Vladimirs Kaijaks, Māra Svīre – “Vēstule”


“Vēstule var iepriecināt, vēstule var skumdināt, paretam gadās, ka vēstule iejaucas cilvēka liktenī,” šādi vārdi atrodami uz nesen “Zvaigzne ABC” izdotā Vladimira Kaijaka un Māras Svīres vēsturiskā romāna “Vēstule” aizmugurējā vāka. Būtu grūti romānu raksturot vēl precīzāk, jo šī stāsta varoņu likteņus tik tiešām nosaka vien niecīgs papīra gabaliņš.

Romānu “Vēstule”, kas izrādījies turpinājums citam rakstnieka darbam ar nosaukumu “Meitene no nekurienes”, Vladimirs Kaijaks diemžēl nepaguva pabeigt. Tādēļ sākot no 168. lappuses šī romāna sižetu tālāk vērpusi viņa sieva – rakstniece Māra Svīre.

Jāsaka, ka es, kā lasītāja, šīs pārmaiņas diez vai būtu pamanījusi, ja ne grāmatas anotācija. “Vēstules” teksts šķiet viengabalains un varoņu likteņi risinās reālistiski izbūvētas pasaules ietvaros. Lai gan romāns ir turpinājums “Meitenei no nekurienes”, kas iznākusi jau labu laiku atpakaļ (un tagad atkārtoti izdota kopā ar “Vēstuli”), tas solījās būt lasāms arī kā patstāvīgs darbs. Manuprāt, šo solījumu romāns izpilda godam, jo “Vēstulē” iekļautās atsauces uz iepriekšējā darba galvenajām norisēm arī manām, pirmo daļu nelasījušajām, acīm saveidoja gana skaidru ainu.

Romāna darbība norisinās pēckara Latvijā. Ir notikusi izsūtīšana, pamazām reiz lepnajās latviešu sētās ieviešas kolhozi un romāna varoņi mēģina pielāgoties jaunajai realitātei. Bailes no svešās varas, savu principu klusā aprakšana piemājas dobītē, cilvēka neglītāko īpašību parāde un zaudējuma sāpes, sēras par aizvestajiem un salauztajām dzīvēm ir skārušas ikvienu no Kaijaka un Svīres radītajiem varoņiem.

Lai gan stāstā uzmanība tiek pievērsta vairākām, savstarpēji saistītām ģimenēm, romāna centrā gozējas jauns vīrietis – Linards, kas sēro par zaudēto mīlestību, izsūtījumā aizvesto Annu. Sibīrijas tundrai viņš ir zaudējis meiteni, kuru pirms gadiem izglābis no avārijā cietuša vilciena, pēcāk iemīlējis un grasījies apprecēt. Tiesa, šīs Linarda sēras nav viennozīmīgas. Tām ir arī blakusparādības – glītā baltkrieviete Ņina, kas cer uz staltā Linarda roku un sirdi, par spīti viņa velnišķīgās mātes iebildumiem, kā arī Linarda vecāku iejaukšanās vīrieša korespondencē.

“Vēstules” varoņi ir ticami. Gan neizlēmīgais Linards, gan viņa bezmugurkaulnieks tēvs un valdonīgā un kašķīgā māte, gan dzīves sagrautā māsa un viņas pļēgurs un brunču mednieks vīrs. Par spīti saviem trūkumiem un apšaubāmajām izvēlēm, šie varoņi nav nereāli personāži. Gluži pretēji – to cilvēciskās vājības padara viņus līdzīgus reāliem ārpus lappusēm dzīvojošajiem cilvēkiem.

Lasot romānu brīžiem var uzmākties dusmas – varoņu izvēles ne vienmēr šķiet “pareizas”. Un šīm dusmām var palīdzēt vienīgi atskārsme par to, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ir ne tikai sava laikmeta pilsoņi, bet arī situācijas un pieļauto kļūdu (ne)labprātīgi gūstekņi. Gan Linarda tēvs Alfrēds, kas gadiem audzējis gļēvulību, glabājot noslēpumu, kas var izjaukt divas ģimenes, gan Linarda māsa Astrīda, kas piedzīvojusi garīgu sabrukumu un neredz ceļu laukā no nemīlamas laulības, gan lepnais saimnieks, Astrīdas vīratēvs Mintauts, kam vardarbīgi atņems viss, kas līdz šim atradies vīra vērtību sistēmās augšgalā.

Lai gan vairāki no varoņiem, grāmatas beigās atrod zināmu mieru, negribētos sacīt, ka stāsts viennozīmīgi beidzas laimīgi. Pieņemtie lēmumi jau atkal radīs nākamās sekas un romāna atvērtās beigas ļauj tikai nojaust kādas. Dramatiski piesātināts vēsturisks darbs, kas runā par izdarīto izvēļu smagumu un nejaušību lielo spēku. Un, protams, par mīlestību.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: