Kad erotika kļūst par bestselleru – Fifty Shades Of Grey


Ir grūti rakstīt par parādībām kino vai literatūras pasaulē, kuras nupat kļuvušas par modes lietu. Šajos gadījumos lielākajai daļai jau ir izveidojies savs viedoklis, un kā tas bieži noris ar popkultūras fenomeniem, šis viedoklis lielākoties ir diezgan galējs –  vai nu vienā vai otrā grāvī. Šodien esmu apņēmusies veikt smagu uzdevumu – uzrakstīt savu mazo viedokli par pēdējā pusgadā visai lielo fenomenu ārzemju literatūras pasaulē – grāmatu triloģiju, kas pagaidām vēl nav iztulkota latviski, taču esmu gatava derēt uz visu savu grāmatplauktu, ka tuvākajā laikā tas nenovēršam notiks. Grāmatas jau šobrīd ir pārdotas 20 miljonos eksemplāru ASV un 31 miljonā eksemplāru visā pasaulē ar izplatīšanas tiesībām 37 valstīs. Pēc acīmredzamā virsraksta vairs nav šaubu – šoreiz runa par erotisko mīlestības romānu Fifty Shades Of Grey. Acīgākie WordPress lasītāji par tāda esamību droši vien jau uzzināja no Kontinenta bloga.

Pirmo grāmatas daļu Fifty Shades Of Grey, es izlasīju jau nosacīti pasen, taču roka necēlās rakstīt šo ierakstu pirms nebiju izlasījusi arī abas parējās daļas – Fifty Shades Darker un Fifty Shades Freed, kuras pēdējā laika grāmatrakstītāju labākajās tradīcijās jau atkal sastāda triloģiju. Tad nu beidzot esmu laimīgi nolaidusies finiša taisnē un stāsts šodien par visu triloģiju kopumā. Uzreiz jau brīdinu, lai slinkākie lasītāji dodas uz ieraksta beigām, jo šis nu ir tas gadījums, kad ar pāris aprakstošiem teikumiem, manuprāt, nebūs gana. Brīdinājums: rakstā ir minēti daži spoileri attiecībā uz varoņu rakstura iezīmēm, taču ne pašu sižeta līniju.

Vispirms jau par pašu veiksmes stāstu, ja šī nule kā Dž K. Roulingu apsteigusī britu autore E.L. James un viņas neviennozīmīgi vērtētais bestsellers, jums ir svešs. Grāmata Fifty Shades Of Grey iesākumā tika sarakstīta kā visiem zināmās Krēslas fan fiction un kā autore kādā intervijā atzinusi – viņa to rakstīja pilnībā sev, tās ir viņas fantāzijas un viņas pusmūža krīze. Tomēr, acīmredzot viss, kas kaut nedaudz saistīts ar Bellas un Edvarda mokošajām attiecībām, ir lemts komerciālai veiksmei, jo arī šis romāns tika aši vien atpazīts un izcelts saulītē, kurā piedzīvoja vēl nebijušu lēcienu e-grāmatu tirgū. Tam sekoja arī milzīgs fizisko eksemplāru pārdošanas apjomu kāpums, pēc Amazon.co.uk datiem, iegūstot visu laiku pārdotākās grāmatas titulu viņu vietnē, un apsteidzot pat Hariju Poteru.

Triloģijas pamatā ir šoreiz ne supernaturāls mīlas stāsts starp Anastasiju Stīlu  21 gadu vecu, kautrīgu, naivu koledžas absolventi un Kristiānu Greju –  28 gadus vecu, izskatīgu biljonāru  ar tumšu pagātni un noslēpumainu dzīves veidu. Pēc šāda apraksta pienāktos no zāles dzirdēt kliedzienu: Klišeja! Un nevarētu nepiekrist, ja vien…

Pikantumam šī grāmatu sērija piedāvā arī ieskatu BDSM attiecībās starp abiem varoņiem. Kristiāna Greja dzīvē nav vietas parastām attiecībām, tā vietā viņš dod priekšroku advokātu apstiprinātiem līgumiem (Non disclosure agreement) ar sievietēm, kas guļamistabā un arī sadzīvē labprātīgi uzņemas pakļautās (submissive) lomu, ļaujot viņam būt par viņu saimnieku, jeb dominējošo spēku (dominant) ar visām no tā izrietošajām pātadziņām un roku dzelžiem. Jeb paša Kristiāna vārdiem – I don’t make love, I fuck hard.

Šādu attiecību modeli neviennozīmīgi novērtējuši feminisma ideju piekritēji, apgalvojot, ka šāda sievietes pakļaušanas sludināšana nav pieļaujama mūsdienās, kamēr citi slavē E.L. James spēju parādīt, ka ārpus guļamistabas sienām, abu varoņu attiecībās Anastasija ir pilnvērtīga dalībniece (es gan teiktu, ka visu triloģijas laiku varone cenšas par tādu kļūt). Taču par attiecībām tradicionālajā izpratnē tās var sākt saukt tikai pirmās grāmatas beigās, kad Kristiāns un Anastasija patiešām viens otrā iemīlas. Līdz tam, tas ir drīzāk kā riņķa dancis par un ap to vai naivā koledžas absolvente, kas pirmo reizi iepazinās ar Kristiānu vārda tiešā nozīmē iekrītot viņa kabinetā, parakstīs līgumu, kas ļauj Kristiānam darīt ar viņu lietas, kas viņas vecumā un limitētajā pieredzē, viņai nav ne sapņos rādījušās. Pirmā grāmata, manā skatījumā, bija visaizraujošākā, pateicoties tieši tam, ka lasītājs varēja šķetināt vaļā abu varoņu raksturus, bet abas pārējās attiecīgi kļuva aizvien garlaicīgākas, jo man kā lasītājai jau sen bija skaidrs, kur tieši paslēpusies Kristiāna problēma.

Par pašu tēlu izveidi man ir pāris skābi vārdi. Jo, pat ja es nezinātu, ka šis tiešām ir Krēslas fan fiction, acīs uzreiz iedurtos pārmērīgā vīrieša idealizēšana līdzīgi kā Edvarda gadījumā. Tātad Kristiāns ir ne tikai izskatīgs kā grieķu dievs (Really? Atkal šis apraksts?), viņš ir biljonu vērtas kompānijas īpašnieks 28 gadu vecumā (un to ir dibinājis pats, nevis mantojis), turklāt nodarbojas ar labdarību, ir helikoptera pilots, prot vadīt jahtu, profesionāli spēlē akadēmiskus klavieru skaņdarbus, nāk komplektā ar perfektu ģimeni (kuri viņu un viņa brāli un māsu ir adoptējuši, gluži kā Kaleni no Krēslas) un vēl visam pa virsu ir neiedomājami labs gultā. It kā ar to nebūtu gana, lai sievietes pilnībā liptu uz šī āķa – šim varonim ir dots arī tumšs noslēpums – traumējoša bērnība un problēmas ar viņa īsto māti, kas novedusi pie vēlmes ik pa laikam doties uz tā saukto playroom, kur sadomazohistiskas izpriecas ir vienīgais terapijas veids kā tikt galā ar savu pagātni. Un šāds vizuāli pievilcīgs, nocietināts, bet dvēselē labs sliktais zēns, ir kā garantija, lai dāmas tam pievērstu uzmanību, žēlotu un mēģinātu glābt. Tieši ar to nodarbojas galvenā varone Anastasija no kuras skatu punkta grāmata ir uzrakstīta.

Par Anastasiju gribas sacīt, ka varonē ir diezgan akurāti parādīts gados jaunas sievietes (ar nosacījumu, ka tā ir naiva jauna sieviete) domu gājiens, tomēr brīžam ir redzams, ka pašai romāna autorei jau ir tuvu piecdesmit un viņa ir nedaudz iepalikusi tehnoloģiju un jauniešu mijiedarbības sakarā. Kurai ASV dzīvojošai, 21 gadu vecai studentei nav sava datora vai e-pasta adreses? Anastasijai! Tie, protams, ir sīkumi, jo citādā ziņā man Anastasijas tēls likās reālāks, nekā idealizētā un tai pat laikā demonizētā Kristiāna. Interneta atsauksmēs Anastasijai gan tiek pārmests stulbums. Man drīzāk to gribētos saukt par naivumu un pieredzes trūkumu, lai gan brīžam tomēr liekas, ka varone savu dzīvi pavadījusi informācijas vakuumā.

Romāns ir asprātīgs un vairākās vietās, to lasot, es ja ne smaidīju, tad pasmīnēju noteikti. Personīgi man bija interesanti lasīt Anastasijas un Kristiāna flirtu e-pasta sarakstēs, kā arī Anastasijas iekšējo monologu, kur viņa sarunājas ar savu inner goddess. Un tomēr… Joki neglābj situāciju, jo šī grāmata ir uzrakstīta visai nemākulīgi. Ņemot vērā, ka angļu mēle tomēr nav mana dzimtā, es parasti nepievēršu īpašu uzmanību darba valodai, jo neesmu gana kompetenta šajā jomā. Tomēr, šī grāmata mani vienkārši izveda no pacietības. Pirmajā triloģijas daļā es nepārtraukti saskāros ar vieniem un tiem pašiem vārdu savienojumiem visas grāmatas garumā. Piemēram, man šķita, ka Kristiāns vairāk neko citu neprot kā to cock his head. Un Anastasija nepārtraukti flushes, bites her lip, nemaz nerunājot par nepārtraukto Kristiāna vizuālā izskata apbrīnošanu visas triloģijas garumā.

Arī pašas gultas ainas, sākumā aizraujošas, vēlāk kļuva apnicīgas jau robežojoties ar smieklīgumu. Te nu nonākam pie problemātiskā uzstādījuma – vieni sauc šo grāmatu triloģiju par porno, kas domāta pusmūža sievietēm kamēr otri dēvē to par erotiku, pateicoties kurai sievietes drīkst atklāti runāt par sabiedrībā pieņemtajiem tabu. Ja grāmatās nebūtu abu varoņu psiholoģiskās kaujas, tad varētu piekrist, ka nekā vairāk par pornogrāfiju tur patiešām nav. Par laimi, Anastasija un Kristiāns ir spējīgi savā starpā arī normāli komunicēt un risināt problēmas, kas tad arī ir viens no romānu sērijas mērķiem. Tomēr, šeit aprakts nākamais zemūdens akmens. Abu varoņu dzīve tik ļoti rotē ap viņiem, ka grāmatās kritiski iztrūkst citas sižeta līnijas, varoņu vai pavērsienu un pat tie, kas tiek iemesti, izskatās mākslīgi radīti, lai pastieptu romānus garākus vai izvēdinātu galvu no vienādojuma Kristiāns + Anastasija = guļamistaba, un Kristiāns + Anastasija = runā par savām attiecībām un/vai Kristiāna pagātni.

Kā jau jebkura komerciāli veiksmīga grāmata/triloģija/sērija arī Fifty Shades Of Grey piedzīvos savu slavas gājienu arī uz lielajiem ekrāniem. Pagaidām apstiprinātā informācija liecina, ka filmas producentu lomu uzņemsies tie paši cilvēki, kas strādāja pie Social Network. Baumas par šo projektu gan ir visdažādākās – sākot no tā, ka režisore varētu būt Angelina Jolie un beidzot ar to, ka sadistiskā bagātnieka ādā iejutīsies Vampire Diaries sliktais brālis Ian Somerhalder (ja kāds prasa man – šeit gan derētu vampīrs no cita seriāla, proti Alexander Skarsgård no True Blood) Tikai lūdzu mīļie filmmeikeri, neielieciet spīdīgo Patinsonu arī šī cilvēciskā vampīra ādā.

Domu par iemesliem, kā šāda veida literatūra var kļūt par bestselleru, atstāšu to sociologu un citu ekspertu ziņā, jo kurš gan labāk izpratīs sabiedrībā noritošās pārmaiņas. Personīgi par šo grāmatu gribu teikt, ka mani tā aizrāva un izklaidēja, par spīti savām nepilnībām, kuru bija ļoti daudz, un par spīti interpretācijai, ka grāmata patiesībā stāsta par sievieti ar ļoti zemu pašvērtējumu un vīrieti-sadistu.

Lasot šo darbu, es nemēģināju nokasīt grāmatas virskārtu, lai atrastu slēptās dzīles, kādas meklē grāmatu kritiķi vai psihologi. Man pat šķiet, ka šāda dziļuma tur patiesībā nemaz nav. Manā skatījumā, tā nav kvalitatīva literatūra, bet gan drīzāk tāds sava veida guilty pleasure – tu labi apzinies, ka lasi muļķības, tomēr tā visās popkultūras labākajās tradīcijās, liek tev turpināt. Ilgi domāju ar cik ballēm varētu šo triloģiju novērtēt un izlēmu par visai ļodzīgām 7 Tējtasītēm, lai augstās mākslas vilks paēdis un popkultūras kaza dzīva.

Advertisements

14 komentāri

  1. Es tieši tagad nopirku ceļojumā šo triloģiju par ļoti izdevīgu cenu.Būs ko LV lasīt 😀 Ierakstu pārlasīju pavirši, jo negribu ietekmēt savu viedokli un izlasīt tos spoilerus, taču redzēju, ka nav 10/10 vērtējums. Visu kārtīgi izlasīšu, kad pabeigšu vismaz pirmo grāmatu lasīt 🙂 Ceru,ka šī triloģija man neapniks(Lārsons man apnika pie otrās grāmatas). 🙂

    Like

    1. Jā, man ir līdzīgi – mēģinu nelasīt, ko citi teikuši pirms pati neesmu kārtīgi noskatījusies/izlasījusi, 🙂 jo gribot negribot, atsauksmes vienmēr kaut kur iesēžas.

      Ar šo triloģiju ir tā dīvaini, jo šķiet, ka ir daļa lasītāju, kas ir patiešām sajūsmā, un daļa, kas burtiski min grāmatas zemē. Es negribētu sevi piesliet nevienai no pusēm, jo atsevišķi elementi man patiešām patika, bet es pilnībā arī saprotu tos, kuri ņirgājas par konkrētām grāmatas nepilnībām. 😀 Vienu gan varu teikt – lasīt pirmo grāmatu man bija interesanti, turklāt lasās arī ļoti viegli.

      Lārsonu tā arī neesmu izlasījusi, jo sanāca vispirms noskatīties amerikāņu versiju The Girl With THe Dragon Tattoo un filma man patiešām nepatika, tādēļ grāmatai nemaz nepieķēros. Turklāt detektīvs/trilleris reti ir mans žanrs 🙂

      Like

  2. Šoreiz par grāmatām neizteikšos, tomēr nespēju atturēties nesniegusi komplimentu Tev, Anna, par Tavu rakstības stilu. Nezinu, vai būtu godīgi teikt, ka tas ir uzlabojies, jo vienmēr to esmu uzskatījusi par ļoti labu un kvalitatīvu, tomēr ir jūtama krietna deva… nezinu, laikam izmaiņu. Tā tik turpināt! Jau tagad redzu Tevi kā nākamo latviešu grāmatu kritiķi, par kuru visiem varēšu stāstīt, ka ar šo te beibi esmu vienuviet mācījusies un mašīnā spriedelējusi … Patīk, ka nenosliecies nevienā pusē un, lai gan diezgan spēcīgi paud savu viedokli, atstāj tomēr vietu arī cilvēka paškritikai PĒC TAM, kad PATS ir izlasījis… tiešām – super!
    Ieva

    Like

    1. Par grāmatām neizteiksies, jo neesi lasījusi, vai arī Tevi tik ļoti viņas izbesīja ka pat runāt negribas? 😀

      Tādas mašīnā spriedelēšanas parasti izrādās baigi efektīgas. Ja vien uz papīra viss tik viegli klātos… Bet vispār, liels paldies Tev par labajiem vārdiem 🙂

      Like

  3. Man patika tas par guilty pleasure 🙂 Tieši tā laikam šī triloģija ir priekš manis. Pilnīgi vienalga – laba vai slikta, no kā nošpikots, cik klišejiski tēli. Pagaidām esmu izlasījusi tikai pirmo daļu. Lasot lieliski atpūtos. Bet feministēm un tām, kas TO dara tikai tumsā zem segas un par TO nerunā iesaku nelasīt, lieki sabeigs nervus un laiku 😀

    Like

    1. Man arī pirmā grāmata ļoti raiti aizgāja, un lasot varēja atpūsties, otrā arī līdz vidum tā neko, vienīgi trešajā sāku buksēt.

      Cilvēkiem ir izteikti atšķirīgi viedokļi par šīs grāmatas tēmu un veidu kā tā pasniegta. Esmu lasījusi tiešām ļoti daudz sliktu komentāru, mazāk labo, bet grāmatas tāpat turpina izpirkt lielā ātrumā 😀 , jo laikam jau arī nīdēji grib zināt par ko ir troksnis.

      Man šķiet, ar šo triloģiju viss ir daudz maz kārtībā tik ilgi, kamēr tā tiek lasīta ar atvērtu prātu, neuzstādot tai baigi augstās prasības, un apzinoties, ka tās mērķis ir vienkārši izklaidēt.

      Like

  4. Latvijā arī vienā otrā atvilktnē vai datora mapītē glabājas nebūt ne sliktāki šāda veida sacerējumi
    bet tie pazīstami vien šauram cienītāju lokam, jo kaut kā liekas, ka TĀ raksta tikai ārzemnieki, un .. ko nu es, tā teikt…

    Like

    1. Es pieļauju, ka Latvijā atvilktnēs un datora mapītēs vispār glabājas diezgan daudz interesantas lasāmvielas dažādos žanros, tikai grūti tās dabūt ārā līdz plašākam lasītāju lokam.

