašā pirmajā izstādes dienā – piektdienā.

Apbruņojusies ar papildu maisiņu un lielām acīm, izstaigāju visu izstādi un paliku ļoti priecīga, par to, kas tur bija redzams. Uz Rīgu braucu ar naivu mērķi iegādāties Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatu”, kā arī Marijas Turtšaninovas „Marēsi. Sarkanā klostera hronikas” un vēl pāris iepriekš pasūtītas, specifiskas grāmatas mājiniekiem. Pirmo, saprotams, nedabūju, jo acīmredzot ir jāklausa mājas lapai, kas saka, ka grāmatas metiens ir izbeidzies. Par otro veiksmīgi aizmirsu, skatoties visu ko citu (mācieties no manām kļūdām un brauciet uz izstādi ar rūpīgi sagatavotu plānu). Taču mājup neatbraucu gluži tukšām rokām, jo tās piepildīja plānotājs un kalendārs… kurus man absolūti nevajadzēja.

Tāpat izstādē uzpeldēja jauna atkarība/aizraušanās, par kuras esamību biju piemirsusi. Proti, pastkartītes. Divas iegādājos „Robert’s Books” stendā (visnotaļ rakstnieciski – kurš gan negrib sev mazu E.A. Po uz darba galda?), pārējās trīs no mākslinieces Ievas Ekmanes stenda. Par šo visu man sakām tikai viens vārds – apburoši.

Patiesību sakot, biju cerējusi, ka izstādē piedzīvošu shut up and take my money situāciju pie kāda no rakstāmlietu stendiem, taču jāatzīst, ka kancelejas preces bija salīdzinoši vāji pārstāvētas, tādēļ pēc tam savu naudiņu atstāju „Valterā un Rapā”, kas vēl nekad mani nav pievīlis ar savu pildspalvu un klažu daudzveidību (it kā man vēl vajadzētu jaunas, ha).

Turpinot ar rakstāmlietām, atceraties augstākminēto kalendāru, kuru man nepavisam nevajadzēja? Tas jau atkal izrādījās viens no „Flame Tree Publishing” produktiem (iepriekšējais viņu labums bija plānotājs, kuru minēju janvāra favorītos). „Celestial Journeys” kalendārs ir ārkārtīgi skaists, neliels sienas dienrādis ar mākslinieces Josephine Wall ilustrācijām. Katru mēnesi apdzīvo kāda sieviete – mitoloģiska vai vienkārši sapņaina būtne. Jau atkal nemāku atrast citu vārdu kā apburoši. Laikam vajadzēs atvērt sinonīmu vārdnīcu.

Vēl izstādē iegādājos sen gribētās zaļās tējas – matcha pulveri. Kas gan būtu grāmatu izstāde bez tējas? Šis teikums noteikti izklausās loģiskāk nekā – kas gan būtu grāmatu izstāde bez žāvētas gaļas, bet ticiet vai nē – turpat bija arī desu stends. Zaļā viruma pārdevējs man ieteica matcha pulveri lietot piesardzīgi, lai nesāktu rādīties zvaigznītes. Laikam jau pēc dabas esmu uzmanīga, jo nevienu debesu spīdekli līdz šim, tējas iespaidā, neesmu redzējusi, toties beidzot arī man ir šī stilīgā tēja, ko piešaut smūtijiem, cepumiem un kūkām. Protams, šobrīd tos gatavot esmu par slinku, tādēļ dzeru maisījumu salīdzinoši garlaicīgi – ar ūdeni un pienu.

Taču lai nebūtu pavisam garlaicīgi, es izmēģināju vismaz šo matcha latte recepti, ko jau paguvu blogā pierakstīt. Garšīgi, iesaku.

Rakstāmlietu pārpilnības rags

Pēdējo mēnešu laikā mani ir pamatīgi savaņģojusi ķiņķēziņu zīmēšanas vēlme. Tā kā dikti esmu aizrāvusies ar tā saucamo bullet journaling (jā, es zinu, ka solīju rakstu par plānošanu), tam līdzi komplektā nāk arī citas radošas komplikācijas. Rīgas ciemojuma laikā iegāju otrā no saviem kriptonīta veikaliem – „Tiger” (pirmais ir jau iepriekšminētais „Valters un Rapa”) un nopirku pavisam parastu melnu blociņu. Nopirku ar mērķi, lai tas kļūtu par treniņu vietu maniem rokraksta dresēšanas (hand lettering) un viltus kaligrāfijas (faux calligraphy) mēģinājumiem, kā arī par līmēšanas vietu dekoratīvajai līmlentei (washi tape) un dažādiem zīmējumu (doodles) paraugiem, ko vēlāk izmantot pašā bullet journal.

Lieki piebilst, ka sākotnējā doma, veidot ķēpu burtnīcu, pārvērtās brīdī, kad uzzīmēju pirmo kaut cik pieklājīga paskata ķeburu, tādējādi nolemjot šo žurnāliņu turpmākās pārcentības (un izrietošās prokrastinācijas) lāstam. Vai jums arī tā mēdz gadīties, ka ir bail „sabojāt” kladi?

Nākamais favorīts  jūs jau uzminējāt ir pati dekoratīvā līmlente. Jau atkal no veikala „Tiger”, jau atkal nepieklājīgā daudzumā. Esmu iecienījusi dažādos kancelejas veikalos par nelielām naudiņām nopērkamos mazos līmlenšu rullīšus, taču februārī iepirktās ir nedaudz citādākas – matētas un plānas. Papīrīgums un plānums padara to lietošanu daudzkārt vienkāršāku, jo gadījumā, ja neizdodas pielīmēt taisni ar pirmo reizi, var mēģināt vēlreiz – šī līme tik ātri „nepierauj” pie virsmas. Dekoratīvo papīra līmlenti izmantoju savos ikdienas pierakstos, lai padarītu dienas nedaudz krāsainākas. Īpaši feinas ir tieši šaurās lentes – tās lieliski noder kā teksta atdalītāji.

Muzikālais fons

No krāsainām līmlentēm pamazām nonākam pie krāsainām skaņām. Tādēļ nobeigumā kaut kas muzikāls. Spotify klejojums uzdūros amerikāņu noise pop grupai Sleigh Bells un mani jau atkal apbūra (jā, šis ir februāra mēneša vārds) kāds pilnīgi nejaušs skaņdarbs ar nosaukumu I Can Only Stare. Šie jaunieši būs jāpatur acīs.

Tas arī viss kārtējā nepieklājīgi garajā mēneša atskaitē. Lai jums visiem pavasarīgas atlikušās marta dienas. Tiekamies jau nākamajos mēneša favorītos, šajā pašā vietā, noteikti citā laikā.

Advertisements

8 komentāri

  1. Lielisks apskats! 🙂 Man arī ļoti patīk lietot dekoratīvās līmlentes. Būs jāieiet Tiger. Līdz šim lielākoties tikai internetveikalos esmu pasūtījusi.

    Like

    1. Tencinu 🙂
      Man šķiet, dekoratīvās līmlentes tagad uzsākušas savu uzvaras gājienu – aizvien biežāk pamanu tās veikalos un arī izvēle kļūst plašāka.

      Like

  2. Dainis Gžibovskis · · Atbildēt

    Sleigh Bells sev atklāju, kad skatījos Kopolas “The Bling Ring”. Tagad gan viņu stils palicis nedaudz mierīgāks.

    Like

    1. “Bling Ring” joprojām nav redzēts, kaut gan sarakstā stāv jau sen. Būs jāpaklausās, ko “Sleigh Bells” tur sastrādājuši.

      Like

  3. ja drīkst zināt, kuri tiger veikali ir vislabākie washi tape iegādei? skatījos gan alfas, gan merķeļa ielas veikalos, kas man likās piedāvājumā vieni no prāvākajiem, bet tur šos brīnumus neredzēju 😦

    Like

    1. Es savus rullīšus iepirku gan tajā, kas atrodas pie Rīgas Cirka (tā laikam skaitās Merķeļa iela?) un arīdzan Aspazijas bulvāra veikaliņā. Pirku februāra beigās, varbūt, ka vienkārši jau ir izbeigušies un nav vēl atvesti jauni.

      Like

  4. Esmu ļoti apmierināta ar “Tiger” nopirkto meno skiču kladi. Ļoti labs papīrs, kuru pamazām aizpildu ar mazāka izmēra skicēm. Bez Tevis nemaz tajā krāmu veikalā nebūtu iegājusi 🙂

    Like

    1. Forši, ka tomēr trāpīji īsto kladi 🙂
      Man “Tiger” apmeklējums ir must have, apmeklējot Rīgu – lieliska vieta, kur nopirkt kaut ko glītu, ko, iespējams, man nemaz nevajadzēja 😀

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: