Viss, ko es neatceros. Jūnass Hasens Khemiri


Zviedru rakstnieks Jūnass Hasens Khemiri ar romānu Viss, ko es neatceros manā uzmanības lokā nonāca gluži vienkārša iemesla dēļ – šīs Jāņa Rozes apgādā nesen izdotās grāmatas vāciņš ir tik košs, ka ir grūti tam paiet garām, neuzmetot skatienu arī anotācijai. Izlasījusi aprakstu, kas solīja gan mistēriju, gan stilistisko eleganci, uzticējos savai intuīcijai un ķēros pie grāmatas lasīšanas.

Romāns Viss, ko es neatceros stāsta par kāda rakstnieka centieniem rekonstruēt jauna, autoavārijā bojā gājuša vīrieša – Samuela – portretu. Ar to šis vārdā neminētais rakstnieks nodarbojas, intervēdams Samuela tuvāko draugu, bijušo mīļoto, bērnības draudzeni, kā arī ģimenes locekļus. Ikvienam no šiem cilvēkiem ir sava versija par Samuelu un iemesliem, kādēļ viņš piedzīvojis skumjas beigas. Un ikviens no šiem stāstītājiem var tikt uzskatīts par neuzticamu, jo… cik cilvēku, tik patiesību.

intervijā Jāņa Rozes Ziņnesim norādīja pats Jūnass Hasens Khemiri: “Nevienu dzīvi nevar izstāstīt divos teikumos. Mēs visi esam daudzslāņaini un sarežģīti. Un kad (ja?) mēs mirstam, mums nav nekādas teikšanas par to, ko citi par mums atcerēsies. Šim kontroles trūkumam piemīt noteikts (biedējošs) skaistums.”

Meklējumi fragmentos

Romānā izvēlētais vēstījums ir neparasts. Teksts sastāv no rakstnieka pierakstītajām sarunām un saņemtajām e-pasta vēstulēm, taču rindkopu sākumā Khemiri nepūlas norādīt, kurš ir runātājs. Pirmās pārdesmit lappusēs šāda postmoderna spēlēšanās ar uztveres spējām var izraisīt apjukumu, taču pēcāk lasītājs jau ir apradis ar varoņu balsīm un fragmentētais teksts sakārtojas pats savā iekšējā ritmā, neskatoties uz romāna nelineāro plūdumu.

“Turpinājās pavasaris. Laiks vilkās lēni, tik lēni, kā tas velkas tikai tad, kad nekas nenotiek. Un tomēr, kad es tagad domāju par to pavasari, ir sajūta, ka tas ilga tikai mirkli. Varbūt tā ir vienmēr, ka laika sprīži, kas dzīvē šķiet gari, atmiņā kļūst īsi un otrādi.”

Kā atzinis pats Khemiri, romāns Viss, ko es neatceros ir mūsdienu mīlas stāsts. Taču, manuprāt, sižets skrien uz priekšu ar aizrautību, kas drīzāk piedien trillerim. Pateicoties daudzšķautņainajam vēstījumam, lasītājam izdodas gan ieraudzīt dziļi izstrādātus varoņu psiholoģiskos portretus, gan palūkoties uz vienu un to pašu stāstu no vairākiem aspektiem. Pakustināsi vienu gabaliņu, izmainīsies visa kaleidoskopa bilde.

Romāna varoņi ir multikulturālas vides pilsoņi – gan ekoloģisku pārtiku mīloši Zviedrijas hipsteri un Berlīnes bohēmu baudoši mākslinieki, gan izglītoti demokrātisko vērtību aizstāvji un protestētāji, gan vīriešu pieviltas patvēruma meklētājas, gan krāvējs – izbijis izsitējs, kas izklaidējas, spēlējot datorspēles, gan sirma kundze, kas zaudējusi autovadītājas tiesības un pamazām zaudē arī atmiņas. Un tam visam pa vidu ir arī Samuels, kurš apšauba visas savas pārliecības un jaunības maksimālismā cenšas papildināt “pieredzes banku”, joprojām meklējot sevi.

Vieglā sarežģītība

Ir patīkami lasīt autoru, kura balss ir pārliecināta. Ir patīkami klausīties balsī, kura nebaidās būt izaicinoša, taču nepārspīlē un nekļūst pretencioza, balsī, kura prot kļūt pašironiska, bet tajā pašā laikā ir spējīga arī pietuvoties patiesām emocijām līmenī, kas pārsniedz ikdienišķa sentimenta robežas.

“Iespējams kaut kādā līmenī es apzinājos, ka mēs kļūsim mazāk mēs, kad ietrieksimies ārpasaulē.”

Viss, ko es neatceros ievelk lasītāju ar it kā pavisam parastu stāstu par pavisam parastu puisi, kura dzīvi aprauj auto avārija. Kādēļ lai mani uztrauktu Samuela liktenis? Kā Khemiri panāk to, ka mani uztrauc Samuela liktenis? Tā ir mīkla, uz kuru atbilde guļ ierakstīta literatūras teorijas grāmatās, taču pašā Khemiri prozā nav nekā sausa vai akadēmiska. Tā šķiet rakstīta ar ārkārtēju vieglumu, neskatoties uz tehnisko sarežģītību. To sarežģītību, kas saglabājas arī stāsta jēgā, idejā. Cilvēka prāta pētījumā, viedokļu dažādībā, šaubās un neuzticamos stāstītājos. Viss, ko es neatceros nav nekādas traģēdijas, ir tikai notikušais. It kā garām skrienot, bet sadragājot.

Romāns kā saplīsušas dzīves puzles gabaliņu eleganta kopā līmēšana gandrīz 300 lappušu garumā. Bauda lasīt gan izaicinošās stāstījuma formas, gan prasmīgi izstrādāto psiholoģisko portretu dēļ.

 

 

Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas atrodamas šeit.

Advertisements

2 komentāri

  1. Visgrūtāk bija iebraukt dažādajos stāstītājos un, galvenais, aptvert, kurus vērts iegaumēt, jo tie runās daudz, un kuri ir tikai vienreizējas parādības. Apmēram kā filmās, kad sākumā rāda ļaužu pūļus un ej nu izķer, kuri ir varoņi, kam pievērst uzmanību.
    Citādi- vēl viena versija par tēmu “no malas labāk redzams”, tikai malu ir daudz un “labāk” arī izrādās tāds stiepjams jēdziens. Laikam vajadzīga vēl viena mala, lai paskatītos uz tiem, kuri ir no malas.

    Like

    1. Jā, man arī sākumā teksts šķita juceklīgs, kamēr pieradu pie spēles noteikumiem. Man domāt, šis ir tas gadījums, kad jālasa uzmanīgi un jādomā līdzi, bet par spīti tam teksts vienalga plūst uz priekšu diezgan viegli. Man bija sajūta, ka kaut kā dabiski autoram tas viss sanācis.

      Malu tik tiešām daudz, šī spēlēšanās ar subjektīvo skatījumu laikam arī bija tas, kas mani visvairāk piesaistīja šajā romānā.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: