Māja, no kuras neaiziet – filma Māt! (Mother, 2017)


Kādā lietainā trešdienas vakarā, vieglā tumsiņā un drūmumā pēc ilgiem laikiem devos uz kinoteātri. Uz daudzviet nopelto un par skandalozo dēvēto režisora Darena Aronofska kinolenti Māt! (Mother!) ar Dženiferi Lorensu un Havjeru Bardemu galvenajās lomās.

Ko gaidīt no šīs filmas es īsti nezināju. Vien pa ausu galam dzirdētās atsauksmes vēstīja, ka vienaldzīgo neesot. Tagad, atskatoties, visai labi saprotu šos diametrāli pretējos viedokļus un psiholoģiskos trigerus, kas šo sašutumu izraisīja. Un tomēr, iznākusi no kino zāles ar savu versiju, par to, kas patiesībā šajā (vārda tiešā nozīmē) murgam līdzīgajā filmā tika atveidots, es paliku apmierināta ar iztērēto naudu un laiku.

Darena Aronofska vārds man asociējas ar filmām, kurām gluži labi piestāv mindfuck birka (viņš ir arī režisors filmai Melnais gulbis (Black Swan), kura mani ļoti patīkami pārsteidza un Rekviēms sapnim (Requiem for a Dream), kuru es savos pusaudzes gados tā arī nespēju noskatīties līdz galam). Jaunākais D. Aronofska veikums, filma Māt! vēsta par kādu pāri – rakstnieku un viņa gados jauno sievu, kas dzīvo nomaļā Viktorijas laikmeta un shabby chic interjera hibrīda lauku mājā, īpašumā nekurienes vidū. Kā filmas pirmajās minūtēs norādīja mana draudzene-kino līdzgājēja: “Kā viņi tiek iekšā un ārā, ja nav piebraucamā ceļa?”

Māja, no kuras neaiziet

Un tik tiešām, kā viņi tiek iekšā un ārā? Būtībā jau netiek. Visa filmas Māt! darbība norisinās vienā trakoti lielā, vecā un pa pusei renovētā mājā, kas, par spīti saviem plašumiem, rada skatītājā klaustrofobijas un panikas izjūtu (ko līdzīgu reiz tiku pieredzējusi, skatoties filmu Virsotne (High Rise) ).

Lorensas varone (kurai, starp citu, nemaz nav dots vārds) sastopas ar pirmajām grūtībām ne jau mirklī, kad ap viņu šķietami sāk pulsēt mājas sienas (šajā brīdī galvā sākas lielās spekulācijas – vai šī sieviete ir sazāļota, vai viņai ir amnēzija, vai no pagultes tūlīt izlīdīs kāds rēgs, vai viņa pati ir rēgs – dažbrīd filma šķita velkam deķīti arī uz The Others pusi), bet gan mirklī, kad atskan durvju zvans un pie tām parādās svešinieks (Eds Heriss), kuru Lorensas varones vīrs (Havjers Bardems) ar lielāko prieku ieaicina pāra idillē.

Pēc laiciņa nelūgtajam viesim līdzās uzrodas arī viņa nešpetnā sieva (Mišela Feifere) un divi strīdīgi dēli (Domhols Glīsons un Braiens Glīsons), kas pamanās izraisīt nopietnu skandālu ar nopietnām sekām… Un ar to arī šis pārstāsts ir jābeidz, jo pārējais jau, manuprāt, uzskatāms par maitekli.

Radīšanas spožums un posts

Šī nav klasiska filma par rakstnieku un viņa mūzu, lai gan šī pavisam noteikti ir filma par radīšanu un destrukciju, par sievišķo un vīrišķo un arīdzan par mīlestību, iespējams ne tajā tradicionālākajā formā. Lorensas un Bardema varoņi atveido efektīgus pretstatus un pilda katrs savu simbolisko uzdevumu. Lai gan Lorensa ir filmas centrālais filmas tēls – notiekošais filmēts tieši no viņas skatupunkta, gan emocionāli (manuprāt, lieliski tuvplāni), gan tīri tehniski, dažbrīd ļaujot kamerai darboties līdzīgi kā pirmās personas video spēlē, Bardema varoņa uzdevums saturiski ir ne mazāk nozīmīgs.

Vizuāli flma Māt! šķiet pulsējam līdzīgi kā kustīgās flīzes Lorensas varones halucinācijās. Vienu haosa piepildītu ainu nomaina nākamā, atņemot jebkādas cerības, ka mājā notiekošās šausmas jebkad beigsies. Filmā ir redzami vairāki ļoti nepatīkami skati. Manuprāt, to pietiek, lai katram skatītājam kļūtu neomulīgi vismaz vienu reizi. Visdrīzāk pie atšķirīgām situācijām. Māt! ir filma, kuru, manuprāt, nevajadzētu skatīties “man šodien ir čupā nervi” brīžos, jo tā diezin vai dos cerību uz labāku nākotni, lai kā arī mums gribētos novēlēt Lorensas varonei izkļūšanu no mājas.

Manuprāt, Māt! ir darbs, kuru var (un vajag, ja negribat “saiet sviestā”) uztvert vairākos līmeņos un, saprotams, arī izvirzīt savas versijas par notikušo. Es izvirzīju un, tikai izlasot interviju ar pašu režisoru, sapratu, ka esmu izvirzījusi pavisam ko citu – to, kas bijis tuvāks personiski man. Un tieši šis apstāklis šāda tipa filmās mani vienmēr ir fascinējis visvairāk. Tā sajūta, kad izej no kinoteātra ar pilnu galvu domu un esi spiesta kustināt pelēko vielu, kura citādāk aizmigtu popkorna graušanas mierinošajā ritmā.

Lai gan manā kino gājējas pieredzē ir bijuši neskaitāmi gadījumi, kad no zāles izeju ar sajūtu, ka esmu līdz galam nepaēdusi, jo kārtīgu lauku pusdienu vietā esmu piebarota ar pretencioziem grieķu salātiem, D. Aronofska Māt! nebija viena no šādām filmām.

Šī ir sabiezinātu krāsu pilna, nežēlīga, groteska alegorija par nopietnām tēmām, kas attiecas uz ikvienu no šīs planētas iedzīvotājiem. Pasniegta šokējošā, (garīgi) kanibāliskā manierē, tā pamanās savus taustekļus izlaist pat laukā no ekrāna un sagrābt skatītāju aiz viņa sakairinātajiem jutekļiem – tu arī esi atbildīgs!

2 komentāri

  1. Interesanti, kāpēc filmai ir tāds nosaukums, ja runa ir par rakstnieku un viņa sievu?

    Like

    1. Es arī tieši par to domāju, sākot skatīties filmu. Aptuveni pusē/nobeigumā kļūst skaidrāks, bet pavisam skaidrs kļūst, pēcāk izlasot režisora vīziju par līdzībām ar māti dabu 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: