Iespējams, piekritīsiet, ka šogad esam piedzīvojuši vienu no pēdējā laika baisākajiem pavasariem. Un, iespējams, kaut daļēji piekritīsiet arī tam, ka šādos apstākļos nav viegli koncentrēties lasīšanai. Taču pamazām atceļoties ierobežojumiem, vismaz manā plauktā šķiet atcēlušās arī lasīšanas barjeras. Tādēļ šodien jauna grāmatas atsauksme – atvaļinājumam piemērots trilleris J. P. Delaney – Ticiet man.
Šo Kontinenta izdoto romānu izlasīju vēl maija beigās, un kā jau tas mēdz būt ar šī žanra darbiem – divās dienās. Lasīt tieši šo grāmatu mani pamudināja ne tikai noslēpumainais, zem pseidonīma sēdošais autors ar vārdu J.P. Delaney, bet arī Ticiet man intriģējošais sižets.
Bēgot no kāda nepatīkama incidenta savā dzimtenē Anglijā, mūsu stāsta galvenā varone – aktiermākslas studente Klēra – ir apņēmības pilna uzsākt savu aktrises karjeru visu iespēju zemē – ASV. Tā kā Klērai ļoti vajadzīga nauda studijām, taču pilsonības dēļ nav tik viegli atrast darbu, jaunā sieviete ir piekritusi neordināram piedāvājumam – izlikties par eskorta meiteni un atmaskot krāpjošus vīru, sagādājot to sievām pierādījumus par potenciālajiem sānsoļiem.
Rūpals iet no rokas, turklāt Klēra var uzspodrināt arī savas aktiermākslas prasmes, izliekoties par pavisam citu sievieti. Tomēr jau visai agri stāstā rodas jautājums – vai Klēra patiešām izliekas? Kad mīklainos apstākļos tiek nogalināta viena no Klēras klientēm – šarmanta profesora satrauktā sieva – arī Klēra iekļūst aizdomās turamo sarakstā. Jau drīz liktenis piespēlē viņai īpašu lomu un, lai noskaidrotu patiesību, jaunā sieviete iesaistās bīstamā, policijas koordinētā izrādē, kuras finālā būtu jāatklājas īstajam slepkavam. Vārdi “ticiet man” piepeši iegūst pavisam citu nozīmi.
Kā jau, iespējams, būsiet nopratuši, Klēra ir neuzticama stāstītāja. Šī pieeja ir viens no iemesliem, kādēļ es romānu izlasīju divās dienās. Lai gan es personiski grāmatu nerindotu “asa sižeta” kategorijā, Klēras psiholoģiskās spēlītes ar saviem līdzgaitniekiem un, protams, lasītāju, apvienojumā ar autora izvēlēto, savā ziņā fragmentēto naratīvu, kurā grūti nošķirt iztēlotu situāciju no īstas, ir, manuprāt, ļoti veiksmīga recepte, kā noturēt cilvēku pie grāmatas lappusēm.
Kā vēl vienu vērtīgu romāna slāni noteikti jāpiemin arī fokusu uz franču dzejnieka Šarla Bodlēra slavenajām Ļaunuma puķēm (Les Fleurs du Mal), kas ieņem ļoti nozīmīgu lomu Ticiet man sižeta attīstībā, kā arī pievēršanos aktiermākslas knifiņiem un aizkulisēm, ar kuriem autors bagātīgi dalījies visu 378 lappušu garumā, tādējādi piešķirot romānam papildu krāsas un pievienoto vērtību.
Lasot Ticiet man, svārstījos savā vērtējumā par Klēru gana bieži, lai neuzminētu atrisinājumu, un tas, manuprāt, ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem šī žanra darbos. Aizverot grāmatas vākus, paliku visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku un “izvēdināto” galvu, jo stāsts gluži vienkārši ļāva nolikt malā pēdējā laika stresa pilnajā ikdienā uzkrāto domu kalnu un pilnībā iegrimt sižetā.
Iesaku, ja patīk neuzticamie stāstītāji, kā arī mākslinieciskas tematikas piesitiens. Manuprāt, Ticiet man ir ideāla lasāmviela karstai jūlija pēcpusdienai vai enerģiju atjaunojošam vakaram pēc garas darba dienas.
Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.
Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Kontinents apmaiņā pret godīgu vērtējumu.
Tējtasīte 