Eleanorai Olifantai viss kārtībā. Geila Hanimena


Zvaigzne ABC vasarā izdotais skotu rakstnieces Geilas Hanimenas debijas romāns ar īpatnējo nosaukumu Eleanora Olifantai viss kārtībā aizjūru zemēs saņēmis apbalvojumus, tulkojumus vairāk nekā 30 valodās, kā arī solījumu pārtapt Rīzas Viterspūnas veidotā filmā. Grāmatas anotācija sola stāstu par jaunu sievieti, kuras šķietami sakārtotajā dzīvē iztrūkst kāds būtisks elements – apkārtējie cilvēki.

Eleanorai Olifantai viss kārtībā. Viņai ir trīsdesmit gadu, stabils darbs, dzīvoklis un ienākumi, kas ļauj nodrošināt, ja ne krāsainu, tad vismaz pieticīgi komfortablu dzīvi. Un tas nekas, ka piektdienas vakarus viņa mēdz pavadīt kopā ar šņabja pudeli. Un tas nekas, ka viņai pat nav datora ar interneta pieslēgumu un dažkārt viņa aizmirst kā skan viņas pašas balss. Tas nekas, ka pie jaunās sievietes durvīm nekad neklauvē ciemiņi un viņas kolēģi uzskata šo kārtību mīlošo, noteikumus un rutīnas ievērojošo būtni par ne sevišķi jauku savādnieci.

„Esmu gluži kā monēta, kuru neņem pretī sabiedriskās dzīves automāts.”

Vientulības šķērsgriezums

Vientulība ir viena no mūsu gadsimta nopietnākajām kaitēm, kas bieži vien var izraisīt tālākas garīgās veselības problēmas, piemēram, depresiju. Par to raksta pētnieki, par runā TED talk eksperti un, izdzirdot, ka ilgstoša vientulības sajūta kaitīguma ziņā līdzinās dienas laikā izsmēķētām 15 cigaretēm, dažviet par to sākuši aizdomāties arī politiķi (piemēram, Lielbritānijā pat esot ieviests vientulības ministra amats).

Neskatoties uz to, ka šī parādība skar visai apjomīgu cilvēces daļu, vientulība nav tas patīkamākais temats, ko apspriest radinieku dzimšanas dienās vai darba ballītēs. Man personiski šķiet, ka vientulība, ģērbusies rūpīgi glabātā tabu temata ietērpā, zināmā mērā līdzinās savai māsai depresijai (par ko lieliski uzrakstījis britu rakstnieks Mets Heigs savā autobiogrāfiskajā darbā Iemesli dzīvot tālāk). Un Eleanorai Olifantai viss kārtībā ir izdevies notvert īsto balansu – runāt par šīm lietām, nemetoties sevis žēlošanā.

„Tagad vientulība ir līdzvērtīga vēzim – mulsinoša, kaunpilna parādība, kuru cilvēks pats sev kaut kā piebur. Briesmīga, neārstējama slimība, tik biedējoša, ka neviens to neuzdrīkstas pieminēt, nevēlas par to dzirdēt, baidoties, ka tā varētu piemeklēt arī viņus un šis vārds vien varētu rosināt likteni uzsūtīt viņiem līdzīgas šausmas.”

Nejaušās pārmaiņas

Kā apgalvo romāna autore Geila Hanimena, Eleanora Olifanta nesirgst ar Aspergera sindromu, kā sākotnēji varētu šķist, vērojot varones rezervēto uzvedību un atsvešināto domu gājienu. Autoresprāt, Eleanoras dīvainības ir nevis iedzimtas, bet gan iegūtas bērnības traumas rezultātā. Un izlasot romānu līdz galam, šis domu gājiens kļūst visnotaļ skaidrs.

Stāstam attīstoties, Eleanora izlien no čaulas – nesaspringti, ticami un, izvairoties no klišejas par pelēko peli un viņas glābēju – princi. Neskatoties uz neparastajām rakstura iezīmēm, Eleanora ir patstāvīga un savā ziņā pat pašpietiekama. Vismaz tiktāl, cik viņai to atļauj ilgos gadus lolotā psiholoģiskā aizsargbarjera, kas rūpējas par to, lai jaunās sievietes galvā pat neienāktu ideja, ka ar viņu kaut kas varētu nebūt kārtībā.

Notikumi, kas izkustina Eleanoras „sasalumu”, ir ikdienišķi. Tās ir nejaušības, kas pakāpeniski ievelk varoni aizvien dziļāk dažādās sociālās situācijās, no kurām citkārt viņa būtu labprāt izvairījusies. Tās ir datora problēmas, kas liek viņai uzmeklēt jauno uzņēmuma IT speciālistu, kurš sievietei šķiet ne visai simpātisks, taču arī ne gluži nepatīkams cilvēks, tas ir uz ielas sastaptais vecais kungs, kam nepieciešama apkārtējo palīdzība, lai nonāktu slimnīcā, kā arī nejauši ieraudzīts vietējais mūziķis, kas aizsāk mūsu varones galvā fantāziju, ka kādreiz viņa šo vīrieti apprecēs, un tādēļ noteikti nepieciešami sagatavošanās darbi – jaunas drēbes un frizūra.

Grāmata sadalīta trijās daļās – „Labās dienas”, „Sliktās dienas” un „Labākas dienas”, norādot uz iesākumu – Eleanoras dzīves un domu gājiena izprašanu, kulmināciju – sapņu piļu sagrūšanu un nokāpšanu personisko traumu atzīšanas ellē, kā arī atrisinājumu – centienus mācīties dzīvot no jauna, bruņojoties ar apkārtējo cilvēku atbalstu un jaunām zināšanām pašai par sevi. Un gribētos sacīt, ka šī nodaļas diezgan trāpīgi atspoguļo arī reālās dzīves posmus, īpaši bieži sastopamus pirms lielām pārmaiņām.

„Jutos kā tikko izdēta ola, pilna ar staipīgu mīkstumu un tik vārīga, ka saplīstu pat no vieglākā pieskāriena.”

Eleanorai Olifantai viss kārtībā, neskatoties uz sirsnīgo iesaiņojumu, kā arī varones dīvainībām un veselīgām humora drupačām, ko autore izkaisījusi viscaur tekstam, ir psiholoģiski dziļš romāns, kas liek lasītājam apbrīnojami veiksmīgi iejusties Eleanoras domās, pie reizes pajautājot arī sev – vai arī manā dzīvē viss ir kārtībā?

Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.

 

 

Grāmatas eksemplārs saņemts no apgāda Zvaigzne ABC apmaiņā pret godīgu vērtējumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: