Sākt no baltas lapas nav viegli. Īpaši, ja lapa bijusi balta vairāk nekā pusgadu. Tomēr mēģināšu atcerēties sajūtu, kas pārņem, runājot par labu grāmatu. Par grāmatu, ko novēlu izlasīt arī citiem, un kuras dēļ pat esmu atmodinājusi blogu no snaudas – šoruden izdoto stāstu krājumu Rēgi, kura autore ir Elīna Kokareviča.
Ieraudzījusi informāciju par grāmatu medijos, jau pirmajā preses relīzes rindkopā sapratu, ka šī būs grāmata manam grāmatplauktam, kā arī maniem prāta un dvēseles plauktiem. Grāmatas koncepcija – maģiskais reālisms, fantāzijas piešprice un vēl apburošais noformējums, Līvas Pakalnes-Fanelli ilustrācijas, kas dzīvas un pilnasinīgas rotaļājas starp grāmatas nodaļām – tas viss acumirklī izskatījās tieši pēc tā, kas man personiski jau sen ir pietrūcis oriģinālliteratūrā.
Tā kā pēdējos gados mana lasīšanas valoda galvenokārt ir angļu, ielūkošanās jaunākajā latviešu literatūrā allaž ir sava veida atgriešanās mājās. Manuprāt, Rēgi ir visnotaļ prasmīgi uzrakstīts darbs, kurā prasmīgi izmantota valoda lieliski papildina ne mazāk prasmīgi izstrādātas idejas. Valodu mājas klajā laistajā stāstu krājumā apvienoti deviņi stāsti, pie kuriem autore Elīna Kokareviča strādājusi sešu gadu garumā.
Pirmajā mirklī šie stāsti var šķist atšķirīgi – sastopamies gan ar situācijām, kas itin viegli varētu piederēt kā vietējai kultūrtelpai, tā aizjūrām vai pavisam nezināmai nākotnes pasaulei. Rēgi piedāvā gan gluži sadzīviskas ainas, kurās varone apmeklē mākslas izstādi, draudzenes bēres vai pārvācas dzīvot uz laukiem, gan gaisīgus, šķietami ne šīs dzīves momentuzņēmumus, varonei piepeši kļūstot neredzamai vai piesēžot parkā uz soliņa kopā ar T. S. Eliotu.
Rēgu varones ir sievietes. Varbūt viena, varbūt daudzas, varbūt viena, taču ar gana daudzšķautņainu personību, lai izstāstītu atšķirīgus, taču bieži vien savstarpēji saistītus stāstus. Sievišķais skata punkts, kas atduras pret citu, taču arīdzan sievišķu skata punktu, ir viens no krājuma stāstus vienojošajiem elementiem. Varones cieš, iemīlas, šķiras, mirst, no jauna pārvērtē savas vērtību sistēmas, atdzimst, padodas, cīnās, saprot, nesaprot, aizmirst un atceras. Un, lai gan šīs darbības noris atšķirīgos, maģiski reālos apstākļos un laiktelpās, teksts viscaur saglabā dziļi psiholoģisku, cilvēcību raksturojošu pārklājumu. Ko nozīmē izjust šīs šķietami ikdienišķās emocijas? Ne eksaltēti, ne skaļi, taču tādēļ ne mazāk svarīgi. It kā atgādinot, ka patiesībā pasaule “notiek” tikai iekšienē.
Diez vai es kādu pārsteigšu atzīmējot, ka stāstu krājums ar nosaukumu Rēgi iever sevī gotisku atmosfēru. Taču šī atmosfēra nepārmāc tekstu un nepadara to šausminošu vārda tradicionālajā izpratnē. Skumjas, sāpes un vientulības, atsvešinātības izjūta ir universāli jēdzieni, kurus ne vienmēr nepieciešams ietērpt sēru drānās un izvadīt ar kraukļu dziesmām. Manuprāt, Rēgi ar šo uzdevumu tiek galā godam, izrādot cieņu kanoniem, taču neievazājot tekstā klišejas.
Stāstos manāma arī fantāzijas un zinātniskās fantastikas elementu klātbūtne, taču arī tie izmantoti ar apdomu, nešķērsojot, pirmajā mirklī nesaskatāmu (tomēr, visticamāk, iepriekš apzināti novilktu) robežu ar žanru literatūru. Mani kā lasītāju, kas ciena arī no ikdienišķās realitātes atrautus sižetus, šāda balansēšana uz reālā un fantastiskā līnijas vienlaikus iepriecināja un arī skumdināja. Iespējams, es būtu novērtējusi nedaudz spēcīgāku “mājienu” fantāzijas lidojumam. Taču, iespējams, ka tad šis būtu pavisam cits stāstu krājums.
Manuprāt, Rēgi ir svaigs un kvalitatīvs pieteikums oriģinālliteratūrā. Neskatoties uz ne pārāk izteikti iezīmētām sižetiskajām līnijām, šos stāstus ir ļoti viegli lasīt, to iekšējā psiholoģiskā motorika liek just līdzi varoņu emocionālajai pasaulei un pārdzīvojumiem, un kopā ar tām meklēt atbildi uz radniecīgo jautājumu – ko nozīmē būt cilvēkam?
Stāstu krājums, saprotams, šo atbildi nesniedz. Taču tas drosmīgi rāda ceļu cauri miglājam.
Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.
Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Valodu māja apmaiņā pret godīgu vērtējumu.
Tējtasīte 