Kriss Stjuarts – “Papagailis piparu kokā”


Kriss Stjuarts - Papagailis piparu kokāPavasaris kalendārā (ja ne aiz loga) pieprasa pavasarīgu lasāmvielu. Varbūt pat vasarīgu. Arī es beidzot atradu laiku, lai pieķertos izdevniecības „Baiba Books” pirms brīža klajā laistajai Krisa Stjuarta grāmatai „Papagailis piparu kokā”. Šis nav pirmais Krisa Stjuarta darbs, kas sasniedzis latviešu lasītājus – pirms dažiem gadiem iznāca arī viņa autobiogrāfiskais romāns „Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”. Tā kā nebiju lasījusi pirmo daļu, nedaudz bažījos, vai spēšu iejusties otrajā, taču šīs bažas izrādījās veltas.

Lai gan Kriss Stjuarts īpaši neatsaucas uz notikumiem, kas viņu noveduši līdz otrās grāmatas stāstam, autora rakstības stils ir viegls un patīkams, un situācijas gluži labi skaidrojas arī bez dziļāka konteksta. Tiem, kas pastiprināti interesējas par Krisa Stjuarta personu, grāmatas beigās pievienota arī neliela intervija ar pašu autoru.

„Papagailis piparu kokā”, gluži kā tā priekšgājējs „Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, ir rakstīts kā autobiogrāfisks darbs. Romāna sākumā lasītājs sastopas ar autoru-stāstītāju-galveno varoni, tam sagrabējušā autiņā, braucot cauri piesnigušiem Zviedrijas mežiem, lai turpmākos pāris mēnešus pelnītu naudu, cērpot aitas kādā attālā fermā. Darbs solās būt smags, taču samaksa solās būt laba, tādēļ mūsu varonis uz brīdi ir iemainījis saulainās Spānijas siltumu pret sasalušiem pirkstiem un draņķīgu gaišo alu, kas esot vienīgais, ko tādos ziemeļu laukos varot dabūt. Mājās – Spānijas mežonīgākajā daļā – Andalūzijā – Krisu gaida sieva un mazā meitiņa, kā arī paša pirms vairākiem gadiem spontāni iegādātā saimniecība.

Pie savas saimniecības Kriss Stjuarts (kurš, starp citu ir ne tikai rakstnieks, bet savulaik paspējis arī paspēlēt bungas leģendārajā grupā „Genesis”) ticis cerībā sapurināt savu dzīvi. Ar stāstu, kā viss sācies, Kriss šī romāna ietvaros īpaši nedalās (pieļauju, ka ar to viņš jau ir gana plaši dalījies „Pāri citroniem”), taču lasītājam top skaidrs, ka Kriss un viņa sieva saimniecībā El Valero nav iedzimtie. Ģimene šeit pārcēlusies no Lielbritānijas un nu lūko iedzīvoties un iesakņoties jaunā zemē. Pa ceļam, saprotams, gadās ne mazums kuriozu.

„Labs pretlīdzeklis eksistences problēmām ir traktora iedarbināšana.”

Autors pamazām izved lasītāju cauri ikdienas dzīvei savā saimniecībā, gan pieminot to, kā raksta savu pirmo grāmatu, gan dažādus sadzīves atgadījumus, kas lielākoties ir visnotaļ komiski (piemēram, situācija, kad rakstnieks visu nakti pavada nomodā, gaidot, kad ar viņu nāks izrēķināties izslavēts vietējais izsitējs).

Ik pa laikam romānā iezīmējas kāds kolorīts personāžs – draugi un kaimiņi, kas ir neatņemama Krisa jaunās dzīves sastāvdaļa un lieti noder arī asprātīgai aprakstīšanai. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī grāmatas nosaukumā minēto papagaili, kas Krisam pamanās krietni pabojāt dzīvi.

Mani patīkami pārsteidza autora spēja par sevi pasmieties, vienlaikus sirsnīgi un ironiski runājot par piedzīvoto un vārda „kultūršoks” vērto dzīvi Andalūzijā. Viegls un pozitīvs romāns lietainām dienām. Spānijas saule gluži vai staro no lapaspusēm.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: