Elizabete Gilberta – Lielā burvība. Radošuma manifests


Gada nogalē Latvijas grāmatnīcās parādījās koši noformēta, radošumu slavinoša grāmata ar intriģējošu nosaukumu – Lielā burvība (Big Magic). Grāmatas autore ir Elizabete Gilberta, kas plašāk pazīstama ar dižpārdokli Ēd, lūdzies, mīli – romānu kas 2010. gadā tika iemūžināts arī kinolentē ar Džūliju Robertsu. Taču Lielā burvība nelīdzinās savai priekšgājējai.

Ceļā uz radošumu

Šī grāmata nepieder daiļliteratūras plauktam. Neskatoties uz nosaukumu un hipijisko vāciņu, tai nav arī nekāda sakara ar maģiju. Vismaz ne tradicionālajā izpausmē. Tā kā zinātniskus pētījumus šajā darbā aizstāj autores un citu cilvēku personiskā pieredze, šo krāsaino eksemplāru nav grūti apkabināt ar pašpalīdzības birku. Taču, man personiski to vairāk gribētos nosaukt par iedvesmas grāmatu, kas runā par radošumu, kā vienu no izejas punktiem, lai savā dzīvē ieviestu jaunas krāsas vai atsvaidzinātu jau esošās – izbalējušās.

Pirmo reizi par Lielo burvību uzzināju pirms diviem gadiem – tās izdošanas brīdī. Jau toreiz nojautu, ka šis sacerējums būs domāts man, tādēļ žigli ķēros pie audio grāmatas klausīšanās. Nepaliku vīlusies, jo grāmata tik tiešām iekārtojās uz palikšanu favorītos. Pamanījusi, ka Lielā burvība Zvaigzne ABC paspārnē nu būs pieejama arī latviešu valodā, ļoti nopriecājos un ķēros pie atkārtotas lasīšanas. Vai šo gadu laikā ir mainījies tas, kā es uztvēru grāmatu? Jā un nē.

Lielo burvību varētu raksturot kā mazu radošo pick me up cukurgraudiņu rūgtās ikdienas dzīves kafijā. Manuprāt, īpaši piemērota tā būs cilvēkiem, kas ļoti vēlas (no jauna) iedraudzēties ar savu radošo pusi vai arī to jau ir izdarījuši un nedaudz piemirsuši.

Augstās kultūras sargi centīsies jūs pārliecināt, ka māksla pieder tikai izredzētajiem, taču viņi maldās, un viņi ir kaitinoši. Mēs visi esam izredzētie. Mēs visi pēc savas dabas esam radītāji.”

Lai gan Gilberta uzsver – radošā enerģija ir pieejama un vajadzīga ikvienam šīs planētas iedzīvotājam, nebrīnītos arī, ja autores apgarotais tonis un gaisīgie uzskati par mākslu, kādu pragmatiskāk noskaņotu personu spētu aizkaitināt, liekot izdzenāt ap galvu piepeši sapulcējušos putnus. Taču, lasīta ar vēsu prātu, kas noregulēts uz attiecīgā brīvi domājošā viļņa, Lielā burvība (kas vietām izskatās arī pēc autobiogrāfijas), manuprāt, ir visnotaļ saturīgs ieskats pilnvērtīgas radošās dzīves īstenošanas aizkulisēs.

Foto: Unsplash.com / Austin Chan

Stāsti iz dzīves

Līdztekus motivējošajam tonim un globālām pārdomām par radošo procesu kā tādu, Lielā burvība dalās arī atgadījumiem no autores un citu cilvēku dzīves. Piemēram:

  • stāstot, par kādu ļoti specifisku romāna ideju, kas „pārceļojusi” no viņas pie citas rakstnieces, jo pati Gilberta nav pratusies laikā grāmatu uzrakstīt;
  • aprakstot atgadījumu par kādu daiļdarbu, ko prestiža izdevuma redaktore vispirms atteikusies pieņemt žurnālā, taču, pilnībā aizmirstot par to, nopublicējusi šo pašu stāstu pēc diviem gadiem. Pēc atkārtotas lasīšanas tas piepeši ar viņu rezonējies un atgādinājis kaut ko iepriekš lasītu (pats sevi);
  • atgādinot, ka ikviena radoša ideja izaug no sīkumiem un sākas no niecīgas ziņkārības dzirksts. Piemēram, rakstnieces romāns Visu lietu nozīme tapis tikai pateicoties tam, ka autore iestādījusi jaunajā dārzā pāris puķes, kuru nosaukumus gribējies „iegūglēt”;
  • pieminot iedvesmojošus cilvēkus, kuri pat vēlīnajā dzīves posmā tiecas apgūt jaunas lietas. Piemēram, kādu kundzīti, kas savā sirmajā vecumā nav zaudējusi vitalitāti un studē Mezopotāmijas vēsturi (viņa kļuvusi par šīs jomas eksperti pēc tam, kad sākusi par to interesēties septiņdesmit gadu vecumā).

Radošajiem vējiem līdzi

Brīžiem autores pieeja radošumam šķiet tāda kā pārpasaulīga. Lielā burvība runā par idejām kā personificētām būtnēm, kuras klaiņo mums riņķī un gaida izdevīgu brīdi un izdevīgu cilvēku, lai īstenotos. Ja šāds brīdis pienāk un paiet neīstenots, ideja var izsīkt un doties pie kāda cita, kas ar to labāk tiks galā. Par to nevajagot uztraukties.

Foto: Unsplash.com / Bethany Legg

No šādas „palaid visu vaļā” filozofijas izriet arī nākamais šī radošuma manifesta pieturas punkts – mākslas un mākslinieka ceļš ir nenoteikts, taču nav par katru cenu jātiecas pēc atzinības un panākumiem. Vienkārši jādzīvo radoša dzīve – ja tu mīli savu mākslu gana stipri, tu no tās neatteiksies un atradīsi 15 minūtes dienā savai „mīlas afērai” ar gleznu vai romānu, vai daiļslidošanas treniņu. Pat tad, ja tas tevi nesola aizvest tālāk karjerā.

Protams, šī attieksme ne vienmēr šķiet pieņemama. Īpaši, ja aiz muguras ar pātagu stāv vecais draugs ego un skubina uz priekšu – uz jauniem sasniegumiem, jaunām ambīcijām un jaunu sevis pierādīšanu. Ego vienmēr grib vairāk un vairāk. Tam vajag vairāk un vairāk. Taču Gilberta uzsver, ka šī cīņa būs bezjēdzīga, ja vien blakus ego nenostāsies arī radīšanas prieks, kuram nekārosies neko vairāk, kā vien atbrīvojošo sajūtu, ko sniedz pats process.

Nost ar perfekcionismu!

Līdzīgi kā pārlieka pakļāvība savam ego arī, pārlieku liels perfekcionisms kaitē radošam procesam. Nē, patiešām. Lai gan tas var izklausīties kategoriski (ir taču vietas un situācijas, kurās perfekcionisms ir ne tikai noderīgs, bet pat vitāli nepieciešams), arī man, lasot Lielo burvību, gribējās autorei sirsnīgi piekrist. Iespējams, tāpēc, ka arī es pati ar šo kaiti sirgstu jau daudzu gadu garumā, un ar katru brīdi aizvien sāpīgāk pārliecinos par teiciena patiesumu.

Foto: Unsplash.com / Patrick Fore

Radošajā kontekstā perfekcionisms var līdzināties bluķim, kas neļauj uzpeldēt sasniegumu jūrā. Kā reiz teicis amerikāņu autors Roberts Stouns, viņam piemītot divas sliktākās īpašības kādas vien rakstniekam var būt – slinkums un perfekcionisms. Kā teikusi Elizabete Gilberta: „Daži vēlas redzēt savu darbu perfektu; es savējo vēlos redzēt pabeigtu”.

Nabaga mākslinieks

Lasot šo grāmatu, man īpaši spilgti iespiedās atmiņā autores teiktais, ka viņa jau pusaudzes gados apņēmusies – mākslai nevajadzēs viņu uzturēt. Viņa neapkals savu kreativitāti ar tik smagu nastu, kā pienākums atpelnīt sevi finansiāli un nodrošināt iztiku, bet gan darīs visu iespējamo, lai nopelnītu maizi citā veidā, ļaujot savam radošajam potenciālam plūst bez lieka spiediena no ārpuses. Viņasprāt, finansiālas ambīcijas radošumam uzliek pārāk lielu slogu un rada ar sevi neapmierinātus māksliniekus, kuri neguvuši lielu komerciālu veiksmi, pārstāj darboties vispār.

Un būtu jau ērti raukt degunu un sacīt, ka starptautiska bestsellera autorei ir viegli runāt par naudu, taču, raksturojot pati savu personisko radošo procesu, Gilberta uzsver arī to, ka, piemēram, Ēd, lūdzies, mīli rakstīts tikai un vienīgi viņai pašai, neliekot uz to lielas cerības, un tas arī esot iespējami labākais veids, kā vispār rakstīt romānu.

Foto: Unsplash.com / Alice Achterhof

Ticēt vai neticēt šim apgalvojumam – tas ir katra lasītāja personiskās skepses skalas jautājums, taču, manuprāt, šāda teorija izklausās cēli. Un, ņemot vērā, ka dauzās valstīs ar radošām aktivitātēm kļūt pārtikušam, tik tiešām ir rets gadījums, iespējams, ne tikai cēli, bet arī reāli, ja vien gribas saglabāt veselo saprātu.

Bez mākslas nedzīvojiet

Protams, Lielā burvība apgalvo arī lietas, kurām man negribējās viennozīmīgi piekrist. Piemēram, to, ka jebkura cita profesija ir noderīgāka par mākslinieku – mākslai nav nozīmes. No vienas puses, var saprast šos centienus mīkstināt potenciālo kritienu pa augstajām radošās sfēras kāpnēm, sakot, ka neviens romāns nesamazinās globālo sasilšanu un sliktu atsauksmju dēļ, Zeme nepārstās griezties.

Šāda pieeja izvēlēta, lai noceltu mākslinieku no viņa paša radītā neatzītā ģēnija un cietēja pjedestāla, un palīdzētu remdināt vienmēr klātesošo ego, atgādinot, ka nekas jau nemaz nav tik nopietni kā izskatās (manuprāt, tas lieliski sasaucas arī ar rakstnieces uzskatu, ka radošums mīl drīzāk ziņkārīgus ākstus, nevis traģiskus likteņa upurus, kas, mākslas vārdā, pieņēmuši sabiedrībā romantizēto lēmumu pamazām pašiznīcināties).

Foto: Unsplash.com / Cristian Escobar

No otras puses, es nespēju iedomāties, ka pasaule varētu pastāvēt bez mākslas – manuprāt, tā vienmēr ir klātesoša itin visās dzīves sfērās. Sākot ar to, ka tā veido mūsu gaumi, nosaka mūsu dzīves izvēles un ir neatņemama sastāvdaļa izglītībā un vērtību sistēmas veidošanā, padarot mūs ne tikai par pilnvērtīgākiem cilvēkiem, bet arī glābjot, brīžos, kad nepieciešams atbalsts, kuru nav iespējams iegūt nekur citur.

Citiem vārdiem sakot, manuprāt, bez mākslas vienkārši nav iedomājama cilvēces eksistence uz šīs zemes.


T. L. D. R. (Too long, didn’t read)

Ja jūs esat tikuši līdz šai rindkopai, apsveicu – jūs esat garo gabalu skrējēji (lasītāji), kas izturējuši vienu no apjomīgākajiem pārspriedumiem, kāds atrodams šajā blogā. Apsveicu jūs arī tad, ja esat vienkārši noritinājuši tekstu līdz lejai un tagad cerat atrast visa iepriekš minētā kopsavilkumu. Es pacentos, šis ir speciāli jums.

Lielās burvības ideju kopsavilkums (manā interpretācijā):

  • jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no iepriekšējas sagatavotības, talanta vai skumjā atgadījuma, ka skolotājs bērnībā ielicis sliktu atzīmi domrakstā, ir tiesības un spējas uz radošu pašizpausmi;
  • pārlieku liels perfekcionisms nogalina mākslu jau tās pirmajos pamperos. Tāpat kā pārāk saasināta un nopietna sevis uztveršana;
  • laimīgs mākslinieks ir tas mākslinieks, kurš šajā dzīves cirkā sevī saskata drīzāk ziņkārīgu jokdari, ne melodramatisku mīmu;
  • ego nav tas labākais pudeles brālis, ja vien dzērienu kartē piedāvātās ambīcijas neatšķaida ar glāzi tīra un neviltota radīšanas prieka;
  • radošs process ir kā afēra ar mīļāko – ja mākslinieks ir patiesi ieinteresēts šajās attiecībās, ikdienas nozagt dažas minūtes laika, nav nekādu problēmu;
  • idejas ir visapkārt, tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, vai uzaicināsim tās uz kopīgu tējas tasi. Ja paveiksies, tās atnesīs vēl arī kūkas;
  • māksla mīl mecenātus, tā jūtas pateicīga, ja neuzliekam tai par pienākumu sevi finansiāli atpelnīt, bet gan sponsorējam to paši;
  • maza ziņkārība velk lielu vezumu – visas lielās idejas sākas no sīkumiem;
  • mākslai nav itin nekādas nozīmes, taču tajā pašā laikā tā nozīmē pilnīgi visu.

Un tas arī viss šajā ārkārtīgi garajā apcerē par radošumu. Manuprāt, Lielā burvība ir ļoti vērtīga grāmata tiem, kas aizmirsuši, kā pareizi sarunāties ar savu mūzu vai vispār pazaudējuši tās adresi. Es tagad došos papļāpāt ar savējo, tikmēr pastāstiet – kā jums ar radošo procesu?

Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.

 

 

Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Zvaigzne ABC apmaiņā pret godīgu vērtējumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: