Es gaidīju šo notikumu ilgi. Nekaunos atzīt. Protams, jau no iepriekšējās filmas beigu titriem. Un es vīlos. Iepriekšējā Poteriādes fima Harijs Poters un Jauktasiņu Princis man deva cerību, ka režisors David Yates, kura kontā ir nu jau trīs Potera filmas, būs spējīgs līdz galam pārvērst manu mīļāko ‘’pasaku’’ skaistā baudījumā uz ekrāna. Tomēr tiklīdz stāsts ir patiešām ieskrējies un pieprasa varoņu un notikumu attīstības kulmināciju vai vismaz tuvošanos tai, 7. Poteriādes filma Harijs Poters un Nāves Dāvesti mani ne tikai nepārsteidz, bet daļēji pat garlaiko.
”Grāmatā tā nebija”
Ir divi veidi, kā es šīs filmas esmu skatījusies. Viens – ar trenēta fana kaulaino aci, piekasoties sīkumiem un izlaistām vietām no grāmatas. Un otrs, drīzāk gan mēģinājums, skatīties daudz maz objektīvi uz citām lietām, ja neskaita no galvas zināmo sižeta līniju. Tad nu lūk, secinājums, kas radās no šiem centieniem – cilvēks, kas gadu gaitā nav ”turējis roku uz pulsa” visām septiņām grāmatām vai vismaz sešām iepriekšējām filmām, varētu no kinoteātra iziet vīlies, jo neko daudz tā arī nav izdevies saprast. Turklāt, arī cilvēks, kas grāmatas ir lasījis sen, varētu vēlēties lielāku atgādinājumu. Pagaidām bija skaidrs, ka šajā daļā Poters & Co meklē horkrustus, lai iznīcinātu Lordu Voldemortu. The main idea. Get used to it. Punkts. Un arī es, pieļaujot, ka šo lasīs tie, kam Poters nav gluži svešs, nenodarbošos ar garu sižeta izklāstu, bet ķeršos uzreiz pie konkrētām lietām.
Smiekli asaru vietā
Apsveicami, ka veidotāji bija mēģinājuši parādīt varoņus, kas pamazām no bērniem pārvēršas pieaugušajos ar visai smagu nastu – nevis dzīvokļa un darba meklējumiem, bet gan pasaules glābšanas plāniem. Tomēr, piedodiet, man aktieru fani. Es nenoticēju trijotnes drāmai un savstarpējo attiecību dziļumam. Nebija intensitātes dialogos un emociju uzplūdi šķita bieži vien nevietā. Piemēram, aina kur Herminonei jādusmojas uz Ronu, kas bija pametis draugus un pēc tam atgriezies, Roulingas grāmatā bija vienkārši fascinējoša un dzīva. Filmā tā bija mākslīga un es to vien gaidīju – nu tik būs, nu tik būs sprādziens…un nebija.
Lieka šķita, arī uzspēlēšana uz Harija un Hermiones satuvināšanos. Aina, kur Ronam jātiek galā ar savu greizsirdības un kompleksu bubuli, pārdurot medaljona horkrustu un jānoskatās kā Hermione un Harijs Ādama un Ievas tērpos skūpstās, man kā skatītājam izraisīja ne jau aizrautību, bet smieklus. Līdzīgu situāciju novēroju arī zālē.
It’s all for drama
Grāmatā nebija ainas, kur Harijs un Hermione bēdu sagrauzti un Rona pamesti, divatā dejo jaukas retro melodijas pavadījumā, tomēr šī aina atmiņā man palika visspēcīgāk. Teicama pievienotā vērtība, kuras attēlošanā kino ekrāns šoreiz izrādījās spēcīgāks par rakstīto vārdu. Jāatzīst, ka šī bija viena no retajām vietām filmā, kur varēja just zināmu emocionalitātes piesitienu. Otra šāda aina arī atbilst kategorijai ‘’grāmatā tā nebija’’, un žēl ka nebija, jo aina bija lieliski izdevusies. Filmas sākumā, manuprāt, ļoti veiksmīgi tika parādīta Hermiones jūtu pasaule brīdī, kad viņa izdzēsa sevi no savu vecāku atmiņas un devās prom.
Tā citādi – Rona drāma bija pārāk pēkšņa, bet tas ir saprotams, jo filmā nav iespējams parādīt procesu tik lēnām un pamatīgi kā literārā darbā. Harijam, šķiet, šajā daļā tika atvēlēti vismazākie pārdzīvojumi, un arī tas ir labi, jo viņš jau tā atgādina cietēju ar stāžu. Un vēl, sauciet mani par bezsirdi, taču arī Dobija apglabāšana nenesa gaidītās skumjas.
Kopumā dramatiska bija trijotnes noķeršana un aizvešana uz Malfoju muižu. Lieliski, ka tika parādīts Drako Malfoja iekšējais konflikts starp Harija atpazīšanu un paša ādas glābšanu. Kā arī asinis sastinga dzīslās redzot, ka Hermiones roku rotā ādā griezts uzraksts ‘’draņķasine’’, kas man acumirklī atsauca atmiņā kādu sen, sen lasītu Potera pētnieka versiju, ka Roulinga slēptā veidā iekļāvusi savā darbā II Pasaules kara tēmu. Nu ja tā paskatāmies uz asiņu tīrības apsēstajiem nāvēžiem, var redzēt kur šī teorija radusies.
Colour me pretty
Gribas izteikt uzslavu fantastiskajām dekorācijām. Midzeņi, Ksenofila Māja, Malfoju muiža, Drūmkakte. Pēc manām domām, līdz pēdējam sīkumam pārdomātas un izstrādātas vietas, kas radīja filmai tās ‘’burvīgo’’ atmosfēru. Tiesa viens piliens darvas mucā – filmas krāsa. Nav ne jausmas par tehnoloģijām un procesiem, kā šādas filmas uzņem, tomēr ja filmas tematikā jau tā nav nekā īpaši gaiša, nez vai ir tik ļoti nepieciešams uzbāzt virsū vēl kaut kādu zaļganas nokrāsas filtru, kas padara drūmo saturisko noskaņu, drūmu arī vizuāli. Kas par daudz, tas par skādi.
Iet vai neiet?
Savelkot kopā ‘’visus galus’’, varētu sacīt, ka faniem kā jau faniem, filma ir jāredz. Domāju, ka šajā ziņā viedokļi būs dažādi – vieni raudās, citi gaidīs nākamo un vēl citi slavēs. Manējais, lai gan tā pēc visa šī izlasīšanas tā nešķiet, ir gauži neitrāls. Biju uz filmu, naudu negribu atpakaļ, bet pie dvēseles ar’ gluži nepieķērās. Savukārt tie, kas nav redzējuši vēl nevienu no Poteriādes filmām, vai redzējuši kādas epizodiski, labāk tomēr iztērējiet naudiņu kādai filmai, kur jums nebūs jālauza galva kas ellē ratā ir tas Plūškoka zizlis un kā viņš nonāca kapā pie Dumidora.
Tējtasīte 
“Aina, kur Ronam jātiek galā ar savu greizsirdības un kompleksu bubuli, pārdurot medaljona horkrustu un jānoskatās kā Hermione un Harijs Ādama un Ievas tērpos skūpstās, man kā skatītājam izraisīja ne jau aizrautību, bet smieklus.”
Šīs ainas mērķis ne grāmatā, ne filmā nebija izraisīt aizrautību vai smieklus.
PatīkPatīk
Piekrītu, tādēļ man tā šķita ne visai atbilstoši pasniegta. Pārspīlēta, laikam būtu īstais vārds.
PatīkPatīk
I like film.
Man ļoti patika filma, super!
PatīkPatīk