Pārmaiņu vēji. Pandēmijas dienasgrāmata


Pirms nedēļas atzīmējām pavasara saulgriežus. Dažādu tautu folklorā šo laiku mēdz dēvēt par visa jaunā sākumu. Dabai mostoties, arī mums ir iespēja pāršķirt baltu lapu, vēl viena iespēja jaunam gadam un jauniem iespaidiem.

Pavasaris

Photo by Aaron Burden on Unsplash

Jaunais normālais-nenormālais

Nesen apritējis arī gads, kopš par sevi likusi manīt globāla pandēmija. Vēl tagad atminos, kā visa šī sākumā domāju – nebūs jau tik traki, vasarā jau būs labāk un tad jau pamazām tas viss beigsies. Nebeidzās. Turklāt sekas, ko atstājis šis gads gan individuālā, gan kolektīvā sabiedrības psihē visticamāk jutīsim tikai ar laiku. Jau tagad, klausoties speciālistu viedokļos par bērnu un pusaudžu psihisko veselību, kļūst nedaudz baisi un ļoti skumji.

Šo pandēmiju mēs, iespējams, uzvarēsim, ekonomiku ar laiku atveseļosim, taču indivīda prātā notikušās izmaiņas visticamāk būs uz palikšanu. Šeit jāpiekrīt ārsta psihoterapeita Artūra Miksona kādā FB lekcijā teiktajam, ka sabiedrība pēc šīs pandēmijas vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija agrāk. Sēžot mājās, esot ciešā kontaktā ar partneri vai ģimeni, zaudējot fizisku sociālo saikni ar draugiem un saprotot, ka līnijas, kas iepriekš nošķīra darbu no privātās dzīves, nu ir gauži izplūdušas, daudzi no mums attopas šķietami jaunu problēmu priekšā.

Vai gads ir pietiekami ilgs laiks, lai pielāgotos? Iemācīties ātri iepirkties, nestāvēt pārāk tuvu citiem cilvēkiem, valkāt maskas un mazgāt rokas. Šīs ir vienkāršas darbības, kuras mūsu smadzenes ar laiku padara par ieradumiem. Bet kā ar to pārējo, iekšējo kompasu, kas vairs neprot atrast ziemeļus? Ko iesākt, kad esam spiesti sēdēt klusumā un dzirdēt sevi? Nokasot ikdienas steigu un uzmanību novēršošas aktivitātes, zem lupas ieraudzīt, kas patiesībā nav kārtībā ar mūsu dzīvēm?

Kopēja mērķa vārdā

Sasāpējuši jautājumi nepūžņo tikai individuālā līmenī. Daudzējādā ziņā šis laiks ir veicinājis arī ilgi rūgušas un ļoti nepieciešamas pārmaiņas, gan politikā, gan vides aizsardzībā, gan sociālā līdztiesīguma jomā. Daudzas līdz šim nepelnīti marginalizētas kustības ir ieguvušas skaļāku balsi, savā ziņā pat varētu sacīt, ka atmodinājušas planētu vai vismaz tās daļu, kas ir gatava klausīties, atbalstīt un piedalīties protestos, kuru pandēmijas laikā, par spīti ierobežojumiem, mums nav trūcis. Tas viss vismaz teorētiski liek cerēt uz labāku pasauli, uz pārmaiņām, kas skars daudzas jomas, mums iznākot no šīs krīzes.

Rokas

Photo by Priscilla Du Preez on Unsplash

Tik plašā mērogā to visticamāk neizdotos paveikt, ja mums nebūtu pieejams internets. Es vienmēr esmu domājusi, ka internets ir fantastisks izgudrojums, lielisks demokrātijas un vārda brīvības palīgs, vidutājs, kas palīdz satikt līdzīgi domājošos, veidot kopienas, sniegt un gūt atbalstu gadījumos, kad to nespēj vai, kaut kādu iemeslu dēļ, negrib nodrošināt “īstajā” dzīvē sastopamie līdzbiedri.

Mēs un pārējie

Tomēr katrai monētai ir divas puses. Interneta “otrā puse” nav tikai noziedzība vai radikāli grupējumi. Tas bieži vien ir arī labi nomaskēts emocionāls toksiskums, kas spēlē paslēpes pat šķietami draudzīgos sociālajos burbuļos, kur paralēli sirdi sildošam saturam par pastaigām ar suņiem vai ēst gatavošanu, mēdz ielavīties arī pa kādam taisnīguma karotājam, problēmu risinātājam. Un nepaiet ne mirklis, kad tu, nejaušs garāmgājējs, attopies, lielām acīm blenžot, uz kārtējo tvitera kauju, mēģinādams mentāli izvairīties no viedokļu pielādētiem lielgabaliem un personības aizskarošām mīnām.

Lāpa

Photo by Aziz Acharki on Unsplash

Laikam jau laikmets vairāk nekā jebkad agrāk paģēr šo neatslābstošo nepieciešamību pēc individuālās nozīmīguma sajūtas, šo vajadzību pacelt trokšņu jūrā slīkstošo balsi, lai norādītu “es šeit esmu”, “es par kaut ko iestājos”. Nē, nē, ne jau par sevi vai savu vēlmi piederēt pie pareizajiem “mēs”. Nē, par cēlu lietu, par taisnīgumu visu labā.

Neviens nav imūns. Nesenākais gadījums – pat šķietami miermīlīgajā grāmatnieku burbulī, kam gadiem ilgi bijusi raksturīga zināma pietāte pret apkārtējiem (ja ne pašu nozari,) pirms brīža varēja novērot publisku kādas kļūdu pieļāvušas grāmatas tulkotājas aizvilkšanu līdz tirgus laukumam un piesiešanu pie kauna staba nopelšanai taisnības vārdā. Bieži vien tas tik tiešām ir tikai viens solis – no ceļu izgaismojošas lāpas aizdegšanas līdz raganu sārta kraušanai.

Iespēju jūra un radošuma sēkļi

Kāds, iespējams, sacīs – neseko karotājiem, iegūsti mieru. Taču man šķiet, ka šajā apgalvojumā ir tikai daļa patiesības. Mūsdienās ir visai grūti dzīvot, nezinot. Ne velti šo dēvē par informācijas laikmetu.

Domāju, ka iemesli nespējai “aiziet no interneta” ir tikpat dažādi kā cilvēki, kas to lieto. Iespējams, var runāt par atkarību, vientulības mazināšanu, par audzināšanu, kas normalizējusi atrašanos toksiskā vidē. Kā upuriem, tā varmākām.

Tomēr daudzi no mums mēģina aiziet. Kaut vai uz brīdi. Arvien biežāk nākas dzirdēt par sociālo tīklu “detoksa kūrēm”. Ne mazums ārvalstu satura veidotāju, kuru maizes darbs nebūtu iedomājams bez sociālo mediju klātbūtnes, izvēlas ikdienā nelietot sociālos tīklus, kas nav cieši saistīti ar viņu platformu. Iemesls gaužām vienkāršs – ja vēlies radīt kvalitatīvu saturu, pavadi vairāk laika, to radot, ne patērējot citu radīto.

Pirms pāris gadiem klausījos kāda pētnieka audio grāmatu, kurā viņš norādīja, ka apzināti nelieto sociālos medijus, lai nezaudētu fokusu pats uz savu darbu, un atzīmēja, ka tieši šāda spēja dziļi koncentrēties veicamajam uzdevumam nākotnē būs viena no pieprasītākajām prasmēm darba tirgū.

Dators

Photo by John Hoang on Unsplash

Lai gan sociālo tīklu vide sola bezgalīgas iespējas iedvesmoties, vienlaikus tā ir arī fragmentēta, bieži vien nepatiesa un dažkārt ne sevišķi labvēlīga psihiskajai veselībai. Ja vēlies piedalīties ballītē un smelties no svētā atzinības kausa, tev vienmēr jābūt lietas kursā par visu un jāpauž savs (izvēlētajam burbulim pieņemamais) viedoklis (kura nozīmību pēkšņi kļuvis tik viegli izmērīt – atliek vien paskatīties uz sekotāju skaitu), tādējādi veidojot savu personisko zīmolu, kuru stingri uzrauga kolektīvi radīta, brīvprātīgi entuziastiska, jauna un uzlabota domu policijas versija. Nevar jau noliegt – tā ir ērtāk visiem. Sašķirot kastītēs un nederīgo atcelt.

Sociālā dilemma

Šī pandēmijas gada laikā es pati personiski esmu saskārusies ar emocionālo nogurumu, daudzkārt lielāku kā iepriekšējo sešu, septiņu gadu laikā, kopš sociālie mediji uzņēmuši pamatīgākus apgriezienus.

Lai gan reizēs, kad man izdodas sevi piesēdināt pie šī bloga lappusēm, es mēģinu sev iestāstīt, ka mana nebūšana šeit ir saistīta ar aizņemtību vai iedvesmas trūkumu, viens no patiesajiem iemesliem ir mūžīgais troksnis, kuru, mainoties interneta lietošanas paradumiem, izslēgt kļūst arvien grūtāk. Šī gada laikā esmu divas reizes izmēģinājusi pati savu “interneta detoksa kūri”, paņemot divus kārtīgus trīs mēnešu pārtraukumus no tvitera un feisbuka ritināšanas.

Secinājumi? Izrādās, ka klusumā lieliski iespējams dzirdēt savas domas, daudz veiksmīgāk formulēt viedokli, kas izriet no personiskās vērtību sistēmas, kā arī atgriezties pie radīšanas, lasīšanas un kontakta ar sevi un autentiskiem dzīves uzskatiem.

Vai ar šo es gribēju pateikt, ka sociālie mediji ir slikti, tie sabojās jūsu dzīvi un tos nevajag lietot? Absolūti nē. Kā sacīt – ja nekas nav saplīsis, nav vajadzības to labot. Tomēr nojauta saka, ka  diez vai es esmu vienīgā, kas pēdējo gadu laikā sastapusies ar šādu sociālo dilemmu (starp citu, Netflix pieejama arī dokumentālā filma The Social Dilemma, kas pievēršas līdzīgam tematam). Un varbūt kādam “tur ārā” šis palīdzēs justies mazāk vientuļam savās izjūtās.

Viļņi

Photo by Matt Hardy on Unsplash

Ko ar šo visu iesākt? Viennozīmīgas atbildes nav un nevar būt – galu galā šī ir globāla, kompleksa un salīdzinoši jauna problēma.

Taču individuālā līmenī, uzturoties visuvarenā tīmekļa realitātē, manuprāt, ikviens no mums var “ieslēgt” nedaudz vairāk laipnības gan pret sevi, gan citiem. Un pirms tīši vai netīši uzsākt krusta karu pret kādu vai kādiem mūsu kopīgās planētas iedzīvotājiem, atgādināt sev, ka datoru monitoros un telefona ekrānos redzama tikai daļiņa aisberga. Šī plašā okeāna dzīlēs klusi viļņojas īsti, dzīvi cilvēki ar savu individuālo pieredzi, sapņiem, cerībām, sāpēm un psihisko veselību.

Kas attiecas uz mani un Tējtasīti – iespējams, ka šajā blogā arī turpmāk tiksimies salīdzinoši reti. Taču tajās reizēs mums vismaz būs par ko parunāt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: