Vai esat kādreiz aizdomājušies kā būtu dzīvot pasaulē, kurā mīlestība pret savu tuvāko, siltas jūtas vai pieķeršanās tiktu uzskatīta par smagu un nekavējoties ārstējamu slimību vai pat noziegumu? Šādu, visnotaļ neparastu konceptu piedāvā Lorenas Oliveras distopiskais jauniešu romāns ”Delīrijs”, kam tiek piedēvēti ”Romeo un Džuljetas” un ”Bada spēļu” elementi, solot ne tikai cīņu pret necilvēcīgu sistēmu, bet vienlaikus arī skaistu mīlas stāstu.
Galvenā varone, 17 gadus vecā Lēna savus pusaudzes gadus pavada gaidot ”izārstēšanu”, lai uz visiem laikiem būtu atbrīvota no spēcīgu emociju izpausmēm, un visļaunākās no tām – mīlestības. Neilgi pirms šīs procedūras, meitenei nākas pārvērtēt šīs dīvainās sabiedrības iemācītās morāles un principus, jo viņa gluži vienkārši iemīlas. Turklāt nevis vienkāršā puisī, bet gan puisī no Mežonīgās zemes – vecās pasaules, kas daļēji tikusi nopostīta zibenskarā, pasaules, kurā joprojām pastāv rīcības un izvēles brīvība.
Cilvēciskas būtnes savā dabiskajā stāvoklī ir neaprēķināmas, dīvainas un nelaimīgas. Tikai pēc dzīvniecisko instinktu savaldīšanas tās kļūst apzinīgas, uzticamas un ar dzīvi apmierinātas. (DVL rokasgrāmata)
Grāmatā nav sniegts detalizēts jaunās sistēmas izklāsts. Šīs ir stāsts par ASV, nezināmā laika posmā, ar nezināmu vēsturi, nezināmu valdību un nezināmiem iemesliem jaunajam režīmam. Un tik un tā šī grāmata pamanās atstāt spēcīgu pēcgaršu, ”Bada spēles”, gan atgādinot tikai uzstādījumā, ka arī šeit jauni cilvēki tiek pakļauti vardarbībai, tikai citādās izpausmes formās. Pirmajā grāmatu sērijas romānā lasītājs neiepazīstas ar iemesliem, kādēļ sabiedrība tiek nozombēta ne tikai ar absurdas propagandas palīdzību, bet arī vārda tiešā nozīmē bez maz vai izcieš lobotomiju. Taču tas netraucē uztvert ”Delīrija” fokusu, kas šoreiz nav jāmeklē valsts politikā. ”Delīrijs” nav cīņa par izdzīvošanu, tas drīzāk attēlo cīņu par pamošanos no letarģiskā sastinguma.
Brīvība nāk caur samierināšanos, miers caur ieslodzījumu, laime caur atteikšanos (uzraksts virs Kapeņu ieejas vārtiem).
Personīgi es šajā grāmatā mīlestību starp abiem varoņiem neuztvēru tikai kā romantiku. Man romāna ideju gribētos tulkot plašākā nozīmē, kā veco ideālu atmešanu, pašizaugsmi un brīvību, kas ir tik raksturīgi jaunībai. Neapšaubāmi, arī mīlas stāsts, ko Lorena Olivera piedāvā nebūt ne salkanā veidā, ir skaists, taču tai pat laikā izteikti sievišķīgs ar skatīšanos zvaigznēs, dzejas lasīšanu, sveču gaismu un pirmo skūpstu.
Tiesa – ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī lidot.
Es grāmatu pabeidzu lasīt divos piegājienos. Nebiju domājusi, ka tās dēļ nespēšu laicīgi aiziet gulēt, taču patiesību sakot, šī grāmata lasītājā krietni ”izaug”, kad sasniegtas romāna beigas, par spīti tam, ka daži notikumi man likās paredzami un vietām varēja piekasīties arī galvenajiem varoņiem. Bija gan nepieciešamā spriedze un netaisnības, kas liek just līdzi, gan filosofiskas pārdomas, kas veido kontekstu, gan skaista pirmā mīlestība.
Noteikti lasīšu nākamo sērijas darbu Pandemonium, kas cerams drīzumā būs tulkota arī latviski, jo nespēju palikt karājoties pie neziņas aizas, kur mani atstāja ”Delīrija” nobeigums. Dodu grāmatai 8,5 Tējtasītes, jo kaut kādā, man neizprotamā veidā, šis darbs mani aizkustināja vairāk nekā es biju gaidījusi.
Tējtasīte 
Man patika ideja, bet šī nu reiz bija tāda grāmata, kuras galvenā varone ļoti kaitināja un līdz ar to arī daļēji sabojāja labo iespaidu par romānu.
PatīkPatīk
Man ļoti patika grāmatas uzstādījums, vienīgi būtu gribējusi, lai autore dod kaut kādu fona informāciju par to, kas šo sabiedrību pie tā ir novedis. Bet es ceru, ka tas parādīsies otrajā grāmatā.
Attiecībā uz galveno varoni, man personīgi Lēnā bija mazliet par daudz jūsmības un naivuma, bet uz to pievēru acis, jo zinot, ka lasīšu jauniešu mīlas stāstu, turklāt vēl par pirmo mīlestību, jau uz to gatavojos 🙂
PatīkPatīk
Es to viņas naivumu sapratu, jo pirmā mīlestība un pēkšņi mainās viss, ko līdz šim uzskatījusi par patiesu, bet viņas darbība, vai pareizāk sakot bezdarbība izšķirošos brīžos gan manās acīs neguva attaisnojumu. Man tomēr liekas, ja tev jābēg, tad tu bēdz nevis stāvi un spriedelē kaut ko.
PatīkPatīk
Ja salīdzina, piemēram ar Katnisu no Bada spēlēm, Lēna varētu šķist pasīvāka un neizlēmīgāka, bet es tā īsti par to nebiju aizdomājusies, laikam aizrāvos pārāk ar kopainu. Gribētos prognozēt, ka pēc šāda pirmās grāmatas nobeiguma, nākamajā daļā Lēnai teorētiski vajadzētu kļūt mazliet pārliecinātākai un drošākai, jo gan jau ka nāksies glābt Aleksi.
PatīkPatīk
Nuuuuu….. nē, labāk es neko neteikšu, kas tur tālāk būs 🙂 Lasi pati. Man bija baigā škrobe par beigām, tāpēc drusku palasīju, kas būs tālāk.
PatīkPatīk
Ak nē, tikai nesaki, ka Aleksis būs pagalam 😀 Tad gan es dusmošos uz autori! Bet vispār, man liekas, ka negaidīšu tulkojumu un lasīšu tālāk angliski. Dikti gribas zināt, kas notiks…
PatīkPatīk
Nē, Aleksis nebūs pagalam, lai gan skuķis tā domā, bet tur būs cits āķis. (ceru, ka man tagad spoileru ienīdēji nemetīs ar vecām olām :D)
PatīkPatīk
Tas ir labs spoileris, tas nozīmē, ka varu droši lasīt otro daļu 😀
PatīkPatīk
Varones jūsmīgumu var viegli izskaidrot ar to, ka mīlestības jūtas šajā nezināmajā ASV pilsētā ir aizliegtas un ikviens, kam tās parādās tiek ne tikai morāli, bet arī fiziski “sodīts”. Līdz ar to jaunas izjūtas tiek uztvertas ar tādu jūsmību.
Arī es uz šo darbu skatījos skeptiski, bet, kad “ielasījos” nenožēloju, ka izlasīju un arīdzan gaidu otro daļu. Cerams, ka tajā tiks paskaidrots fons.
PatīkPatīk
Jā, tas varētu būt izskaidrojums. Man ienāca prātā, ka Lēnas emocionalitāti varētu pa daļai piedēvēt arī tam, ka viņai, atšķirībā no citiem bērniem bērnībā tomēr izveidojās saikne ar savu mammu, kas nebija nozombēta, kā pārējās sievietes, kas audzināja bērnus šādā sistēmā.
PatīkPatīk