Džonija Depa krāsainais farss – ”Mortekajs” (2015)

Režisora Deivida Kepa (Secret Window) kriminālkomēdija Mortekajs (Mortdecai) ar Džoniju Depu galvenajā lomā savu pirmizrādi piedzīvoja tikai pirms pāris dienām, 23. janvārī, taču kritiķu asās mēles jau paguvušas filmu apmētāt ar ne visai glaimojošām atsauksmēm, kas, gluži kā pērnā kūla, aizsvilušās interneta plašumos nu biedē potenciālos kino gājējus ar vienu no gada sliktākajām filmām. Man šajā ziņā nedaudz paveicās. Piektdienas vakarā devos uz Mortekaja pirmizrādi, vēl nelasījusi nevienu teksta galiņu par to, ka filma būtu kārtējā izgāšanās vai kārtējais Depa karjeras zemais punkts, un rezultātā visai labi izklaidējos. Un nē, tas nav tādēļ, ka skatos visas Depa filmas un joprojām neesmu atmetusi cerības, ka viņš nāks klajā ar kaut ko lielisku. Drīzāk tādēļ, ka Mortekajam piemīt dīvains humora paveids – joki, par kuriem tu it kā negribi smieties, bet attopies tikai tad, kad mute jau pavērta smaidā.

Filmas galvenais varonis, 70. gadu grāmatu sērijā balstītais, lords Mortekajs (Džonijs Deps) ir uz bankrota robežas balansējošs, ļoti ekscentrisks, klīrīgs aristokrāts, un mākslas darbu pazinējs ar tieksmi uz netīriem darījumiem. Viņam blakus stāv žilbinoša sieva Džoanna (Gvineta Paltrova), kas savu bieži vien nejēdzīgo vīru ievirza pareizā gultnē, un sulainis/miesassargs Džoks (Pols Betanijs), kurš Mortekaja vietā uzlasa gan visas tam domātās dunkas, gan arī dažas lodes (visbiežāk nejauši raidītas no paša Mortekaja).

Piedzīvojums sākas brīdī, kad tiek nogalināta kāda mākslas darbu restauratore un nozagta vērtīga Goijas glezna. Mortekaja sens paziņa, Mi5 izmeklētājs Martlands (Jūens Makgregors), kas pie tam ir iemīlējies Mortekaja sievā, pieprasa blēža palīdzību apmaiņā pret savu turpmāko klusēšanu par mākslas dīlera netīrajiem darbiņiem. Mortekajs piekrīt un tālākie filmas notikumi ietver sevī, piemēram, Krievijas un ASV apceļošanu (un apsmiešanu), krietnu skaitu neveiklu pakaļdzīšanos, dažus kārtīgus belzienus pa seju, pārīti trāpīgu izteicienu un daudz jo daudz Depa šķobīšanās, bolīšanās un stostīšanās epizožu.

Šeit jāpiebilst, ka Džonijs Deps arī bez ierastās Tima Bērtona režijas ir tas pats Džonijs Deps. Lai gan aktiera stils nekur nepazūd un Depa sekotāji narcistiskajā Mortekajā var samanīt jau pazīstamas grimases nedaudz jaunās skaņās, pie Mortekaja ūsainā manierīguma var visai ātri pierast un tas nenokaitina. Nu, vismaz tos, kurus nekaitina pats Deps.

Kā jau minēju, šim kino ir raksturīgs visai dīvains ”trāpīs/netrāpīs?” humors, kas pieķēries pie dažiem veiksmīgiem jokiem, tos izmanto vairākkārt (centrālo smieklu devu šai filmā, šķiet, jāuzņemas tieši Mortekaja ūsām). Šī situācija līdzinās mājai uz vistas kājas – vietām humors ir nedaudz šķībs un greizs, taču, pārsteidzošā kārtā, tas tomēr pamanās noturēties ar visiem tā iedzīvotājiem (aktieriem). Daži kritiķi piesauc, ka Mortekajam piemīt tāda kā ”multeniska” noskaņa un tam nevar nepiekrist (kaut vai interesantais veids, kādā tiek parādīta varoņu ceļošana) – tēli ir stereotipiski dīvaini, taču labi iederas paši savā pasaulē.

Daudzējādā ziņā filmu izglābj arī tās dinamika un ”viss notiek” sajūta, kas spēj noturēt skatītāja uzmanību vietās, kur to nespēj paveikt vārdu apmaiņa. Sižeta dziļumu un pārdomu pērles gan šis krāsainais farss nepiedāvā, taču klausīties dialogos, kas ir savirpināti izsmējīgi izsmalcinātā manierē, ir patīkami. Šeit man tomēr jāpiemin, ka es nespēju līdz galam noticēt filmas ”britismam”, un tas man šķita padevies drīzāk, kā ”amerikānisms”, neskatoties uz visām  ”oh golly”, ”quite” un ”yes, sir” frāzītēm.

Kopumā – Mortekajs ir nedaudz muļķīga un dīvaina, bet visnotaļ izklaidējoša piektdienas vakara filma ar košu vizuālo noformējumu, blīkšķiem, skriešanām un uzspēlēti puķainiem, taču komiskiem dialogiem. Pasarg dies’, tikai nevajag šo uztvert nopietni!

Birkas: asa sižeta filma, ekranizācija, filmas, jaunās filmas 2015, komēdija