Sarunu festivāls LAMPA 2017 Cēsīs


Jūnija un jūlija mijā (30.06 – 1.07) Cēsīs norisinājās pēc kārtas jau trešais sarunu festivāls LAMPA, pulcējot Cēsu parkā tūkstošiem līdzīgi domājušus cilvēkus, kas lietaino nedēļas nogali bija izvēlējušies pavadīt asinot prātu. Sarunu festivāls LAMPA radīts iedvesmojies no Skandināvijas valstīs populārajiem demokrātijas festivāliem, un arī šogad piedāvāja saviem apmeklētājiem ļoti plašu bezmaksas programmu.

Tik plašu, ka pavadīju krietnu pusstundu, plānojot savu LAMPAS dienu, lai ierodoties festivālā atklātu, ka mans uz lapiņas pierakstītais dižplāns palicis mājās uz galda. Oh, well…

Gumpīšu un lietussargu parāde

Arī šogad, tāpat kā pagājušogad, LAMPU apmeklēju sestdienā. Pirms gada festivālu pavadīja svelmainas karstums, šogad dienas otro pusi papildināja diezgan saīdzis lietus. Kopējo noskaņu tas gan netraucēja, jo festivāls, kā bija, tā palika foršs un intelektuāli izaicinošs. Taču nevar noliegt, ka diskusiju sekcijas ar jumtu un telšu sausumā izvietotie krēsli pēcpusdienā kļuva par zināmu privilēģiju, un tiem, kas izdomāja starp pasākumiem aiziet paēst pusdienas, pēcāk nācās stāvēt pie telts ar salijušu lietussargu (jā, es runāju par sevi).

Līdz ar lietu varēja novērot arī dažādu krāsu un izmēru lietussargu un gumpīšu parādi, taču, ja neskaita piegurušās kājas, man personiski visvairāk sāpēja sirds, ka nebiju paņēmusi līdzi lietusmēteli, lai no gūtajiem iespaidiem starotu kā maija saulīte, nevis kā drusku saslapusi beka zem neilona cepures.

Dabas draugu sarunas

Ierados Cēsu parkā mazliet pēc plkst. 11.00 un kļuvu par liecinieci tam, kā sarunu festivāls LAMPA pamazām uzņem apgriezienus. Mani interesējošās diskusijas sākās tikai 12.00 tādēļ vispirms izmetu loku pa teritoriju, iepazinos ar sarunu telšu vietām, un kāpu augšā Riekstu kalnā uz pirmo mani interesējošo sarunu Skeptiskajā teltī – “Vai mēs varam samazināt pārtikas atkritumu daudzumu?”.

Brīvības un solidaritātes fonda rīkotajā sarunā piedalījās pa pārstāvim no dažādām nozarēm, tostarp no Zemkopības ministrijas, pārtikas bankas, biedrības Homo Ecos u.c., lai kopīgi mēģinātu rast atbildes uz jautājumu, kurā ķēdes posmā no ražotāja līdz patērētājam, nepieciešamas izmaiņas, ja vēlamies izvairīties no pārtikas izniekošanas. Daži spilgtākie punkti, kas man bija jaunums un, ko paņēmu līdzi savai zināšanai no šīs diskusijas:

  • Vidēji latvietis gadā izmet 113 kg pārtikas;
  • Cilvēka rūpes par darbu nekorelē ar viņa ienākuma līmeni;
  • Pastāv atšķirība starp izlietot līdz un ieteicams līdz. Diskusijas dalībnieki kā piemēru minēja makaronus un pienu. Proti, ātri bojājošiem produktiem, piemēram, pienam, Latvijā piemēro pirmo apzīmējumu, kur ražotājs garantē, ka produkts līdz tam datumam ir svaigs un nebūs kaitīgs cilvēka organismam. Taču otrajā gadījumā, piemēram, uz makaronu iepakojuma norādītais datums nozīmē, ka arī pēc šī termiņa beigām produkts ir ēdams, ja tas ir pareizi uzglabāts. Tas var nedaudz zaudēt aromātu vai citas īpašības, taču tam nevajadzētu būt kaitīgam. Tātad arī vairākus mēnešus veci makaroni, teorētiski ir ēdami makaroni;
  • Pircēji nemīl iegādāties dārzeņus ar vizuāliem defektiem. Šķiet, tas bija kāds Francijas (?) lielveikals, kurā tikusi rīkota pat speciāla kampaņa neglītajiem dārzeņiem, kur bēdu brāļi nolikti atsevišķā plauktā, lai tos nesalīdzinātu ar taisnajiem un formās ideālajiem supervaroņiem, un aicinātu cilvēkus pirkt arī šo produkciju, kas citādi tiks vienkārši izsviesta ārā;
  • Vietējā bioloģiskā lauksaimniecība varētu kļūt par Latvijas Nokiju. Pieprasījums pēc veselīgas pārtikas Eiropā tikai pieaug un to nemaz nav tik viegli nodrošināt, jo bioloģiskajai lauksaimniecībai derīgas zemes kļūstot arvien mazāk. Mūsu Latvija šajā ziņā atrodas diezgan labās pozīcijās (ja skaitļi manā atmiņā neviļ, salīdzinot ar Vāciju, kur bioloģiskā lauksaimniecība ir 4%, mums tie ir 13%). Taču, lai īstenotu šādu veiksmes stāstu, protams, nepieciešama jēdzīgas sistēmas ieviešana;
  • Mazas restorānu ēdienkartes ir labas restorānu ēdienkartes. Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka salīdzinoši neliels piedāvājums restorānā nozīmē to, ka produkcija būs vienmēr svaiga, konkrētajā dienā gatavota, turklāt, neapēstā pārtika netiks izmesta atkritumos.

