Oktobris un novembris ir veļu, miglas un melanholiskas mūzikas laiks. Nav šaubu, ka šiem mēnešiem piestāv arī spoku stāsti. Tādēļ šodien parunāsim par tādiem, konkrētāk – par izdevniecības Liels un mazs tautās laisto grāmatu Trīs nāves Mārtiņdienā. Grāmatas teksta autors ir rakstnieks Māris Rungulis, par tumšajām ilustrācijām rūpējies mākslinieks Kristians Brekte.
Trīs nāves Mārtiņdienā, kas tika nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, ir turpinājums 2016. gadā iznākušajam šo pašu autoru garstāstu krājumam Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti. Abi krājumi paredzēti gados jaunākai auditorijai, taču kā jau ar visām šāda veida grāmatām – drīkst lasīt un baidīties arī pieaugušie.
Trīs nāves Mārtiņdienā sākumā skolās zālē par godu Mārtiņdienai rīkotā pasākumā uz skatuves sevi piesaka trīs Nāves – Melnā, Baltā un Nāve ar sirpi. Tālāk katra no šīm Nāvēm pakāpeniski sāk stāstīt baisus atgadījumus no dzīves – šie stāsti kļūst par grāmatas nodaļām. Pēc katra šausmu stāsta, Nāves nedaudz apspriežas, lai secinātu, kas nu bijis tas briesmīgākais, vai kurai stāsts sanācis labāks. Man personīgi patika šī nedaudz ironiskā nots un „atelpa” starp stāstiem, nu tāda kā reklāmas pauze.
Grāmatā iekļautie spoku stāsti ir tematiski dažādi. Sākot no klasikas ar senu pili un baronesi un beidzot ar vecmāmiņu un mobilo telefonu. Taču kopsaucējs ir viens – Trīs nāves Mārtiņdienā stāsti šķiet autentiski, jo ir pietuvināti mūsu pašu – latviešu – kultūrai vietām mūsdienīgā, vietām senākā iesaiņojumā (atminos, ka sākumskolas laikā lasīju kādu amerikāņu šausmu stāstu krājumu, kas, neskatoties uz interesanto sižetu, tomēr man šķita svešāds un vairāk attālināts no manas toreizējās pieredzes).
Lai gan bērnībā man ļoti patika spoku stāsti, nevarētu teikt, ka es no tiem ļoti baidījos. Un arī pieaugot, realitāte vienmēr šķitusi šausmīgāka par jebkura autora fantāzijas lidojumu. Taču jāatzīst, ka spocīgo noskaņu Trīs nāves Mārtiņdienā uzburt prot un, manuprāt, šī grāmata būtu ļoti piemērota lasīšanai kādā Halovīna tematikas pidžamu ballītē, trīsošu sveču vārīgo gaismiņu fonā.
Trīs nāves Mārtiņdienā nenogurdina lasītāju ar pārlieku gariem stāstiem. Lielākoties tie ir kodolīgi un ar jau gaidāmi „asām” beigām. Līdzīgi varētu sacīt arī par ilustrācijām – baisākas kā mana iztēle tās spētu uzburt, taču baiļu sajūtas radīšanai piederīgas. Ik pa brīdim pieķēru sevi sēžot un cītīgi pētot šos attēlus, jo gluži vienkārši nevarēju dabūt no tiem prom acis.
Ja vēl par vizuālo, manuprāt, visnotaļ atbilstošs ir arī koši sarkanais grāmatas vāka noformējums – pūlī nepazudīs. Turklāt gan kvalitatīvais krājuma papīrs, gan auduma vāki vēsta lasītājam, ka izdevums ir rūpīgi glabājams un saudzējams. It kā sīkums, tomēr ir ļoti patīkami gan lasīt, gan iekļaut mājas bibliotēkā šādus skaisti noformētus literāros darbus.
Trīs nāves Mārtiņdienā ir viena no tām grāmatām, kurai, esot vēl skolas vecumā, es noteikti nepaietu garām. Visdrīzāk es par to pastāstītu draudzenēm un, iestājoties tumsai, mēs kopīgi censtos nobīdies, to lasot. Ar pieaugušā prātu ir sarežģīti iztēloties, kādā intensitātē mums tas izdotos. Taču mērķis tik un tā būtu sasniegts. Jo, kas gan var sagādāt vairāk prieka kā iztēles darbināšana?
Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.
Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Liels un mazs apmaiņā pret godīgu vērtējumu.
Tējtasīte 