      Like

  5. Pirms gada vai diviem, pat īsti neatceros… laiks rit ātri, izlasīju visu triloģiju. Māsa ieteica, jo esat baigais bestsellers un lieliska grāmata. Tad es vēl nebiju lietas kursā, interesēja citas lietas. Tā nu es iesāku lasīt. Teikšu godīgi, šī ir tā grāmata, kas man lika uz grāmatām paskatīties citādāk. Lika saprast, ka grāmatas var būt aizraujošas un izklaidējošas, nevis garlaicīgas vai smagi lasāmas. Tā dāvāja man lasītprieku un pēdējā laikā sāku lasīt, kā arī interesentēties vairāk par grāmatām, apmeklējot teejtasiiti 🙂

    Runājot par tēmu, tad man visas trīs grāmatas ļoti patika. Es tur pārāk neiedziļinājos reālismā un kaut kādā patiesumā, bet uztvēru kā vienkāršu romānu. Ik lappusi baudīju Anastasijas un Kristjena piedzīvojumus. Man vairāk interesēja viņu attiecības, problēmas un mīlestība, nevis, rupji izsakoties, drāšanās. Un kā tas viss stāsts beigsies.

    Piekritīšu par erotikas ainām, tās sākotnēji bija interesantas, bet tai vairākkārt atkārtodamies, tiešām palika garlaicīgi un pat krita uz nerviem, ka vairs pat nevēlējos zināt, kā viņi sasniegs kulmināciju :D. Gribējās pat izlaist to ainu. Varbūt grāmatas beigās biju nedaudz vīlies. Kaut ko vairāk biju gaidījis. Bet kopumā – viena no aizraijošākajām grāmatām kādu esmu lasījis viennozīmīgi!

    Like

    1. Esmu ievērojusi, ka tā parasti ir ar bestselleriem – spēj izsist no tā nelasīšanas perioda un raisīt arī kopējā sabiedrībā tādu kā pastiprinātu interesi par grāmatu lasīšanu, jo konkrētā grāmata spējusi pamatīgi aizraut. Manuprāt – visnotaļ pozitīvi, jo lasīšana par skādi nekad nenāk 🙂

      Es ”Nokrāsas” paguvu izlasīt pirms latviskā tulkojuma un pirms vispārējās sajūsmas un naida vilnis bija pāršalcis arī Latviju, tāpēc lielākoties nebiju lietas kursā par apkārtējo viedokļiem un varēju saglabāt vēsu, atvērtu prātu, lasot šo grāmatu. Nezinu, kā justos tagad, pēc gadiem to pārlasot, bet toreiz, kad lasīju, pats stāsts man nešķita slikts un grāmatas izlasījās ļoti ātri un viegli. Turklāt tas bija kas jauns, vēl ne reizi nelasīts. Protams, kā jau atsauksmē rakstīju – bija vietas, kur bolīt acis par neveiklībām, bet acīmredzot ne tik daudz, lai mani pilnībā izvestu no pacietības :D.

      Ar filmu gan ir mazliet citādāk, nesen noskatījos un vīlos – manuprāt, ar šo tematu varēja panākt daudz vairāk.

      Like

  6. Man vēl diemžēl nav bijusi iespēja noskatīties filmu, taču treileris izskatījās gana cerīgs, un interesantākais ir tas, ko redzēju, ļoti stipri līdzinājās tām ainām, kas veidojās manā prātā, kad lasīju “Nokrāsas” grāmatas. Bet jā… par filmu atskauksmes ir dažādas un šķiet, ka lielākoties – vilšanās. Būs pašam kādu dienu jāpārliecinās! 😀

    Like

    1. Pēc manas iztēles uzzīmētās bildes, pārsteidzoši precīzi filmā parādījās ainā, kur Kristiāns spēlē klavieres. Bet man šķiet, ka tas tādēļ, ka līdzīga epizode jau bija redzama ”Krēslas” filmā.

      Like

  7. Labāk šeit “Krēslu” nepieminēsim 😀 Cik nav to runu, ka E L Džeimsa ir kopējusi utt. Kaut gan autore atzina, ka iedvesmu savā grāmatas tapšanā ir ieguvusi tieši no “Krēslas”.

    Like

    1. Jā, tieši tā, visas ”Greja piecdesmit nokrāsas” visupirms aizsākās kā ”Krēslas” fan-literatūra 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: