Deivids Pārkinsons – ”Kino. 100 būtiskas idejas”

Kino pētnieka Devida Pārkinsona uzziņām bagātais izdevums ”Kino. 100 būtiskas idejas” ir otrā Jāņa Rozes apgāda grāmata ar mākslas tematiku saistīto darbu sērijā. Pirmrindniece šajā lauciņā ir vēl gada sākumā izdotā Herietas Vorslijas modes ābece Mode. 100 būtiskas idejas, par kuru jau iepriekš paguvu sacīt visus tos labākos vārdus. Manuprāt, šīm grāmatām ir izvēlēts nudien patīkams formāts. No vienas puses piesaistošs, moderns vāka dizains un bagātīgs ilustrāciju klāsts, no otras puses izsmeļošs vēsturiskais un faktuālais materiāls, kas kādas nozares ietvaros sadalīts 100 pārskatāmās idejās. Esmu manījusi, ka ārzemju ārēs šajā pašā formātā klejo arī grāmatas par arhitektūru, grafisko dizainu, reklāmu, fotogrāfiju u. c. Kas zina, varbūt arī latviešu lasītājiem ar laiku palaimēsies nokļūt pie vēl kāda tulkojuma?

Taču šodienas stāsts ir par kino. Un pirms ķerties pie satura, pāris vārdi par formu. Kino. 100 būtiskas idejas ir veidota tā, lai lasītājs to varētu uzšķirt un sākt lasīt no jebkuras vietas. Hronoloģiskā secība, lai gan dažādi termini vairākkārt atkārtojas dažādās sadaļās, starp šīs grāmatas lappusēm nav īpaši izteikta. To gan nevarētu sacīt par ilustrācijām. Līdzīgi kā iepriekšējā sērijas grāmata, arī šī kino enciklopēdija izceļas ar elegantu vizuālo noformējumu. Attēli no filmām, aktieru portreti, vēsturiskās liecības – tas viss ne tikai izdaiļo lappuses, bet arī padara temata uztveri krietni vieglāku, īpaši runājot par tādu vizuālas mākslas veidu kā kino. Brīžiem pat rodas vēlme – kaut ilustrācijas atdzīvotos kino kustīgajās bildēs…

Jau grāmatas ievadā kļūst skaidrs, ka Pārkinsona rakstības stils ir nopietns un profesionāls, kā piederas šādai uzziņu literatūrai. Tāpat kļūst skaidrs, ka šī nav gluži grāmata, ko izlasīt no vāka līdz vākam vienā piegājienā. Kino. 100 būtiskas idejas neatstāj kino iesācējiem domātas grāmatas iespaidu – brīžiem var rasties sajūta, ka autors pārskrien pāri it kā sen zināmām, pašsaprotamām lietām, kas ne vienmēr un ne visiem ir sen zināmas un pašsaprotamas. No otras puses, Pārkinsona darbs aptver ļoti plašu jautājumu loku un sniedz lasītājam nudien lielu faktuālo bagātību (kaut vai neskaitāmie kino paņēmieni un filmu nosaukumi, kuros tie uzskatāmi izmantoti). Līdz ar to, man šķiet, ka Kino. 100 būtiskas idejas var ļoti labi noderēt kino jomas profesionāļiem, tiem, kas par tādiem vēlas kļūt, ir ceļā uz tapšanu, kā arī visīstākajiem kino faniem un entuziastiem, kuriem samērā lielais uzvārdu un vēstures faktu skaits varētu šķist pazīstams un kontekstuāli iederīgs. Manuprāt, vērā ņemamu vērtību šajā grāmatā atradīs arī, piemēram, kino studenti, rakstot esejas vai literatūras pārskatus par kādu noteiktu tematu – šeit visai noderīga var izrādīties arī grāmatas aizmugurē ieviestā terminu vārdnīca un ieteicamās literatūras sadaļa.

Iepriekš rakstot par Vorslijas modes grāmatu, prātoju, ka viss tajā paustais jāuztver lielā un bagātīgā (pārsvarā rietumu) kultūras konteksta ietvaros, jo mode ir viena no tām pašizpausmes formām, kas ir neizbēgami saistīta ar pārmaiņām sabiedrībā. Ko līdzīgu es varētu sacīt arī par Pārkinsona aprakstītajām kino idejām – ar to izņēmumu, ka kino pasaule nez kādēļ šķiet uzkrītoši saistīta tieši ar ekonomiskajiem aspektiem (nu, kaut vai Holivudas lielā mašinērija, kas strādā pēc noteiktiem principiem, lai tiktu pie mūsu maku satura). Filmu un kinoteātru esamības attīstību protams, ir ietekmējusi naudas esamība un vēl lielāka vēlme pēc tās esamības, taču ne mazāk svarīgs ir bijis arī politiskais konteksts (piemēram, 20. gs. ASV kino industrija varēja laimīgi augt, kamēr Eiropas kino progresu bloķēja karš), allaž aktuālā tehnoloģiskā attīstība, mākslas virzienu influences un dažādi jaunas formas meklējumi.

” [..] Tomēr ikviena žanra mitoloģija reizēm tiek pārvērsta farsā, tad cikliski iziet cauri dekonstrukcijas un nostaļģijas fāzei, no jauna iekarojot atzinību, lai pēc tam atkal neizbēgami tiktu apgāzta.”

Lai gan kino joprojām ”guļ bērna autiņos” salīdzinājumā ar tradicionālajām vecajām mākslas formām, tā lēciens pēdējo gadu laika līnijā ir neapšaubāms un savā ziņā pat apbrīnojams. Pārkinsons savā grāmatā piedāvā visai daudz informācijas par tehniskajiem aspektiem (piemēram, ”maģiskajām laternām”, trīsdimensiju filmām, datorgrafiku u. c.), tai pat laikā neaizmirstot runāt arī par dažādām filmēšanas tehnikām, montāžu, leņķiem, pieejām u. c. Par laimi, ir padomāts arī par tiem, kurus tik ļoti neinteresē tieši skatījums uz kino aparatūru. Lasītājs var pievērsties kino arī kā mākslas darbam un skatīties uz to no sirreālisma, ekspresionisma vai film noir skatupunktiem. Ja tas neaizrauj sirdi, vēl kāds grāmatas slānis piedāvā nelielu ieskatu konkrētos popkultūrā pazīstamos jautājumos, piemēram, Oskaru ceremonijas vai Kannu festivāla vēsturē (autors vienlīdz plaši runā gan par ASV, gan Eiropas kino), kinozvaigžņu ”ražošanas” aizkulisēs vai veco labo kases grāvēju sūtībā virs šīs zemes.

”Kases grāvēji, ko var uzskatīt gandrīz par atsevišķu kino žanru, nav tikai ar Holivudu saistīta parādība. Tomēr nav daudz valstu, kur kinoindustrijas rīcībā ir tādi resursi, kas ļautu radīt žilbinošu, pasaules tirgū konkurējošu audiovizuālu izklaidi. studijas stiprina ”grandiozās filmas” mītu, līdz ar to bieži vainojamas pārāk šaurā domāšanā. Taču, pat ja kases grāvēji veicinājuši kino infantilizāciju, tie nereti iemieso tikpat lielas mākslinieciskās vērības kā kritiķu slavētās filmas.”

---

Manuprāt, Kino. 100 būtiskas idejas ir viena no tām mākslas grāmatām, kas ne tikai iederas stilīga grāmatu plaukta redzamākajā vietā, bet arī sniedz visai pieklājīgu faktu, vēstures notikumu un personāliju klāstu, kas tā vai citādi reiz varētu izrādīties noderīga īstam kino entuziastam. Kaut vai intelektuālā sarunā pie tējas tases vai vīna glāzes.

Birkas: 8 tasītes, angļu literatūra, grāmatas, hobiju literatūra, Jāņa Rozes apgāds, kino, māksla, populārzinātniskā literatūra, tulkotā literatūra