Asinsmāsas. Džeina Korija

„Psiholoģisks trilleris” – vārdu savienojums, kuru manot uz grāmatas vāka, man personīgi reti izdodas atturēties vismaz no darba anotācijas izlasīšanas. Arī aizvadītajā gadā apgāda Kontinents izdotais britu rakstnieces Džeinas Korijas romāns Asinsmāsas, kas pie latviešu lasītājiem nonācis Gunitas Mežules tulkojumā, var lepoties ar šādiem vārdiem uz sava zili sārtā vāka.

Divas pagātnes

Šī vairāk nekā 400 lappušu biezā romāna darbība norisinās mūsdienu Lielbritānijā. Grāmatas galvenā varone – Alisona – ir sieviete nedaudz pēc 30, dzīvo viena, strādā par mākslas pasniedzēju kādā no pilsētas koledžām un vakaros māca pieaugušajiem veidot skaistas stikla vitrāžas. Atnākusi mājās no darba, viņa ar pāri palikušajām stikla lauskām dažkārt mēdz graizīt savas rokas. Ar Alisonu kaut kas nav kārtībā.

Otru ne mazāk svarīgo pozīciju stāstījumā ieņem Alisonas māsa – Kitija. Kitija rokas negraiza – Kitijai ir tikai viena vesela roka, jo jaunās sievietes ķermenis un arī prāts ir sakropļots šausminošā negadījumā. Tagad viņa savas dienas pavada pansionātā, gādīgajām māsiņām pūloties uzminēt, ko Kitija vēlas tām pavēstīt ar neartikulēto skaņu virkni, kas reiz bijusi viņas runa. Traumētajā čaulā joprojām atrodas atmiņas – patiesība par notikušo. Ja vien Kitija varētu tām piekļūt. Ja vien Alisona varētu tās aizmirst.

Es izlasīju Asinsmāsas dienas laikā. Saprotams, tas paņēma dažas stundas, taču, sākot lasīt šo romānu, sapratu, ka vienkārši nevarēšu nolikt malā, kamēr viss nebūs atrisināts. Džeina Korija raksta viegli, taču neskaitāmie pagriezieni un savērptā mezgla šķetināšana patiešām spēj noturēt lasītāju, iekrampējušos kartona vākos. Romāns neuzdzen bailes par varoņu dzīvību – šis nav tāda veida trilleris. Taču Asinsmāsas izraisa nudien lielu interesi, kas tad īsti ar abām sievietēm ir atgadījies viņu, ik pēc laiciņa pieminētajos, tīņu gados.

„Cilvēki kļūdās, sacīdami, ka pusaudžu gados iegūtās rētas sāp visvairāk. Visvairāk sāp tās, kas iegūtas pusmūžā. Kāpēc? Tāpēc, ka abām pusēm ir bijis laiks apdomāt cēloņus un sekas, lai tie iegultu apziņā vēl dziļāk.”

Līmējot stiklus

Esmu lasījusi gan Gilianas Flinnas Neatrodamo, gan Paulas Hokinsas Meiteni vilcienā, taču jāsaka, ka Džeinas Korijas izveidotajiem tēliem man izdevās just līdzi vairāk. Un arī uzticēties vairāk, pat apzinoties, ka tūdaļ, iespējams, tikšu apvesta ap visiem iespējamajiem stūriem.

Lai gan romāns nesniedz lielās dzīves atziņas, tā psiholoģiskais slānis ir spēcīgs, varoņu raksturi ir veiksmīgi izveidoti, savstarpējās attiecības ticamas un arī līdzpārdzīvojums ir vietā. Protams, labi meklējot, var samanīt arī dažus paredzamus elementus vai pārīti veiksmīgu sagadīšanos sižeta ērtumam, taču to ir maz un romāna plūdums šķiet dabisks un nepārspīlēts. Turklāt pēc vāku aizvēršanas nav iespējams vēl kādu brīdi „nepamežģīt” smadzenes par tikko izlasīto. Drošības pēc. Lai pārliecinātos, ka viss „sakrīt”.

Asinsmāsas ir grāmata, kas liekama kopā pa gabaliņiem, gluži kā veidojot vienu no Alisonas stikla vitrāžām. Uzmanīgi, fragmentu pa fragmentam, lasītājs ievieto lauskas tām paredzētajās vietās, taču ik pa brīdim kaut kas īsti nesaskan, bilde jājauc ārā un jāmēģina vēlreiz. Par laimi, process ir tik interesants, ka pie tā izdodas nosēdēt līdz pašām beigām. Un bilde sanāk pavisam citādāka nekā sākumā iecerēts.

Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.