Vēlēšanas Eiropā, valoda un 20 gadu tāla nākotne

Noklausījusies stāstu par pārtikas atkritumu samazināšanu, devos tālāk, un no visas plašās programmas, izvēlējos noenkuroties tieši pie Staro skatuves, kur Konrāda Adenauera fonds rīkoja diskusiju “Vēlēšanas Eiropā”. Šajā diskusijā vairāki ārzemju eksperti sniedza savu analīzi par nesen notikušajām vēlēšanām Nīderlandē un Francijā, kā arī par rudenī gaidāmajām vēlēšanām Vācijā.

Viena no jau zināmajām, taču ne visai patīkamajām patiesībām, kas palika atmiņā no šīs domu apmaiņas – mēs lielākoties dzīvojam informācijas burbulī, patērējot saturu, kas sakrīt tikai ar mūsu viedokli, un tas savukārt ietekmē arī mūsu politisko pārliecību un no tā izrietošo rīcību.

Pēc politiskajām pārdomām, devos ieturēt pusdienas un nokavēju ērtu vietu Apgaismo skatuves teltī, kura ekspertu panelis bija pievērsies tieši valodas jautājumiem Tildes rīkotajā diskusijā “Mēs veidojam valodu vai valoda veido mūs?”.

Kādu brīdi paklausījusies turpat pie slapjajiem telts stūriem (man ļoti patika Ineses Zanderes teiktais, ka literārais teksts mūsdienās kalpo par steidzīgā dzīvesveida samazinātāju, proti, lasīšana mūs noliek atpakaļ cilvēka dzīves ritmam piemērotajā ātrumā), devos tālāk uz nākamo diskusiju – TVnet rīkoto sarunu Uzzibsnī skatuvē “Kam tu būsi vajadzīgs pēc 20 gadiem”, par to, kāda būs cilvēku dzīve brīdī, kad daudzas darba vietas aizstās tehnoloģijas. Šī saruna notika klajā dabā un lietus ij negrasījās apstāties, tāpēc brīdi paklausījusies, atkal devos tālāk.

Turpat blakus risinājās arī Latvijas Dabas fonda rīkotā domu apmaiņa “Kāpēc sargāt dabu?”, kuru es arī biju atzīmējusi savā programmā. Taču, tā kā pienācu klāt jau diezgan tuvu noslēgumam, un runātājiem nebija mikrofonu, šo sarunu diemžēl palaidu garām – kaimiņos esošā, tehniski aprīkotā diskusija gluži vienkārši bija pārāk skaļa.

Un sarunu festivāls LAMPA jau nebūtu sarunu festivāls LAMPA, ja tajā nebūtu arī krietns daudzums sekciju, kas skar tieši žurnālistiku un kritisko domāšanu. Manos skaistajos rīta plānos ietilpa arī vēlā vakara paneļdiskusija “Žurnālists melu zemē”, taču atskārstot, ka Dots skatuve, atrodas pie pašām Cēsu parka estrādes kāpnēm, tātad bez sausa sēžamā un jumta, nolēmu, ka vienai dienai man mitro laikapstākļu tomēr pietiks. Tā nu rausos busā un, interesantus viedokļus sasmēlusies, devos mājup ar solījumu noteikti braukt atkal nākamgad.

Kāda ir jūsu pieredze ar LAMPU? Esat bijuši vai plānojat braukt?

Advertisements

2 komentāri

    1. Nē, bet patiesībā šis ir no tiem festivāliem, kurus pilnīgi mierīgi var apmeklēt arī vienatnē 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: