Tie paši naktstauriņi. Filma ”Purpura smaile” (2015)

Baumo, ka savus iespaidus par filmu vajagot rakstīt tūdaļ pēc tās noskatīšanās. Tomēr man šķiet, ka tā ne vienmēr ir taisnība. Bieži vien gadās pa filmai, kurai jāļauj nostāvēties, lai „biezumi” pagūtu nogulsnēties skatītāja prātā. Tiesa, mani „biezumi” par manu šī gada gaidītāko filmu – Giljermo del Toro vērienīgo projektu ar nosaukumu Purpura smaile jeb Crimson Peak jau ir tā nostāvējušies, ka tajos vairs neredzēt ne rītdienu, ne vakardienu. Ja es būtu uzsākusi vecā gada bloga parādu rakstu sēriju, tad šis pavisam noteikti būtu ieraksts tieši no tā plaukta. Šo savu gada gaidītāko filmu es noskatījos oktobrī, bet domas par to apkopoju decembra beigās. Kur mana medaļa, kur fanfaras?

Uz „Purpura smaili” es devos ar ļoti augstām ekspektācijām un drošu dūšu, pat neskatoties uz to, ka šī filma rindojas, manis pēdējā laikā novārtā pamestajā, šausmu žanra kategorijā. Kaut nedaudz zinot Giljermo del Toro daiļradi (es biju sajūsmā par Pāna labirintu un diezgan lielos priekos par Pacific Rim,), protams, gaidīju pa kādai kārtīgai asiņu šaltij, taču vairāk par visu manas acis un ausis alka tieši psiholoģisko šausmu un intrigas. Nu, un tas, ka filmā spēlē Toms Hidlstons arī par ļaunu nenāca…

Filmas sižets vēsta par kādu jaunu, veselīgi feministiski noskaņotu 19. gadsimta amerikāņu izcelsmes rakstnieci Īditu (Mija Vasikovska), kuras nepieredzējušo sirdi savaldzina noslēpumains taču paplucis angļu aristokrāts Tomass (Toms Hidlstons), kas ieradies ASV, lai atrastu investorus savam, nedaudz ķertā profesora stilā ieturētajam, izgudrojumam. Viņam līdzi atbraukusi arī visnotaļ neparastā māsa Lusilla (Džesika Česteina), kura lielā mērā kontrolē abu radinieku rīcības dinamiku. Šim pārim ir kāds noslēpums, un tiem, kas piekļūst šim noslēpumam parāk tuvu, nākas dārgi samaksāt. Taču mūsu jaunā, gaišmatainā rakstniece par to neko nenojauš un, apprecējusies ar valdzinošo džentlmeni, pamet dzimtas mājas, lai dotos uz milzīgu, senu un laika zoba saēstu Anglijas muižu – Purpura smaili, kuras tumšie gaiteņi izrādās tieši tik tumši kā pirmajā acu mirklī tas varētu šķist. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka šīs gotiskās drāmas tālākais sižets grozās ap (ne)daudz paranormālām parādībām un neparastās dzimtas šausminošajiem noslēpumiem.

Attēla avots: Wallpapershome.com

Purpura smaile sevī veiksmīgi iekļāvusi žanram raksturīgos elementus, lai neteiktu klišejas. Veidotāji, vienas filmas ietvaros, cītīgi savākuši vienkopus visu, kas cilvēkus šāda tipa darbos jebkad ir uzrunājis (Penny Dreadful un Dorian Gray stūrītī nervozi pīpē). Šis ir īstens Viktorijas laikmeta šausmu stāsts. Klasiska gotiskā romance. Itin viss saslēdzas – sākot jau no pašas naivās, garmatainās varones, turpinot ar vājprātu un slepkavībām, un beidzot ar incestu un drūmi pievilcīgo, dvēseliski plosīto antivaroni, pret kuru tā vien gribas izjust līdzjūtības skaudro sāpi, jo iekšējais konflikts, saprotams, ir svēta lieta.

Vizuāli Purpura smaile viena no piesaistošākajām, lai neteiktu, ka pati piesaistošākā filma šogad. Tās dizains tik tiešām ir apbrīnas vērts. It viss šeit ir pārākajā pakāpē, sākot ar arhitektūru, interjeru, tērpiem, frizūrām un pat šausmām, un to atveidojumu, kas brīžam gan liek novērst skatu, taču kopējā stilistikā iekļaujas lieliski un netraucē baudīt režisora vīziju. Tiesa, del Toro asiņainumu un šausmu tēlus nepapildina bērtoniskais rotaļīgums ar kādu nereti sastopamies līdzīgās filmās. Un tas arī nav vajadzīgs (manuprāt, sākumā parādītais rēgs ir viens no efektīgākajiem un atbaidoši pievilcīgākajiem radījumiem, kādu es pēdējos gados esmu redzējusi kino). Tomēr vajadzīgs ir pamatīgs, un, ideālā gadījumā, arī jauns, nevis jau aizlienēts paklājs, uz kura uzstutēt šīs greznās, spocīgās mēbeles. Līdzīgi kā Bērtona pēdējā laika filmas, Purpura smaile ir īstens kārums acīm, elpu aizraujošs vizuālais piedzīvojums, taču sižetiski dekoratīvajā burciņā iespundēti lidinās tie paši nelaimīgie naktstauriņi, kas citos līdzīgos darbos.

Attēla avots: Wallpapershome.com

Ja nav iebildumu pret klasiski aizliegtu gotisko mīlas stāstu un garmatainām sievietēm brokāta tērpos, kas sarkanā sniegā klaiņo apkārt ar cirvi, šī filma vilšanos nesagādās. Tā piedāvās ne to vien. Un tomēr mani nekādi nepameta smagais jautājums, vai tiešām tumšās emocionālās kaislības nav iespējams parādīt iespaidīgāk? Pat, neskatoties uz labo aktieru ansambli (to, ko nepasaka vārdi, pasaka acis), man šajā filmā pietrūka psiholoģiskā dziļuma. Vasikovskas varones ieslodzījuma sajūtas, Hidlstona varoņa mugurkaula un Česteinas varones vājprāta…

Kino veidotāju pieturēšanās pie šablona un atrisinājums, kas īpaši nepārsteidz, iespējams, nenokaitinās visus kino gājējus, tomēr man personiski šī paredzamība iesita ticamības zārkā pirmo naglu. Es negribēju jau filmas sākumā zināt, kas notiks beigās un es negribēju uzminēt brāļa un māsas attiecību līkločus, taču Purpura smaile, vismaz manam prātam, diemžēl neatstāja tukšu laukumu ar uzrakstu: „brīva vieta jūsu maindfakam”. Un lielākoties tas ir pats galvenais, ko tiecos sagaidīt no psiholoģiska šausmu trillera.

Šī filma ir kā milzīgās Purpura smailes muiža – bezgala daudz labi izdekorētu istabu, taču kamera pievērsta tikai galvenajai – viesistabai, kurā sanākuši tērzē jau pazīstamie viesi.

Birkas: 8 tasītes, eye candy, filmas, gotika, Halovīns, jaunās filmas 2015, psiholoģisks trilleris, vēsturiskā drāma, šausmu filma