Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova


Krievijas literatūras debijas balvu ieguvušais rakstnieces un mūzikas blogeres Valentīnas Nazarovas romāns Slepenā dziesma ar izdevniecības Latvijas Mediji starpniecību Latvijas grāmatnīcu plauktos nonāca vasaras beigās. Romāns solīja trillera cienīgu stāstu par kādas jaunas sievietes mistiskās pazušanas šķetināšanu, fonā skanot ekselentai rokmūzikai. No šāda pieteikuma nevarēju atteikties un ķēros pie lasīšanas.

Romāna galvenās varones Nikas vecākā māsa pazūd laikā, kad meitene vēl ir tikai padsmitniece. Mātes nāve, māsas pazušana, kā arī Nikas sliktās attiecības ar tēvu un viņa jauno ģimeni, atstāj nopietnu iespaidu uz varones tālāko dzīvi. Gadiem ejot, māsas pazušana tā arī netiek atrisināta, tādēļ jau pieaugušā vecumā Nika nolemj ņemt lietas savās rokās un uzsāk pati savu izmeklēšanu. Ar sociālo tīklu palīdzību viņai izdodas atrast cilvēkus, kuri pazinuši viņas māsu. Pamazām jaunā sieviete iekārtojas „svešās kurpēs”, apmetoties māsas vecajā dzīves vietā un iepazīstoties ar viņas laikabiedriem. Kā izrādās, daži no tiem nu ir pamanījušies kļūt par rokzvaigznēm.

Slepenā dziesma sarakstīta mūsdienīgi adaptētā epistolārā formātā – par visu notiekošo Nika lasītājam pavēsta Facebook vēstuļu sarakstēs ar savu pazudušo māsu. Šis paņēmiens, manuprāt, romānam ļoti piestāv. Nikas rakstītās vēstules ir vienlaikus gan emocionāli atklātas, radot nepieciešamo līdzpārdzīvojumu un plašu ieskatu varones galvā, gan aprakstošas, ļaujot lasītājam sekot līdzi jaunās sievietes uzsāktās „izmeklēšanas” gaitai. No otras puses, šāds formāts manās acīs arī nedaudz samazināja spriedzi – ja jau zinu, ka Nika sveika un vesela sēž Facebook un raksta neeksistējošajai māsai par vakar piedzīvoto, tātad neviens slepkavnieks viņai klāt nav ticis.

Slepenā dziesma mani nespieda dīdīties uz krēsla maliņas, taču nolikt šo lasāmvielu malā, bija visnotaļ grūti – izlasīju grāmatu pāris piegājienos. Neskatoties uz dažām sižetam izdevīgām situācijām, kurās varēja manīt pavīdam zaglīgu Deux Ex Machina ēnu (piemēram, Nikas tēva telefoniskajā sirds izkratīšanā), V. Nazarovas radītā pasaule ir pilnasinīga (kaut vai detalizētie Glastonberijas festivāla apraksti). Romāna personāži ir simpātiski, vide – dzīvīga un arī roka bohēma, kas neatlaidīgi vijas cauri sižetam, šķiet iederīga un gluži labi pamanās izvairīties no uzkāpšanas uz banalitāšu grābekļiem.

Nepieciešamo drāmu, psiholoģiskās problēmas, saldsērīgo melanholiju, kaislīgo mīlestību un mākslinieciskos pārdzīvojumus uz saviem pleciem godprātīgi iznes stāsta pievienotā vērtība – mūzika. Katra romāna nodaļa sākas ar kādu populārāku vai mazāk populāru dziesmu kādas populāras vai mazāk populāras rokgrupas izpildījumā. Un tieši šī varones mīlestība pret mūziku izrādās arī taisnākais ceļš pie atrisinājuma.

„Man šķiet, viņa domāja, ka mums un vēl pāris paaudzēm pirms mums mūzika ir kaut kas ļoti svēts. Tā nav tikai mode vai veids, kā atbrīvoties no ikdienas stresa. Mūzika ir mūsu pasaule, mūsu drošās mājas, vieta, kurā mēs nebaidāmies būt tādi, kādi esam. Mūzika mums māca par dzīvi, iespējams, pat vairāk nekā grāmatas un filmas, jo tā ir tīras emocijas.”

Man nebija ne jausmas, kā romāns atrisināsies (iespēja nojaust, no kuras puses pūš vēji, manuprāt, lasītājam tiek dota krietni tuvu stāsta noslēgumam), taču jāatzīst, ka nebiju gaidījusi tik skaļas, sulīgas un dramatisma pilnas beigas. Iespējams, nedaudz pompozas, taču, kopumā visnotaļ piederīgas vēstījumam, ko Slepenā dziesma cenšas nodot lasītājam.

„Dzīve ir pilna ar skaistiem piedzīvojumiem, trakām naktīm, garām sarunām un gariem klusuma brīžiem naktī. To visu tu savāc, kamēr esi jauns, visu mūžu uzskati to par kaut ko dārgu un esi priecīgs par to sapņot, kad guli kapā. Nemeklē nozīmi, vienkārši priecājies par mirkli, kamēr tas ilgst.”

Slepenā dziesma nekautrējas pa gabaliņam vien noārdīt daudzviet romantizēto rokmūziķu dzīves veidu, parādot arī tā neglīto pusi. Taču vienlaikus autorei ir lieliski izdevies ietvert šajā stāstā tik pazīstamās jaunības maksimālisma sajūtas, brīvības alkas, mīlestību, sakāpinātas emocijas, personības veidošanos un nostiprināšanos. Un, protams, mūžīgos meklējumus, lai rastu pieeju radošajai dzīvības līnijai – tam sprakšķošajam vitalitātes ugunskuram, ko dažkārt gribas dēvēt arī par dzīves jēgu.

Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.

 

 

Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Latvijas Mediji apmaiņā pret godīgu vērtējumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: