Filma “Nameja gredzens” (2018)


Nevarētu sacīt, ka bieži ir tie brīži, kad par savu pienākumu uzskatu došanos uz kinoteātri, lai skatītu latviešu kino. Tomēr tādi gadās. Un tāds gadījās arī šīs nedēļas sākumā, kad manā plānotājā parādījās ieraksts “Nameja gredzens”. Latviešu pieteikums lielo filmu pulciņā – vēsturiska leģenda par 13. gadsimta zemgaļu cīņām ar krustnešiem.

Lai gan galvenā varoņa – Nameja – lomu režisors Aigars Grauba uzticējis zviedru aktieriem Edvīnam Endrem, kas ar savu klātbūtni reiz pagodinājis arī daudzu skatīto seriālu “Vikingi” (manā izglītībā šeit ir caurums, jo parasti dodu priekšroku skatāmajam ar mazāku mākslīgo asiņu patēriņu), un filmas veidotāju komanda ir visai starptautiska (arī pati filma uzņemta angļu valodā), “Nameja gredzens” rūpējās par to, lai skatītājs redzētu uz ekrāna arī vietējos aktierus. Piemēram, Ivo Martinsonu, Arturu Skrastiņu, Elīnu Vāni, Andri Keišu, Daini Grūbi u.c.

Tā kā medijos “Nameja gredzens” pieminēts gana gana plaši, es neaizraušos ar sižeta pārstāstu, pasakot vien to, ka šī ir diezgan klasiska seno (lai gan veidotāji norādījuši, ka vēsturisko precizitāti filmā nevajagot meklēt) leģendu piedzīvojumu filma ar jau sagaidāmiem elementiem un ainām. Ainām, kur kareivju pulks satiekas klajumā un metas cits citam virsū, vicinot zobenus, ainām, kur kaujas karstumā galvenais ļaundaris (kā ierasts, kārtīgs sociopāts) apmainās naidīgiem skatieniem ar gaišo tēlu, ainām, kur izredzētais varonis pieņem grūtus lēmumus, lai izglābtu savu tautu no drūma likteņa, un ainām, kur visam pa starpai pavīd arī drusciņa mīlestības jūtu kaujas danču līdzsvarošanai.

“Nameja gredzens” nešķiet skarba vai pat politiski piesātināta filma (pietiek ar ainu, kur krustnešu vadonis atzīstas, ka ne jau kristietības dēļ viņš še ieradies), tā skatītāju drīzāk izklaidē un pakutina pēdas ar iederīgu patosu, nevis liek psiholoģiski ciest vai just līdzi varoņu pārdzīvojumiem.

Es neņemtos “Nameja gredzenu” vērienīgumā salīdzināt ar, piemēram, “Troņu spēlēm” (lai gan, protams, būtu gribējies, lai šeit kaujas būtu ar lielāku cīnītāju skaitu), jo tas gluži vienkārši nebūtu godīgi. Man, kā ar kino jomu nesaistītai skatītājai, šķiet, ka šoreiz par pasaules kontekstā nelieliem līdzekļiem (~ 2 miljoniem eiro) četru gadu laikā filmas komandai ir izdevies radīt kaut ko, par ko vidējais latvietis varētu teikt “nebija kauns skatīties”. Es vēl papildinātu to ar “man patiešām bija interesanti skatīties”.

Lai gan, vērojot šo filmu, nepameta sajūta, ka pietrūkst dziļuma, ko būtu sniegusi pamatīgāka pievēršanās varoņu dzīves stāstiem (par Nameju neuzzināju neko vairāk, tikai to, ka viņš ir bārenis, un filmas gaitā tā arī nesamanīju varoņa izaugsmes ceļu), tēlu fona informācijai un interesantās (pat, ja stilizētās) pasaules būvēšanai, man saistoša šķita gan “Nameja gredzena” aktierspēle, gan vizuālie risinājumi.

Mani uzrunāja filmai piestāvošie dabas skati, kas lika retoriski un pašapmierināti pajautāt – tā tiešām ir Latvija? Mani uzrunāja asiņainās cīņas ainas, par kurām, lasot filmas atsauksmes, biju nobažījusies, vai zobenu vicināšana būs ticama un, vai sarkano šļakatu daudzums neatstās traumu uz mūžu. Mani uzrunāja jau sagaidāmais patriotiskais uzsaukums par spēku, kas ir tautas, ne vadoņa rokās, senču balss klātbūtne, episkā mūzika, gredzenu kalšanas aina, miglas klātais purvs, jūras skati un skaistie kostīmi, kas, manuprāt, neatpaliek no līdzīgās, lielāka budžeta filmās, redzētajiem.

Citiem vārdiem sakot, neskatoties uz saturiskajiem trūkumiem, mani uzrunāja “Nameja gredzens”, kā pirmā šāda tipa filma no mūsu pašu kino apcirkņiem, un es ceru, ka nākotnē sagaidīsim vēl ko līdzīgu.

Kādi ir jūsu iespaidi par filmu? Plānojat skatīties?

 

 

Advertisements

5 komentāri

  1. Es baigi steidzīgi ķeru no plaukta Grīna grāmatu, lai uzspētu izlasīt pirms eju skatīties, bet laikam jau ar grāmatu mazs sakars, ja pat pats galvenais varonis ir Namejs, jo grāmatā tas ir necils gredzena mantinieks. Oh well. Katrā ziņā gribu noskatīties.

    Publicējis 1 person

    1. Pati neesmu grāmatu lasījusi, bet, cik saprotu no intervijām, no literārā materiāla šeit aizlienēts esot tikai nosaukums.

      Like

    2. Pati vēl neesmu redzējusi, bet stāsts ”balstīts” uz Laimoņa Pura tetroloģiju ”Degošais pilskalns” 🙂 Es arī izlasīju Grīna darbu un tad sapratu, ka esmu izlasījusi ”nepareizo”. Bet filmu gan laikam beidzot būs jāsaņemas noskatīties – tik dažādas atsauksmes, ka mazliet vilcinos…

      Like

      1. Jā, šoreiz atsauksmes tik tiešām dažādas. Es paguvu aiziet uz seansu neko daudz no atsauksmēm neizlasījusi, tāpēc sanāca skatīties ar visai atvērtu prātu – negaidīju neko pārlieku grandiozu, tāpēc nesanāca vilties. Tagad visur dzirdu traki slavinošas atsauksmes par “Kriminālas ekselences fondu” un nevaru saprast, riskēt vai nē 🙂

        Like

        1. Riskē! Ar draugu bijām piektdien uz KEF un bija ļoti labi! Foršs, pašironisks gabals par centieniem iekļūt kriminālajās aprindās. Bija ko pasmiet’ un bija ko padomāt. 🙂

          Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: