Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children by Ransom Riggs


Amerikāņu rakstnieka Ransom Riggs debijas romāns ar visai garo un prātā nepaliekošo nosaukumu Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children mani uzrunāja galvenokārt pateicoties savam noformējumam. Šis romāns sākotnēji bija paredzēts kā vecu fotogrāfiju apkopojums, taču vēlāk izvērtās stāstā par zēnu, kurš iepazīstoties ar baisa paskata fotogrāfijām, (kas ik pa brīdim parādās starp grāmatas lappusēm) mēģina atrisināt mistēriju. Grāmatas beigās autors norāda, ka visi foto ir autentiski un tikai daži pakļauti ļoti minimālai pēcapstrādei.

Pirms lasīšanas, ātri pārskrienot pāri atsauksmēm, man radās iespaids, ka stāsts būs par pamestu māju, kurā spokojas. Uz vāka redzamā mazā meitenīte, kas levitē pāris centimetrus virs zemes, perfekti atbilst visām šausmu filmās redzamajām mazajām meitenītēm, kam padomā, kas nelāgs. Turklāt tiesības uz filmas veidošanu jau ir nopirktas un režisors būšot neviens cits kā Tims Bērtons. Loģiski, ka pēc šāda komplekta es nekādi nevarēju atturēties no šīs grāmatas lasīšanas un oktobra beigas/novembra sākums šķita vispiemērotākais laiks labam spoku stāstam.

Lai jūs labāk saprastu par ko es runāju, vispirms pāris teikumos par grāmatas saturu. Mēģināju šajā aprakstā neiekļaut tādus spoilerus, kas varētu sabojāt lasīšanas prieku, tā kā esmu par 80% droša, ka tālāk drīkst lasīt arī tie, kas vēlētos šo grāmatu izlasīt paši 🙂 Bet vispirms grāmatas treileris. Un jāsaka, ka visnotaļ izdevies treileris.

Starp citu, izrādās, ka rakstnieks nopietni aizraujas arī ar video un foto lietām un ir iemīļojis iemūžināt pamestas, spokainas vietas. Ļoti interesants video kā Ransom Riggs filmējis šo grāmatas treileri pieejams šeit.

Galvenais varonis Džeikobs ir parasts, 16 gadus vecs puisis. Zēns ir ļoti pieķēries savam kara veterānam-vectēvam, kurš visu bērnību ”piebarojis” Džeikobu ar neticamiem stāstiem un ne mazāk neticamām fotogrāfijām par savu pagātni. Dīvainajās fotogrāfijās redzamajiem bērniem piemītot īpašas spējas. Vectēvs apgalvo, ka dzīvojis kopā ar šiem bērniem Miss Peregrīnas bērnu namā uz kādas salas, kur ticis nosūtīts Otrā pasaules kara laikā kā ebreju bēglis, bēgot no nacistiem.

Džeikobam pieaugot, zēns pārstāj ticēt vectēva stāstiem, taču viss mainās brīdī, kad viņa vectēvs tiek nogalināts un tikai Džeikobs ir redzējis neradījumu, kas to paveicis. Kā jau mūsdienu pasaulē, sākotnēji viss tiek norakstīts uz pēc traumatisku šoku un Džeikobs pat apmeklē psihoterapeitu. Taču nav jābūt ģēnijam, lai nojaustu, ka beigu galā Džeikoba ziņkāre ņem virsroku un viņš apņemas noskaidrot patiesību gan par sava vectēva dīvainajiem laika biedriem, gan par viņa pēkšņo, nedabīgo nāvi.

Izlasot šo darbu manī raisījās divējādas sajūtas. No vienas puses, es lasīju grāmatu ar ļoti lielu interesi un šis bija viens no retajiem romāniem, kurā es jau no pirmajām rindkopām iemīlēju Džeikobu (atšķirībā no supernaturālajiem tēliem, kas bija gana krāšņi izstrādāti, taču pie sirds tā arī nepieķērās), kurš veiksmīgi iztika bez varoņa kompleksa un brīžiem prata pats par sevi pasmieties. Taču aizverot pēdējo elektronisko grāmatas lappusi, es nevarēju tikt vaļā no sajūtas, ka autors mani ir nedaudz piekrāpis. Proti, gaidas ar kādām sāku lasīt šo grāmatu, nesastapās ar tām sajūtām ar kādām es šo darbu beidzu lasīt. Šajā romānā mijas divi pavisam dažādi virzieni – solītais creepy variants sākumā un krietni nekaitīgāks fantāzijas lidojums grāmatas vidusdaļā un beigās.

Mans prāts grāmatas sākumā aizmaldījās krietni tumšākos ūdeņos, kā to bija paredzējis autors. Atmiņas par Otro pasaules karu, bāreņi uz miglainas salas, īpašas spējas… Tas viss norādīja uz visai drūmu iespējamo risinājumu, kas varētu iestigt zinātniskās fantastikas lauciņā ar baisiem nacistu eksperimentiem un neatriebtām nāvēm… Vārdu sakot, mana fantāzija, sākot lasīt šo grāmatu, bija sapinusies šausmu žanrā. Taču, tiekot galā, ar pat ļoti intriģējošo romāna sākumu, atlikušajās divās trešdaļās romāna, autors uzņēma pavisam citu kursu, pazaudējot grāmatas sākumā radīto baiso noskaņu. Arī šis virziens nebija garlaicīgs, taču mazliet pabīdīja grāmatu uz jaunākiem lasītājiem domāto plauktiņu.

Tuvojoties grāmatas noslēgumam, mani pārņēma ziņkāre kā autors atrisinās stāsta beigas. Gribētos teikt, ka tās varēja būt nedaudz veiksmīgākas. Taču ir pavisam skaidrs, ka grāmatai būs turpinājums. Pagaidām nezinu vai lasīšu otro daļu, taču arī nopelt šo darbu man rokas neceļas, jo tajā ir daudz tiešām interesanti pasniegtu elementu, ja es romānu būtu lasījusi esot mazliet jaunākā vecumā. Šobrīd es vienkārši gaidīju ko citu. Dodu 8 Tējtasītes.

Advertisements

14 komentāri

  1. Pārliecināji mani, ka šī būs jāizlasa. Un izklausās, ka tā ir īstā grāmata, kuru vajadzētu ekranizēt Bērtonam. Tur varētu sanākt kaut kas labs! 🙂

    Like

    1. Ja Bērtons pēc ”Dark Shadows” būs atguvis spēkus, tad jācer, ka šitas būs kārtējais viņa grāvējs. Interesanti vai Deps un Bonema-Kārtere atkal iesprauksies kādā lomā vai šoreiz iztiks bez 😀 Lai vai kā – es ļoti gribēšu redzēt šo ekranizāciju.

      Like

      1. Varbūt Helēna Bonema Kārtere varētu tēlot to puisi, bet Deps viņa vectēvu? :d

        Like

        1. Jā, tā būtu visai oriģināla pieeja 😀

          Like

  2. Mani arī Tu ieinteresēji ar šo grāmatu! 🙂

    Like

    1. Prieks papildināt allaž bezgalīgo grāmatu sarakstu 🙂

      Like

      1. Mja, par šo bezmaz vai jāraud… 😦

        Like

        1. Nē, tas ir labi. Nekad nebūs garlaicīgi 🙂

          Like

          1. Man drīz no tā saraksta varēs veselu grāmatu publicēt! 🙂

            Like

  3. Eh, man šī jau otro mēnesi stāv lasāmajā sarakstā un kārdina. Vai tev elektroniskajā versijā bija tās pieminētās baisās fotogrāfijas?

    Like

    1. Jā, elektroniskajā formātā bija foto, taču internetā apskatoties cik forši viņas izskatās drukātajā versijā, sametās žēl, ka nedabūju savās rokās fizisko eksemplāru. E-lasītājā tās bildes, protams, neizskatās tik labi.

      Like

  4. Teikums “aizverot pēdējo elektronisko grāmatas lappusi” izklausās tik pat mistiski, kā aprakstītās grāmatas saturs 🙂
    Ja gribās palasīt par otro pasaules karu, un nacistu eksperimentiem ar bērniem un varu sirsnīgi ieteikt Ian Trigellis “Bitter Seeds”.

    Like

    1. Paldies par ieteikumu :), palasījos ”Bitter Seeds” aprakstu, izklausās pēc tieši tā, kas man šajā stāstā pietrūka. Lieku to-read sarakstā.

      Like

  5. […] Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii  un Tējtasītes. […]

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: