Filma Jelgava ’94. Stay brutal, my friends!


„Uzvilku vecās kerzas, uzkrāsoju tumšas lūpas un aizgāju uz Jelgava ’94,” tas bija viss, ko, atnākot no filmas varēju ierakstīt tviterī. Un neba, tāpēc ka filma nebūtu apspriešanas vērta. Drīzāk, tādēļ ka šajā teikumā jau viss ir pasacīts. Tādēļ arī šis raksts nav uztverams kā filmas recenzija, bet gan subjektīvu pārdomu un vērojumu kompilācija rudens lapu un My Dying Bride fonā.

Katram sava Jelgava ’94

Filmas pirmavotu, Jāņa Joņeva bestselleru Jelgava ’94, ne aci nepamirkšķinot nopirku jau tā iznākšanas brīdī. Nebiju nedz lasījusi grāmatu recenzijas, nedz ko dzirdējusi par sižetisko līniju. Pietika uzmest aci vāciņam un mazais, melnais taisnstūris ar metālgrupas cienīgo logo jau bija manā plauktā.

Un pietika uzmest aci filmas plakātam, lai zinātu, ka iešu arī uz kino. Iešu un apzināti atļaušos uzraut kādu, iespējams, apdzijušu kādreizējo sajūtu krevelīti, lai, iznākot no kinoteātra, varētu to apčubināt ar iepriekš sagatavotu melanholijas plāksteri.

Neatkarīgi no tā, vai jaunības gadi pagājuši metāla vai kādas citas subkultūras zīmē, gan grāmatā Jelgava ’94, gan filmā ir uzķerts ārkārtīgi precīzs pusaudža vecuma pasaules nospiedums. Gan autoram, gan filmas veidotājiem ir izdevies notvert un atgādināt par tā laika emocijām, dzīves jēgas meklējumiem un jušanu – īstu, pilnasinīgu jušanu, kura, pieaugot bieži vien notrulinās un pazūd ikdienas straumē, ja vien īpaši nepiedomājam pie tās saglabāšanas. Pārlasot grāmatu vai apmeklējot filmas seansu, šo sajūtu buķete, skanot smagām ģitārām, izlien no aizkrāsnes un aicina vēl reizi kopīgi pakratīt matus un uzpīpēt.

Jelgava ’94 nav iespējams skatīties, nerakņājoties savā pagātnē. Būt jaunam nav bijis viegli nevienā desmitgadē, taču Jāņa Joņeva romāns un nu arī Jāņa Ābeles filma atgādina, ka tā pa īstam jau mēs nekad nepieaugam. Vienmēr paliek nedaudz nepabeigtības, kaut kas īstajā laikā un vietā neizdarīts, neuzsākts, nepateikts. Kāds sapnis, kas aizmucis pa vējam vai iestidzis termiņu un nepadarīto darbu kaudzē, no kuriem diez vai ir pasargāts kaut viens 21. gadsimta mentālais rakstāmgalds.

Šo sajūtu skatītājiem trāpīgi nodeva paša rakstnieka tēls aktiera Kaspara Aniņa personā. Viņa skatītājam nogādātie poētiskie teksti, manuprāt, iznesa lielāko daļu filmas „zemūdens“ materiāla, kamēr autora jaunākais iemiesotājs Bruno Bitenieks ticami ļāva just līdzi padsmitgadīgā Jāņa pirmajām pieredzēm, priekiem un sāpēm „reālajā pasaulē“. Man domāt, šis bija veiksmīgs risinājums kā saglabāt klātbūtnes efektu, vienlaikus neaizmirstot arī par Jelgava ’94 nostalģiski poētisko aspektu, kas grāmatu padarīja tik saprotamu ikvienai paaudzei (tajā pašā laikā piekrītu arī Kinorakstos publicētajā Ilmāra Šlāpina recenzijā paustajam, ka dažviet būtu pieticis arī ar mazāku pieaugušā Jāņa klātbūtni).

Brutālais šarms

Tā kā Jelgava ’94 ir mana mīļākā pašmāju autora grāmata līdz pat šai dienai, jāatzīstas, ka es negāju uz kino ar lielām cerībām (vecais labais – filma taču nav grāmata, vai zinies). Taču no zāles iznācu priecīgāka kā biju gaidījusi.

Zem deviņdesmito gadu brutalitātes un jauniešu stulbuma (jo citādi to ir grūti nosaukt, retrospektīvi un vīzdegunīgi skatoties no padsmit gadus vēlāk uzbūvētā dzīves pjedestāla), šai filmai ir sirds. Tā ir vietām smieklīga, vietām pat ļoti cringe (par laimi pareizo iemeslu – ne izpildījuma, bet gan notiekošā dēļ), mani pozitīvi pārsteidza aktieru darbs, tajā skaitā jauniešu, kuri, manuprāt, bija ļoti nesamāksloti un ticami. Nemaz nerunājot par 90. gadu reālijām, nolupušajām tapetēm, caurumiem sienās, anahroniskajiem transporta līdzekļiem un vēl un vēl.

Ļoti atbilstošs šķita meiteņu grims, varoņu frizūras un arīdzan apģērbu izvēle, kas vietām, iespējams, izskatījās mūsdienīgi hipsterīga (jo drēbes manām acīm šķita mazāk noplukušas, kā to atminos no brīnišķajiem deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem, kad iepirkšanās humpalās bija nevis stilīguma vai dabas aizsardzības virzīts pasākums, bet gan vienkārši sūrā dzīves realitāte, jo neko citu nevarēja dabūt), taču kopumā lieliski iederējās.

Nedaudz pietrūka filmā atveidotu grāmatas beigu (vai vienkārši sakāpinātāku beigu), Jānim pēc daudziem gadiem braucot uz metālfestu un noraugoties uz pa ceļam sastaptajiem jauniešiem. Taču no otras puses, to šajā gadījumā aizstāja pieaugušā Jāņa klātbūtne visas filmas garumā. Un kādas gan eksaltētas beigas varam sagaidīt no varoņiem, kuru tālākais skatījums uz dzīvi pagaidām karājās uz treknas, ideāliem aprakstītas jautājuma zīmes?

Kas būs tālāk? Iespējams, labi apmaksāts biroja darbs no deviņiem līdz sešiem, reizi gadā atvaļinājums Bali un pārējā laikā sūkstīšanās par politiku tviterī. Un, iespējams, ka arvien lielāku nozīmi iegūs arī aina, kur šoferītis Jānim & Co vaicā, vai tad, ja cilvēks labi dzīvo viņš ir vai nu bandīts vai pārdevies? Kas zina? Bet pagaidām Jānim vēl ir visas cerības, metāla vairogs ar uzrakstu „pofig” un spēcīgi ceļa vārdi nezināmajai nākotnei – stay brutal!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: