Endrū Millers – ”Tīrs”


Endrū Millers - Tīrs”Jāņa Rozes apgāda” nesen izdotais britu rakstnieka Endrū Millera (latviešu lasītājiem iepriekš pazīstams ar romānu ”Iemīlējies Kazanova”) jaunais vēsturiskais romāns Tīrs” manā klēpī ievēlās nejauši. Lai gan sākotnēji domāju, ka stāsts par inženieri, kam uzdots nojaukt kapsētu pirmsrevolūcijas Parīzē nepavisam nebūs mana tējas tase, šīs grāmatas nonākšana manās rokās tomēr izrādījās itin priecīga nejaušība. Romānu, valodiski greznajā, Māras Poļakovas tulkojumā izbaudīju gluži kā savu iecienītāko tējas šķirni. Turklāt Millera darba gotiskā noskaņa izrādījās arī ļoti piemērota pamazām tumstošajam rudenim.

Stāsta galvenais varonis ir Žans Batists. Ambiciozs jauns inženieris, kas saņēmis savu pirmo lielo projektu. Audzis ne visai pārticīgos apstākļos jaunais censonis izpelnījies kāda grāfa labsirdību, ieguvis labu izglītību un tagad, pildot ministra pavēles, ir gatavs mesties iekšā mutuļojošajā Parīzes dzīvē. Patiesībā jau vienīgais, kur viņam izdodas mesties iekšā ir kapsēta. Un šī mešanās izvēršas par smagu darbu vietā, kas ir līdz elkoņiem pilna ar mirušo kauliem, kurus nepieciešams pārcelt uz citām kapsētām un katakombām.

Lai gan pats romāna autors pēcvārdā atzīst, ka visi stāstā aprakstītie notikumi ir izdomāti, romāna darbības vieta ir visnotaļ īsta. Nevainīgo kapsētā (Cimetière des Innocents) Parīzes ainavā iekļāvusies jau sākot no viduslaikiem un tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta. Tā kā apbedījumu skaits ievērojami pārsniedzis normu, 18. gs. beigās kapsēta tikusi likvidēta (pēcāk tur ierīkots tirgus, bet mūsdienās tās apkārtnē uzsliets iepirkšanās centrs). Tieši ar šo kapsētas likvidāciju Millers liek nodarboties saviem romāna varoņiem. Gan Žans Batists, gan viņa līdzgaitnieki organizē apbedījumu un baznīcas nojaukšanas darbus, pa ceļam atklājot arī tematus par draudzību, mīlestību, noziegumu un brīvības alkām.

Šis jau atkal ir no tiem romāniem, kurus var lasīt vairākos līmeņos. Pirmais – sižetiskais ir viegli saprotams pat tiem, kuri nav īpaši pazīstami ar Francijas vēsturi. Varoņu portreti ir gana spilgti, psiholoģiskās detaļas šķiet izstrādātas ticami un notikumi, lai gan ne pārāk spraigi, lasītāja uzmanību notur līdz pat romāna beigām. Lielā mērā par to varētu pateikties autora rakstības stilam, ko man gribētos nosaukt par nedaudz gaisīgu vai pat tādu, kā patīkami nepastāvīgu. Millers ik pa brīdim pietuvina kameru varoņiem, lai nākamajā brīdi to atrautu nost un parādītu kopējo noskaņu, tai pat laikā neaizmirstot par detaļām.

Vēl kāds romāna līmenis ir aprakts dziļāk zem vēsturiskajiem les Innocents  kauliem un pieprasa plašākas fona zināšanas par tā laika Francijas politisko stāvokli. Ļoti iespējams, ka dažas simboliskās peles var izsprukt no (vēsturiski) nepieredzējuša lasītāja tvēriena, taču  romānā paustā pārmaiņu aura, kas virmo virs netīrās Parīzes ir nudien nepārprotama.

Mirušie vairs nebrīnās, mūs ieraugot, inženieris domā, vieglā pavasara lietū stāvēdams bedres malā. Agrāk pats pēdējais kauliņš izskatījās sašutis, iebiedēts kā sieviete vai vīrietis, kas kails izdzīts uz ielas, turpretī tagad tie guļ pasīvi kā līgavas un gaida, kad ogļraču rokas tos izcels Parīzes gaismā.”

Dubļaina, trokšņaina Parīze, jauni un dumpīgi parīzieši švītīgos svārkos, Voltēra piesaukšana, kurtizāne sarkanā apmetnī, gotiska kapsēta un neparastie ļautiņi, kas dzīvo tai līdzās. Mazliet vājprāta, pa kādai jaušai vai nejaušai nāvei, šķipsniņa filosofijas, krietni daudz laikmetīgā gara un līdz pilnībai nostrādāta pirmsrevolūcijas Parīzes garša… Prasmīgi savīti, visi šie elementi aizgādā lasītāju pāris gadsimtus senā pagātnē un uzkavējas atmiņā vēl pāris brīžus pēc grāmatas nolikšanas plauktā.

Pārsteidzošā un laimīgā kārtā, manām acīm ”Tīrs” ir izrādījies viens no interesantākajiem pēdējā laikā lasītajiem vēsturiskajiem romāniem. Iesaku sendienu cienītājiem.

9

Advertisements

3 komentāri

  1. Ļoti ieinteresēji. Laika lasīšanai man tagad galīgi nav, nu kā jau daudziem, bet es tik pērku un vācu grāmatas. 😀 Šo es laikam sev arī gribēšu, lai gan sākumā domāju, ka varētu iztikt..

    Like

    1. Jā, grāmatu krāšanas sajūta ir ļoti pazīstama. Nav laika, bet varbūt kādreiz… Un tā tā čupa aug 😀

      Like

  2. […] blogā varam izlasīt par grāmatu Tīrs un Sidrabas blogā emocionālas pārdomas par […]

    Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: