Pēc-Globusu un pirms-Oskaru sezona ir īstais brīdis, lai nokārtotu savus kino parādus. Tādēļ laiks ķerties pie jauniem Mazajiem filmu komentāriem. Nu jau ar kārtas numuru seši. Šoreiz komentāri pie jums ieradušies mazliet neierasti – mēneša vidū, ne sākumā. Ļoti vienkārša iemesla dēļ – es janvāra skatāmajā sarakstā mēģināju fiksi iestūķēt vēl dažas 2015. gada filmas, lai mans aizvadītā gada filmu apkopojums (kuru labākajā gadījumā publicēšu mēneša beigās, sliktākajā gadījumā – nekad) sanāktu drusciņ miesās kuplāks. Šodienas ierakstā, pieskaņojoties pēc kārtas sestajiem komentāriem, parunāsim par sešām visnotaļ dažādām filmām. Visām zināmām, populārām un skatītām. Divas no tām saņēmušas pa Zelta globusam, bet trīs no tām cer arī uz Oskariem.
THE HUNGER GAMES: MOCKINGJAY II (2015) Vēl novembra beigās cītīgi pildīju savu ilggadējās Bada spēļu skatītājas pienākumu un devos uz kinoteātri, lai palūkotos, kā beigsies Katnisas epopeja. Nē, nu patiesībā jau es zināju kā tā beigsies, jo biju lasījusi grāmatu. Tomēr cerēju, ka režisora vīzijā lietas izskatīsies tikpat iespaidīgi kā manā galvā. Nekā nebija. Lai gan man patika klaustrofobiskā aina pazemes tuneļos un mukšana no spēļu rīkotāju lamatām ar visiem no tā izrietošajiem sprādzieniem un melnajām upēm, pati filmas kulminācija uz mani atstāja mazāku iespaidu kā cerēju. Neizdevās sajust to emocionālo pacēlumu, kas parasti rodas, uzvarot taisnībai. Nemaz nerunājot par pārcukuroto beigu ainu, kas, manuprāt, bija izplēsta no Holivudas klišeju rokasgrāmatas…
SISTERS (2015) Man simpatizē Tīna Feja un Eimija Polere, un izdzirdējusi, ka abas dāmas būs sastopamas vienā komēdijā, priecīgi berzēju rokas. Būsim godīgi – kaut cik jēdzīgu komēdiju mūsdienās ir nepieklājīgi maz. Noskatoties Sisters, secināju, ka tik tiešām nepieklājīgi maz, jo arī šajā gadījumā nespēju atrast neko kārtīgas smiešanās vērtu (nu labi, pāris reizes saraucu degunu vai pafeispalmoju). Stāsts pa divām māsām, kas savā bērnības mājā izlemj sarīkot pēdējo ballīti, pirms vecāki māju pārdod. Ballīte, protams, kļūst nekontrolējama un izgāžas ar lielu blīkšķi (un tik pat lielu bedri pagalma vidū). Tas tad arī ir tas, par ko šajā filmā būtu jāsmejas. Mani nepameta sajūta, ka Sisters veidotāji bija mēģinājuši sarīkot tādu kā nelielu drāmiņu par ģimenes attiecībām, tomēr manām acīm šie centieni noslīka samērā lēna un nekur nevedoša sižeta ūdeņos.
STEVE JOBS (2015) Denija Boila režisētā filma Steve Jobs (nejaukt ar 2013. gada vilšanos jOBS) ar Maiklu Fasbenderu un Keitu Vinsletu galvenajās lomās, balstīta uz patiesiem notikumiem un apveltīta ar interesantu struktūru. Tā fokusējas tikai uz trim epizodēm Stīva Džobsa dzīvē – trim lielām produktu prezentācijām, kas mainījušas Apple vēsturi. Es gan nelieku lielas cerības uz to, ka Fasbenders šogad tiks pie Oskara (kaut kad taču ir jāuzvar arī Leo), taču Vinsletai gan vajadzētu – par ļoti sulīgo Džobsa ”darba sievas” atveidojumu. Manuprāt, lielisko (taču Oskariem nenominēto) scenāriju rakstījis Facebook veiksmes stāsta The Social Network un HBO seriāla The Newsroom idejiskais dzinējs Ārons Sorkins. Tie paši lieliskie, piesātinātie dialogi (uzskatāms piemērs tam, ka stāstu iespējams izstāstīt tikai ar varoņu runāšanu vien). Es pat gribēju izrakstīt citātus.
JOY (2015) Deivida O. Rasela kinolente (viņš arī The Silver Linings Playbook un American Hustle atbildīgā kino persona) stāsta par Džoju – dīvainā ģimenē dzīvojošu jaunu sievieti, kurai jau no bērnības bijis ķēriens uz dažādu lietu radīšanu. Beidzot šī jaunā sieviete ir izlēmusi īstenot savu bērnības sapni, izgudrojot un mēģinot iedabūt tirgū, pašas radīto brīnumslotu. Es cerēju, ka filma, kas ir daļēji balstīta uz patiesiem notikumiem un fokusējas stipras sievietes nebūt ne vieglo ceļu līdz biznesa impērijas augšgalam, mani uzrunās vairāk. Es, protams, pamanīju dažus režisora trikus, uzspēlēto, grotesko ģimeni, Dženiferas Laurensas labo tēlojumu, daudzu situāciju absurdumu un smago vieglumu ar kādu tiek risinātas lietas, taču nekas no tā visa mani nespēja glābt no garlaicības, skatoties filmu par slotas izgudrošanu. Nākas prātot, vai tikai šis atkal nav tas gadījums, kad režisora un aktieru vārdi lepni soļo pa sarkano paklāju, bet pats sižets skumji velkas nopakaļ?
MAD MAX: FURY ROAD (2015) Ilgi domāju, vai šo vēlos skatīties. Galvenokārt tādēļ, ka nebiju redzējusi iepriekšējās Trakā Maksa daļas, un treileris izskatījās atbaidošs šī vārda tiešajā nozīmē. Tomēr neviens nav pilnībā imūns pret cildinošām atsauksmēm, tādēļ nolēmu palūkoties ar ko šis Džordža Millera kino izpelnījies vairākas Oskaru nominācijas. Tostarp pat kā gada labākā filma. Oh, boy… Un es patiešām ”palūkojos”. Specefektu šeit nudien netrūkst. Tāpat kā vizuāli traumējoša grima, vājprātīgu tēlu, mežonīga ātruma, mašīnu dauzīšanas un izvēlētā stila tīrības līdz pat pēdējam kadram. Pašu distopisko sižetu varētu raksturot trīs vārdos – traks brauciens tuksnesī. Bonusā šausminošās sabiedriskās iekārtas un netaisnā režīma kritika, ekoloģijas problēmas un pāri visam (neatbildētais) jautājums, kurš nogalināja pasauli. Plus punkti par spēcīgajiem sieviešu tēliem. Vājprātīgs kino gabals. Ne aci atraut.
THE INTERN (2015) Burvīga, sirdi sildoša un vietām smieklīga filma no režisores Nensijas Meijersas apcirkņiem. Stāsts par kādas plaukstošas modes kompānijas vadītāju Annas Hetavejas personā, kura praktikantu programmas ietvaros, uz laiku pieņem darbā vairākus seniorus. Viens no šiem senioriem izrādās Roberta De Niro atveidotais Bens, pret kuru nejust simpātijas šajā filmā ir praktiski neiespējami – viņš gluži vienkārši vienmēr zina, ko sacīt un, kā rīkoties. Turklāt, bez plātīšanās un liekas pompozitātes. Sākotnēji baidījos, ka filma, komēdijas nolūkos, iespējams, nostādīs De Niro varoni neveiklās situācijās. Taču režisores izvēlētā pieeja izrādījās gluži pretēja, ļaujot pieredzei un seno laiku elegancei atbalstīt jaunības maksimālismu, un palīdzēt tam pieņemt grūti pieņemamus lēmumus. Manuprāt, lieliska filma par neparastu draudzību un spēju nezaudēt vitalitāti arī sirmā vecumā. Citāts par to, ka mūsdienās vairs nav tādu vīriešu kā Roberts De Niro, kad pats Roberts De Niro stāv blakus, ir vienkārši zelts.
Ko labu jūs pēdējā laikā esat noskatījušies?
Tējtasīte 
No Mad Max skatīšanās kaut kā esmu mērķtiecīgi izvairījies, bet jau kādu laiku esmu apsolījis sev, ka to noskatīšos. Atsauksmes dara savu.
PatīkPatīk
Man bija tieši tāpat. Es noslēdzu ar sevi darījumu, ka paskatīšos vismaz pusstundu – ja nepatiks likšos mierā. Tiku pāri pirmajam šokam (tas grims!) un tad jau ieskatījos tā, ka laiks pazuda.
PatīkPatīk
“Mad Max” skatījos uz lielā ekrāna un tas bija patiešām grandiozi un iespaidīgi. Es arī nebiju redzējusi iepriekšējās daļas un baigos brīnumus no filmas negaidīju, bet tā mani pārsteidza. Protams, par gada labāko filmu to neatzītu, bet savam žanram tā ir pārsteidzoši laba.
No tevis minētajām gribētu noskatīties arī “Steve Jobs” un “Joy”.
PatīkPatīk
Es arī gada labākās filmas godu ”Maksim” droši vien nedotu, bet zinātniskās fantastikas filmu kategorijā gan visai augstu varētu rindot. Briesmīga, taču ļoti prasmīgi izveidota pasaule.
PatīkPatīk
Jāatdzīst, ka 2015 uz kino biju reti maz un palaidu garām daudzas tiešām interesantas filmas. Būs jāatrod kāds mirklis, lai noskatītos Mad Max, Steve Jobs un Joy.
PatīkPatīk
Man arī šis gads bijis visai patukšs filmu ziņā, lai gan vēl būtu daudz ko skatīties. Vienmēr kaut kā tā saliekas, ka interesantās filmas parādās pie apvāršņa pašās gada beigās.
PatīkPatīk
Nevar nepiekrist. Pilnīgi kauns atzīties, ka šogad esmu redzējusi tikai tā saucamos blockbusters, bet uz mazā ekrāna viņi zaudē savu pievilcības spēku.
PatīkPatīk
Es arī pagājušogad lielākoties gāju uz specefektiem skatīties kino. Diemžēl, lielākajā daļā tik vien arī bija kā specefekti. Nu, izņēmums varētu būt ”The Martian” un foršā animācija ”Inside Out”.
PatīkPatīk
Mad Max man laikam bija pērnā gada lielākais pārsteigums. Katrā ziņā tā bija daudz vairāk, nekā gaidīju no tā žanra. Pēdējā laikā labākās filmas priekš manis bija Star Wars 7. uzlējums – patika daudz vairāk par iepriekšējām sešām, par ultra SW fani gan vēl nekļuvu, bet, manuprāt, ļoti veiksmīgs turpinājums, ar ko viņi iegūs arī jaunus fanus. Un Tarantino “Hateful 8” – vizuāli laba, izcili izmantota telpa (jo visa filma faktiski notiek vienā mazā namiņā) un tiešām piesātināti stāsti un personības.
PatīkPatīk
Par ”The Hateful 8” visapkārt dzirdu labas atsauksmes, it kā nav mana tēma, bet izskatās, ka būs tāpat ar ”Mad Max” – vienreiz jāsaņemas un jānoskatās.
Par ”Star Wars” man ir dalītas jūtas – it kā gribētos redzēt, bet es neesmu sekojusi līdzi visai franšīzei, tāpēc kaut kā skatos uz jauno daļu ar ”es jau neko nesapratīšu, nav vērts” skatienu. Varbūt kaut kad būs jāuztaisa veco filmu maratons.
PatīkPatīk
Man šķiet, ka SW var iztikt ar to, ka tu zini radurakstus (Dārts, viņa bērni, Hans Solo) un kas ir Death Star. Nav tā, ka filma būtu piekaisīta ar atsaucēm uz pagātnes notikumiem tā, ka nevar saprast jēgu. Protams, iepriekšējo stāstu pārzināšana ļauj paķiķināt vietās, kur nezinātāji nevar 🙂 Tarantino gan rekomendēju uz lielā ekrāna, pieņemu, ka mājas apstākļos uz maza ekrāna tā zaudē savu vizuālo pievilcību diezgan pamatīgi.
PatīkPatīk
Es tak teicu, ka Man Max jaunais gabals jāskatās! 🙂 Forši, ka Tev arī patika Intern. Reti šarmanta komēdija.
PatīkPatīk
Jā, man prieks, ka Tevi paklausīju un tomēr noskatījos 🙂 ”The Intern” bija negaidīti foršs, viens no pēdējā laika patīkamākajiem kino pārsteigumiem.
PatīkPatīk
dzirdēts, ka Bada spēlēm tā varētu arī nebūt pēdējā filma
PatīkPatīk
Tiešām? Man grūti iedomāties, ko viņi tur vēl varētu mēģināt izdarīt. Ja nu vienīgi kaut kādu pirms-spēļu stāstu no Katnisas bērnības.
PatīkPatīk