Burvīgais nihilisms. Levs Grosmans – ”Burvji”

Latvijas grāmatnīcu plauktus arvien biežāk papildina pasaules fantāzijas un fantastikas literatūras tulkojumi. Viens no šādiem darbiem ir amerikāņu rakstnieka un literatūrkritiķa Leva Grosmana romāns „Burvji”, kas Viļa Kasima tulkojumā un izdevniecības „Prometejs” paspārnē pavisam nesen nonācis pie saviem lasītājiem. „Burvji” ir pirmais darbs pieaugušajiem lasītājiem domātā fantāzijas triloģijā, kura 2016. gada sākumā ASV piedzīvos arī pirmizrādi televīzijas seriāla veidolā.

Es, pateicoties „Prometeja” laipnajam piedāvājumam, saņēmu iespēju šo romānu izlasīt vēl kādu brītiņu pirms tas nonāca veikalos. Un jāatzīst, ka atsauksme par šo grāmatu, izrādījās viens no garākajiem un, domu apkopošanas ziņā, sarežģītākajām grāmatu rakstiem, kādu šogad izdevies publicēt blogā. Galvenokārt tādēļ, ka „Burvji” izrādījās arī viens no piesātinātākajiem un pārdomas raisošākajiem romāniem, kādu šogad nācies lasīt.

Tā kā šis bija viens no tiem literārajiem darbiem, kura tulkojumu latviešu valodā es gaidīju ar tiešām neviltotu interesi, ķēros pie grāmatas ar lielu entuziasmu un jau zināmām gaidām, jūtot sevī pienākumu romānu lasīt uzmanīgi, izgaršojot un izbaudot nianses. Izrādījās, ka šo pienākumu nav grūti veikt – Levs Grosmans ir radījis romānu, kas ne tikai aizrauj lasītāju, bet arī pieprasa mazo pelēko šūniņu kustināšanu. Iespējams, ka arī nelielu pašanalīzes piesaukšanu – ja nu sagadījies būt vienā vecuma vai dzīves uztveres posmā ar grāmatas varoņiem.

Bērnību zaudējot

Romāna varonis Kventins Koldvoters ir septiņpadsmit gadus vecs, labu izglītību ieguvis, dzīves likstu pasargāts jaunietis, kurš, cilvēces labākajās tradīcijās, tik un tā ir neapmierināts ar savu eksistenci uz šīs planētas. Puisis savas dienas pavada ar trūkuma sajūtu krūtīs – ar neizskaidrojamu emocionālo vakuumu, smagu bērnības zaudējuma sajūtu, kas nenovēršami piemeklē jaunus cilvēkus bieži vien ne visai patīkamajā pieaugšanas procesā. Taču Kventinam paveicas. Viņš uzzina, ka zudušais brīnums tomēr pastāv. Pastāv arī bērnu grāmatās aprakstītā maģija un tieši viņam – izstīdzējušajam septiņpadsmitgadniekam ar dažkārt pat pārlieku gaišo galvu – tiek dota iespēja to izmantot. Klīstot pa Bruklinas pelēkajām ielām, Kventins nonāk Breikbilā – alternatīvā realitātē izveidotā maģiskā burvju skolā, kur kopā ar citiem jaunajiem censoņiem viņam būs lemts apgūt gadsimtu gaitā rūpīgi krātas maģiskas zināšanas.

Varētu domāt, ka šāds pavērsiens noceļ ikdienības nastu no Kventina pleciem. Tomēr, neskatoties uz ilgo laiku, ko jaunais burvis pavada burvju internātskolā, sarežģītajām zinībām, ko viņš apgūst, un draugiem, ko viņš neviļus pielaiž sev klāt – pienāk brīdis, kad pat maģijas akadēmiju beidzis jaunietis nezina, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un nododas destruktīviem sevis meklējumiem. To pašu dara arī viņa laikabiedri – spējīga jaunu burvju grupa, kuri, par spīti savai varai un iespējām, tik un tā jūtas iztukšoti, jo ir zaudējuši…ko?

„Neviens atklāti negribēja to teikt, taču ārpasaules burvju ekosistēmā trūka līdzsvara: te bija pārāk daudz burvju un pārāk maz briesmoņu.”

Ar dēmoniem uz muguras

„Burvji” nav fantāzijas romāns tikai tā tradicionālajā izpratnē. Levs Grosmans, kura profesionālajā mapītē glabājas arī attiecīga akadēmiskā izglītība un „Time” literatūrkritiķa gods, rakstot šo romānu, ir spēlējies ar iepriekš fantāzijas literatūras akmenī iecirstiem postulātiem, tos nedaudz pārbīdot, pārrakstot un pārlejot ar visai stipras koncentrācijas nihilisma mērci, kas jau pats par sevi šķiet ejam zināmā pretnostatījumā ar daudzos šī žanra ievirzes darbos nereti sastopamo morālo kodolu cīņai pret ļauno.

L. Grosmana stāstā „ļaunais” mīt arī pašos varoņos. Gluži kā dēmons, ko izlaiduma dienā absolventos „ietetovē” skolas direktors, lai vajadzības gadījumā, nešķīstais radījums materializētos – izkārpītos no savu nēsātāju ķermeņiem un paglābtu jaunos censoņus no iespējamām nepatikšanām. Taču šis ļaunais, kas bieži vien liek varoņiem rīkoties kā savtīgiem un izlutinātiem pāraugušiem bērniem, nemaz tik ļoti neatšķiras no ikdienišķā negatīvā spēka, kas sastopams ikvienā. Citiem vārdiem sakot, arī burvji ir cilvēki. Un arī burvji cīnās ar jaunības maksimālismu un eksistenciālām bailēm no dzīves bezjēdzības.

„Beidz meklēt nākamās apslēptās durvis, kas tevi aizvedīs pie īstās dzīves. Beidz to gaidīt. Tā ir tepat: citas tev nemaz nebūs. Viss ir šeit, un iesaku pacensties to izbaudīt, vai arī tu vienmēr būsi nīgrs, lai ko tu darītu, līdz pat mūža beigām.”

Paradoksālā kārtā L. Grosmana radītie magi ir zaudējuši paši savu ticību brīnumam un maģijai. To stāstā simbolizē Filorija – it kā iedomāta zeme, kas aizrāvusi varoņus to agrā bērnībā, ļaujot tiem iztēloties, fantazēt un visādi citādi priecāties par eskeipisma piedāvātajām dāvanām. Nu šie burvi ir izauguši, tomēr atmiņas par zaudēto bērnišķīgumu viņus vajā joprojām – viņi joprojām meklē savu Filoriju. Gluži kā Harija Potera lasītāju paaudze, kas pieaugusi nu saprot, ka atrodas gluži parastā, nemaģiskā Rīgā, Londonā vai Maskavā, un strādā gluži nemaģisku darbu, dzīvojot gluži nemaģiskos dzīvokļos un komunicējot ar tādiem pašiem dzīvi neizprotošiem nemaģiskiem indivīdiem.

„Mēs tā vienkārši nedodamies interesantos piedzīvojumos ar cēliem mērķiem un labām beigām. Tu nekļūsi par tēlu kādā stāstā, nebūs neviena, kas to visu tev sagādās. Īstajā pasaulē tā vienkārši nenotiek.”

Varonis ne-varonis

Lasot „Burvjus”, ir ļoti grūti distancēties no jau vairākās aizjūras recenzijās pieminētā salīdzinājuma ar „Hariju Poteru” (kam šoreiz pievienots arī vārds „pieaugušajiem”). Ne tikai tādēļ, ka autors ir paņēmis Cūkkārpas ideju, sagraizījis to gabaliņos un pāršuvis no jauna sava romāna vajadzībām. Ne tikai tādēļ, ka, paslēpta no parasto cilvēku acīm, pastāv vēl viena – maģiska sabiedrība, maģiska realitāte ar pūķi Temzā vai skolēniem, kas par saviem studiju gala pārbaudījumiem izvēlas ar maģijas palīdzību aizlidot līdz Mēnesim. Un pat ne tādēļ, ka Kventina Koldvotera absolvētajā burvju skolā maģija ir kompleksa zinātne, kas pieprasa dažnedažādu disciplīnu iekļaušanu, sākot no senām valodām un beidzot ar izsmalcinātu roku žestu apgūšanu burvestību veikšanai.

„Valoda un realitāte ir stingri nošķirtas, un realitāte ir cieta un nelokāma, tai ir vienalga, ko tu domā vai jūti, vai saki. [..] Mazi bērni to nezina. Tā ir maģiskā domāšana, kā to sauca Freids. To zaudējot, mēs vairs neesam bērni. Vārdu un lietu nošķiršana ir pamatfakts, uz kura balstās visa mūsu pieaugušo dzīve. Taču burvestības teikšanas brīdī šī robeža starp vārdiem un lietām tiek pārrauta. Tai lūstot, viens pāriet otrā, un vārdi un lietas sanāk un sakūst kopā. [..] Pasakiet man: vai cilvēks, kurš izteicis burvestību, jebkad spēj patiesi pieaugt?”

Galvenokārt Kventina stāstu negribas atdalīt no Roulingas sērijas tādēļ, ka tas savā ziņā ir pretstats. „Burvji” barojas no jau iepriekš pazīstamā, radot jaunu, skarbāku un pieaugušāku realitāti, parādot sāpīgās alkas pēc brīnuma, taču neļaujot tam līdz galam piekļūt. Kventins Koldvoters – apdāvināts, taču parasts un nelaimīgs cilvēkbērns – ir piemērs tam, kas notiktu ar Hariju Poteru, ja tas būtu piedzimis bez savām cildenajām un varonīgajām rakstura iezīmēm un nebūtu tapis „izredzēts”.

Burvīgais nihilisms

L. Grosmana rakstības stils neaizraujas ar ļoti plašiem ārējās pasaules un maģiskās kārtības aprakstiem (lai gan pati maģija romānā izskaidrota pietiekami pārliecinoši, ja ņem vērā, ka arī paši burvji nemaz nezina patiesību par tās pirmsākumiem: „[..] mēs nezinām un nevaram zināt, kas tieši ir maģija un no kurienes tā nāk, — tāpat kā galdnieks nezina, kāpēc aug koki. Viņam tas nav jāzina. Viņš strādā ar to, kas ir viņa rīcībā.”). Paiet kāds brīdis, līdz lasītājs pieņem autora stāstīšanas manieri – skriet pāri gadiem maģisku notikumu vien dažās lappusēs vai nodaļās. Iespējams, kādam, kurš pieradis pie fantāzijas romānos detalizēti izstrādātajiem pasauļu aprakstiem, romāna pirmajā pusē, šāda, it kā garām skrienoša pieeja var šķist mazliet neierasta – kā postmodernismā nedaudz atdzisis maģiskais katls, kura virums ir gards, taču prasās pēc uzsildīšanas. Tomēr šo apstākli L. Grosmans kompensē, savu literāro kameru pietuvinot varoņu psiholoģijai, savstarpējām attiecībām, Kventina depresīvajām epizodēm, dažādiem cilvēku garīgajiem aizsardzības mehānismiem un, protams, eksistenciālajiem jautājumiem, kas nodarbina jauno burvju prātus.

„Galvenais bija neko negribēt. Tas deva varu. Tas deva drosmi: drosmi nemīlēt nevienu un ne uz ko necerēt.”

„Burvji” nav viennozīmīgi vērtējams romāns. Šis ir daudzslāņains, savā ziņā sarežģīts literārais darbs, kas lasāms vairākos līmeņos. Literārajā līmenī, meklējot iekļautās atsauces uz citiem žanra darbiem, pētot autora rokrakstu un spēlēties prasmi. Kā arī emocionālajā līmenī, piedzīvojot netradicionālāku eskeipisma formu, jūtot līdzi Kventina nihilistiskajai pasaules uztverei, un kopā ar viņu ilgojoties pēc brīnuma, bērnišķīgā naivuma un labestības – lietām, kuru nereti, iespējams, nemaz tik ļoti nepietrūkst, pirms tās nav pilnībā zudušas.

L. Grosmana romāns, kā jebkura jēgpilna literatūra, raisa pārdomas. Lai gan jautājums par to, kādēļ lasām fantāzijas grāmatas un ko īsti meklējam maģiskajās zemēs, paliek atvērts, viens ir skaidrs – lai cik daudz mūsu pasaulē nebūtu Kventinu, mēs tomēr nevarētu dzīvot arī bez Harijiem.