Kāds bija 2020. gads? Iespaidi, grāmatas, seriāli un mūzika


Saka, ka katrs iesākums esot grūts. Šķiet, ka par sava veida iesākumu varētu dēvēt arī ķeršanos pie šī bloga ieraksta veidošanas pēc teju pusgada pārtraukuma. Ko lai saka – life happens. Galu galā aizvadītais ir bijis, maigi izsakoties, visai neparasts gads. Un globālas vai individuālas ieradumu un prioritāšu izmaiņas, kas rezultējas ar ilgiem klusuma brīžiem, diez vai kādu vairs pārsteidz. Ak, jā, vēl jau saka, ka blogi kopumā mirstot – līdz ar cilvēces spējām koncentrēties digitālam tekstam, kas garāks par dažiem teikumiem. Kas zina. Šis stāsts nav par to.

Šis stāsts ir par 2020. gada labajām lietām. Jā, to ir bijis mazāk kā citus gadus. Taču grāmatas, mūziku un kino neviens nav atcēlis. Vismaz ne tiešā nozīmē. 

Runājot no personiskās pieredzes, 2020. gada pandēmijai noraujot stopkrānu, bieži vien pieķēru sevi, darot lietas, kuras pēdējo gadu laikā biju pametusi novārtā. Un pametot novārtā lietas, kura pēdējo gadu laikā bija šķitušas svarīgas.

Aizvadītajā gadā mazāk nekā iepriekš sanāca veltīt laiku bullet journaling hobijam un zīmēšanas mākas apguvei, taču atsāku spēlēt ģitāru; pandēmijas ierobežojumu dēļ mazāk laika pavadīju, nodarbojoties ar jogu, toties vasarā un rudenī nostaigāju sev neierasti apjomīgus ceļa gabalus. Tikpat kā pārtraucu skatīties seriālus (kuru vienkārši nebija), toties intensīvi atsāku klausīties dažādu žanru mūziku un pat investēju tehnikā, kas ļautu to labāk izbaudīt. Mazāk naudas tērēju apģērbam, vairāk dažādām sajūtu lietām, piemēram, kvalitatīvai tējai (šī brīža favorīte no Clipper – vakara mieram) un kafijai, svecēm, smaržkociņiem (dievinu šo smaržu), mājlietām utt.

Blogā diemžēl valdīja  klusums, toties pamazām atguvu mīlestību pret fotogrāfiju, kā rezultātā otro elpu ievilka mans novārtā atstātais Instagram, kurā, paralēli grāmatām un citām lietām, rudenī dominēja dabas bildes un gada nogalē mēģinājumi noķert Ziemassvētku sajūtu. Vispār jau tieši Mātei Dabai šajā gadu mijā pienākas lielākais pateicības ziedu pušķis – gan par mierinājumu, gan vienkārši skaistajiem noķertajiem skatiem. Lūk, daži no tiem:

Grāmatas

Vēl kāda veselīga pandēmijas blakne – pamazām sāka izdoties iestatīt smadzenes uz less is more domu gājienu. Rezultāts – kaut daļēja ģenerāltīrīšana un pārkārtoti grāmatplaukti.  Tiesa, ne uz ilgu laiku, jo gada beigās kritu daudzos literāros kārdinājumos, kas visticamāk tiks izlasīti tikai 2021.gadā. Lasāmais saraksts, kā allaž, garš, taču šeit daži spilgtākie piemēri tuvākajam laikam:

  • Vilis Kasims – Lizergīnblūzs;
  • Satori autoru izdevums – Mīlestības grāmata;
  • Kārlis Vērdiņš – Gatavā dzeja;
  • Exhalation by Ted Chiang;
  • Again, Again by Emily Lockhart;
  • Dearly by Margaret Atwood;
  • Wintering by Katherine May;
  • Midnight Library by Matt Haig;
  • Untamed by Glendonn Joy;
  • Greenlights by Matthew McCougnaghey;
  • A Life on Our Planet by David Attenborough.

Runājot par aizgājušo, 2020. gadā lasīšanā jaunus rekordus uzstādīt man neizdevās, un tāds arī nebija mērķis. Taču gribētos sacīt, ka uz gada beigām piedzīvoju zināmu “atkusni” un pamazām atguvu interesi par rakstīto vārdu visās tā formās un izmēros. Gada griezuma drusku ielasījos tā saukto pašpalīdzības grāmatu kategorijā, kā arī izlasīju pārīti romānu, savukārt, iesākoties rudenim, sajutu izteiktu vēlmi pēc dzejas. Kopumā varētu sacīt, ka izlasīju mazāk nekā ierasts, taču vairāk nekā paredzēju gada sākumā.

Kā labāko, kas šogad izlasīts, nenoteiktā secībā izcelt varētu šo trijnieku:

Inga Pizāne – Siena, ko nosiltināt

Ingas krājums patiešām brīnišķīgi “nosiltināja” arī manu sirdi. Emocionāli tīrs,  un savā skaistajā vienkāršībā atbruņojošs. Viens no tiem, ko noteikti ievietošu mīļāko grāmatu plauktā un ik pa laikam pārlasīšu. 

Krišjānis Zeļģis – Skaistuma klātbūtne

Citādāka noskaņa, citādākam garastāvoklim. Manuprāt, ļoti labs krājums gan pašrefleksijai, gan skatījumam plašākā tvērumā, nedaudz no sevis, nedaudz no malas.  Mani personiski ļoti uzrunāja arī krājuma piesātinātais vizuālais noformējums, fotogrāfijas.

Keita Elizabete Rasela – Mana tumšā Vanesa (My Dark Vanessa)

Gada pārsteigums literary fiction plauktā. Šis debijas romāns pamanījās tikt nominēts arī ikgadējā Goodreads Choice Awards. Grāmatu angļu valodā vēl agrā pavasarī izlasīju pāris dienu laikā, vienkārši nespējot atrauties. #MeToo ēras ietvaros svarīgs stāsts par kādu jaunu meiteni, viņas angļu valodas pasniedzēju un abu “romantiskajām attiecībām”.  Protams, neiztikt bez atsauces uz Nabokova Lolitu, ko autore labprāt arī izmanto. Taču nopietnu šo stāstu padara apstāklis, ka romāns balstīts pašas rakstnieces reālajā pieredzē. Sarežģīta, vietām smaga, taču nozīmīga un lieliski uzrakstīta grāmata. Pavasarī izdevniecības Helios paspārnē gaidāms tulkojums arī latviešu valodā.

Tāpat gribētos izcelt šo duetu, ko vēl neesmu pabeigusi lasīt, taču jau šobrīd vērtēju kā labu esam:

On Earth We’re Briefly Gorgeous by Ocean Vuong

Grāmatas uzstādījums – vjetnamiešu imigrantu ģimenē uzauguša, angliski runājoša dēla autobiogrāfiskās vēstules savai mātei – var šķist piemērota šauram lasītāju lokam. Taču šī ir brīnišķīgākā, poētiskākā proza, ko es pēdējā laikā esmu lasījusi. Iesaku, ja gribas pavērot, cik skaisti iespējams runāt par pavisam ikdienišķām lietām.

Metjū Volkers – Kāpēc mēs guļam? Atklājot miega un sapņu noslēpumus

Neirozinātnieka un miega eksperta sarakstīta populārzinātniska grāmata, kas izpelnījusies diezgan lielu atsaucību un dažādus viedokļus sociālajos tīklos. Grāmatu iesāku lasīt angļu valodā pirms tā vēl bija iztulkota un pašlaik turpinu to iepazīt dzimtajā mēlē. Apjomīgs, faktiem un pētījumiem bagāts pārspriedums par to, kādēļ mums tik ļoti nepieciešams izgulēties un ko mēs sev nodarām, to ignorējot. Es personīgi šo grāmatu izvairos lasīt pirms miega, lai izvairītos arī no trauksmes par to, ka atkal jau neeju gulēt laikus…

Seriāli

Un runājot par lietām, kas traucē kvalitatīvu miegu – seriāli. Līdz ar 2020. gada situāciju manā personalizētajā TV programmā iestājās krahs. Pakāpeniski izbeidzās seriāli, kurus biju skatījusies gadiem un vietā nekas jauns nenāca. Tā nu seriālu favorītos tikai trīs izceļami eksemplāri (pie tam, neviens no tiem neskaitās 2020. gada jaunums) :

BoJack Horseman

Šo traģikomēdiju nobindžoju vēl gada nogalē. Pirmo reizi par Netflix veidotajām Bojack Horseman animētajām TV sērijām izdzirdēju vienā no saviem visu laiku mīļākajiem podkāstiem The Mustards (varbūt šeit ir vēl kāds, kas šo klausās?), pēcāk arī tviterī. Un beidzās viss ar to, ka kādā piektdienas vakarā man nebija ko darīt, toties noskatītas bija jau divas no kopumā sešām šī seriāla sezonām.

Stāsts diezgan absurds – galvenais varonis ir zirgs, populāras 90. gadu situāciju komēdijas aktieris, kas nu jau ir krietni pusmūžā un joprojām nav atradis dzīves jēgu. Viņam apkārt esošie cilvēki un zvēri nav īpaši labāki (jo arī zvēri šeit ir cilvēki). Stila ziņā šis animētais seriāls man nedaudz atgādināja nu jau noslēgumu piedzīvojušo melno komēdijserālu You’re the Worst, kam allaž būs īpaša vieta manas sirds tumšākajā nostūrī, taču BoJack Horseman piedāvā vēl papildu psiholoģisko slānītī, izkāpjot ārā tikai no divu cilvēku savstarpējām disfunkcionālajām attiecībām.

Te ir viss, ko sirds vēlas. Holivudas narcisms, bērnības traumas, psihiskā veselība, atkarības, kolorīti personāži, smieklīgi joki, asprātīgi dialogi un ievērojamais emocionālais efekts, kas panākts ar minimāli animētiem personāžiem. Cepuri nost!

Chilling Adverntures of Sabrina  

2020. gadā šis Netflix seriāls piedzīvoja 3. sezonu. Ja vēl kāds atceras pusaugu burvi Sabrīnu, kuras piedzīvojumi jaunās tūkstošgades sākumā latviski tika tulkoti apjomīgā, Kontinenta izdotā grāmatu sērijā, paceliet roku. Es šīs grāmatas bērnībā lasīju, lasīju un pārlasīju. Tagad, teorētiskā pieaugušās statusā, skatos un skatos un varētu pat vēlreiz noskatīties arī seriālu, kuram nav gandrīz nekādas līdzības ar mīlīgo tīņu grāmatu sēriju.

Šī Sabrīnas versija ir tumša, gotiska un pagānisma elementu piesātināta. Iztrūkst runājošais kaķis, toties ir, manuprāt, lieliskas dekorācijas un arīdzan nesliktu aktieru komplekts. Viens no maniem mīļākajiem pēdējo gadu seriāliem. Iesaku, ja patīk fantāzijas žanrs un gribas drusciņas eskeipisma.

High Fidelity

Šis ir kas pavisam cits. Uz Nika Hornbija romāna motīviem balstītas īsas, hipsterīgas sērijas par kādu nesen no drauga pašķīrušos plašu veikala pārdevēju. Ārkārtīgi stilīgs seriāls ar kaudzi mūzikas referenču, kuras man lielākoties diemžēl neizteica pilnīgi neko. Taču tas netraucēja izbaudīt atmosfēru. Neparasta pieeja, varonei ik pa laikam vēršoties pie kameras un, sarunājoties ar skatītāju. Rekomendēju, ja meklējat ko noskaņām bagātu.

Filmas

Turpinot par kino. No filmām šogad gribas izcelt tikai divas. Un katru no savas operas.

Vel pirms pandēmija uzlika savu lielo ķetnu 2020. gadam, paguvu aizbraukt uz Matīsa Kažas jaunās filmas Klejotāji seansu Cēsu koncertzālē. Ar režisora rokrakstu jau iepriekš biju iepazinusies  filmā Vienu biļeti, lūdzu! un arī jaunais kinodarbs vilties nelika. Stāsts pa trim divdesmitgadniekiem, kurus, neatkarīgi no ģeogrāfiskajām koordinātēm, vieno viens kopīgs elements – sevis meklējumi. Par eksistenciāli svarīgo bez patosa un smaguma sajūtas. Man ļoti patika.

Otra filma, kuru šogad vēlos izcelt, apdzīvo pavisam citu plauktu. Tie, kas mani pazīst personīgi, zina, ka es dikti mīlu skatīties Eirovīziju.  Neesmu izlaidusi nevienu gadu, kopš televīzija sāka to translēt Latvijā. Lielas bija manas sēras, uzzinot, ka 2020. gadā šis daudzu apsmietais, tomēr allaž skatītais balagāns ies secen. Tādēļ ķēros pie otra labākā varianta – filmas par Eirovīziju un noskatījos Eurovision Song Contest: The Story of Fire Saga. Amerikāņu uzņemtu komēdiju ar Eirovīzijas zvaigžņu piedalīšanos. Un tas bija tieši tas, kas vajadzīgs (redzēju divas reizes un neizslēdzu iespēju skatīties arī trešo).

It’s so bad, it’s good. Klišeju pilna, ārkārtīgi muļķīga, pārspīlēta, tomēr vienlaikus pārsteidzoši sirsnīga un ar negaidīti klausāmu tituldziesmu, Islandes dabas skatiem un pat mazliet smeldzīgu vēstījumu. Ak, jā, un Dan Stevens tēlojumu. Tas vien jau būtu pelnījis atsevišķu rakstu. Vienkārši izcils personāžs. Nopietni.

Mūzika

No Eirovīzijas mūzikas pošamies pie kā mazliet ikdienai piemērotāka. Kā jau iesākumā minēju, 2020. gads manā pusē bija muzikālo atklājumu bagāts. Tā kā mūzika spēj pateikt vairāk nekā vārdi, neaizraušos ar gariem aprakstiem un šeit gada iegrāmatošanai vienkārši piemetīšu dažus no jaunatklātajiem izpildītājiem. 2020. gadā saviem mūzikas sarakstiem pievienoju šos māksliniekus: Novo Amor, London Grammar, SYML, Bear’s Den, Peter Peter, Leon, Sharon Van Etten, Sara Bareilles.

Jauno albumu ziņā šis bija neparasts gads. Nejauši iekritu uz ko sev absolūti neraksturīgu – Teilores Sviftas ārkārtīgi populāro albumu Folkore. Neskatoties uz to, ka teorētiski neesmu šī albuma mērķauditorija kaut kādā veidā Folklore tomēr iemanījās kļūt par manas aizvadītās vasaras klausītāko albumu. Mīļākā dziesma – August.

Rudeni iesāku ar Lasvegasas rokeru The Killers jauno plati – Imploding the Mirage, kas izrādījās arī viens no šī gada pacilājošākajiem muzikālajiem jaunumiem (favorīte –  Lightning Fields) un turpināju ar maniem vecajiem favorītiem Hurts un viņu jauno sniegumu Faith, kas 2020. gada labākajās tendencēs pievērsās psihiskajai veselībai un izrādījās ļoti piemērots arī rudens melanholijai. Albuma favorīte – Darkest Hour.

Rudens vēsāko pusi sagaidīju ar The National frontmena Matt Berninger solo albumu Serpentine Prison (manuprāt, labākais skaņdarbs One More Second), kā arī veco labo Smashing Pumpkins jaunāko veikumu Cyr (mana albuma mīlule – Wrath). Un gadu pabeidzu ar vēl ko sev neraksturīgu – Mailijas Sairusas jaunais Plastic Hearts izrādījās gauži labs mašīnā klausāmais (īpaši uzrunājošā dziesma – Never Be Me).

Noslēgt šo ceļojumu atpakaļ muzikālajā pagātnē gribētos ar tādu kā honorable mentions. Jeb TOP 3 dziesmas, kuras vislabāk raksturo manu personisko 2020. gadu.

Spotify apgalvo, ka 2020. gada klausītākais skaņdarbs manos sarakstos ir manu mīļo kanādiešu Metric 15 gadus vecais singls Live It Out jaunajā akustiskajā versijā. Un nav jau ko iebilst, jo tieši šo dziesmu nesen iemācījos spēlēt uz ģitāras. Lai to izdarītu, nācās dzīvot uz viena vienīga repeat

Otra dziesma, kas piedzīvoja pamatīgu līdzi kaukšanu un cerību, ka reiz dzīvē iemācīšos spēlēt vismaz sintezatoru, ir lieliskās Fleetwood Mac dziesmas Dreams kaverversija dziedātājas Lissie izpildījumā. Nedrīkst jau zaimot svētumu, bet šķiet, ka šī versija man ir pat mīļāka par oriģinālu, kas šovasar savādā kārtā piedzīvoja piepešu atdzimšanu daudzu ļautiņi pleilistēs.

Trešā dziesma, kuru allaž atcerēšos, domājot par 2020. gadu, ir Sara Bareilles izpildītā Orpheus. Es nezinu kāpēc, bet šis skaņdarbs vienkārši rauj laukā sirdi un atver visu to labāko, kas dzīvo iekšā.

Un tas arī viss par manu 2020. gadu. Apsveicu ar izturību, ja jums izdevās tikt līdz šī garā raksta beigām. Un vispār – apsveicu arī par spēju izturēt līdz beigām 2020. gadu.

Labprāt dzirdētu arī ar par jūsu aizvadītā gada iespaidiem un atklājumiem grāmatās, filmās un mūzikā vai kur citur. Padalieties komentāros.

Un, protams, laba vēlējumi Jaunajā gadā – vairāk veselības, vairāk cerības un vairāk lietu, kas mierina un baro dvēseli!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: