Jāņa Rozes apgāda nesen izdoto vācu rakstnieces Antonijas Mihaēlisas jauniešu romānu ar sapņaino nosaukumu „Pasaku stāstnieks” izvēlējos lasīt neko iepriekš nezinot nedz par autori, nedz par pašu stāstu. Iespējams kaut kādu lomu tajā visā nospēlēja patiešām piesaistošais grāmatas vizuālais noformējums, kas acumirklī raisīja asociācijas ar ziemu, sniegu un aukstumu.
Un auksts šis stāsts tik tiešām ir. „Pasaku stāstnieks” ir gluži kā stindzinoša, gotiska pasaka, kura sākas pavisam nevainīgi, lai maz pamazām atklātu tumšās jūras dzelmes, kas skalojas zem tīrās un spodrās ledus virskārtas. Kad ledus lūst, kritiens ir sāpīgs, un gan varoņi, gan lasītājs nevilšus attopas izmērcēts aukstā ūdenī.
Labā meitene un sliktais zēns
Anna Lēmane ir septiņpadsmit gadus veca jauniete, laba skolniece ar labām atzīmēm, lieliem nākotnes plāniem un pārtikušu, mīlošu ģimeni. Anna ir inteliģenta, nedaudz sapņaina patstāvīgi domājoša, tomēr dzīves nepieredzējusi un naiva. Kā viņa pati apgalvo, viņa dzīvo „burbulī”, zilajā gaismā, kas apātiski apņēmusi gan viņas mājas dzīvi, gan visu eksistenci kopumā.
Linda nedzirdami nostājās Annai aiz muguras. Taču Anna juta viņas kluso, neuzbāzīgo klātbūtni. Viņa iedomājās par Ābela vārdiem: „Ja kādu pazīst visu dzīvi, viņu var redzēt arī tumsā.”
Ābels Tanateks ir septiņpadsmit gadus vecs jaunietis, pasaku stāstnieks, narkotiku tirgotājs, mīlošs brālis, vientuļais vilks. Ābels ir gudrs, taču turas prom no visu acīm, spējīgs tikt galā ar dažādām situācijām, taču noslēgts un ierāvies sevī. Viņa dzīvē nav nekā svarīgāka par mazās māšeles Mihas pasargāšanu no nelabvēlīgās ģimenēs augošu bērnu sāpīgā likteņa. Tā dēļ Ābels ir gatavs uz visu.
Ābels un Anna mācās vienā skolā. Pavisam neviļus Anna sāk just simpātijas, pat nelielu apsēstību, ar tā dēvēto „poļu sīktirgoni” Ābelu Tanateku. Iespējams, lai piešķirtu dzīvei krāsas un emocijas un izrautos no burbuļa, kurā bijusi iesprostota visu dzīvi – kā jau tas mēdz notikt ar „labajām meitenēm”, kad viņu ceļā uzrodas „sliktie zēni”. Maz pamazām Ābels ielaiž jaunieti savā un savas mazās māsas ikdienā. Taču līdz ar katru soli atklājas kas jauns. Vienai slepkavībai seko nākamā un abas šķiet netiešā veidā saistītas ar mazo ģimenes kokonu, ko pašu mātes pamestie Ābels un Miha tik ļoti cenšas nosargāt.
Mihaēlisa raksta patiešām skaisti, „Pasaku stāstnieks” ir viens no tiem prozas darbiem, kas neapšaubāmi ir spējīgs paņemt lasītāju ar savu māksliniecisko kvalitāti. Paralēli romantiskajai sižeta līnijai, jauniešu savstarpējo attiecību peripetijām un intrigai par to, kurš īsti ir atbildīgs par noslēpumainajām slepkavībām, autore caur Ābela muti lasītājam un mazajai Ābela māšelei stāsta pasaku. Stāstā ieaustu, fantastisku vēstījumu ar mistiskiem tēliem un notikumiem, kas starp rindiņām tiecas atspoguļot romāna pamata sižetā notiekošo, pie reizes arī romantizējot Ābelu kā likteņa sistu, taču pievilcīgu un mīlošu tēlu, kura traģikas oreols tā vien aicina pēc glābējas maigās rokas.
Mīlestība pret varmācību
Tomēr jau iepriekš pieminētā tumsa ir nesaraujami saistīta ar abu varoņu attiecībām. Brīdī, kad Ābels nežēlīgā veidā salauž Annas uzticību, nav viegli noticēt Annas piedošanas spēkam un vēlmei attaisnot pret sevi vērsto vardarbību, apgalvojot, ka visu glābs mīlestība. Es ticu tam, ka pirmās kucēna jūtas ir spējīgas samierināties ar daudziem spērieniem pa pakrūti, kā arī tam, ka agrā jaunībā doma par „īsto mīlestību” var likties gana vilinoša, lai mēģinātu tikt pāri arī ārkārtīgi smagiem pāridarījumiem – lai tikai nenāktos šķirties no sava pieķeršanās objekta. Un es ticu arī tam, ka iepriekš piedzīvota varmācība rada jaunas varmākas, un tam, ka šo varmācību pārcietušie cilvēki – sava likteņa upuri ir pelnījuši līdzcietību un palīdzību.
Un tomēr, neskatoties uz pilnīgi reālo dzīves atainojumu un Annas un Ābela attiecību absolūto ticamību, ņemot vērā gan puiša pagātni, gan no tās izrietošo, nebūt ne stabilo, psihi, man bija visai grūti pieņemt aiz tumšās romantikas plīvura piesegto vardarbīgās situācijas risinājumu. Pat tad, ja tas atspoguļots caur dzīvi nepieredzējušas varones nenobriedušā skatījuma prizmu, paturot prātā, ka ne vienmēr stāstu varoņi ir uzticami un rīkojas veselā saprāta robežās. Man gribas ticēt… nē, man ir jātic, ka epiloga rindkopas atstāj brīvu telpu kritiskam situācijas izvērtējumam no ārpuses; ka Annas rīcība un versija par notikušo nav vienīgā „īstā” un autores iecerētā; ka sniegs, kas nokrīt pār jaunās meitenes pēcāk iztēloto realitāti aizslauka ne tikai traumu vai zaudējuma sāpes, bet arī izgaismo atskārsmi par patiesībā notikušo.
Es nedomāju, ka jauniešu (vai jebkādos citos) romānos viss būtu jāielej mutē, jāizskaidro vai vēl ļaunāk – jāmoralizē. Gluži pretēji – manuprāt, literatūrai ir jāattīsta spēja pašam kritiski domāt un izdarīt secinājumus. Arī nepatīkamus secinājumus, kuri par pasauli pasaka daudz kā tāda, ko negribētos pieņemt. Manuprāt, ne visas situācijas var izskaidrot ar mīlestību un ne visos gadījumos tā vispār ir izrādījusies mīlestība. Jo ne visos gadījumos, pēc pārdzīvotā, cilvēks vispār ir spējīgs uz mīlestību tās tradicionālajā izpausmē. Pat tad, ja šķiet, ka viņš ir pasaulē labākais brālis.
„Pasaku stāstnieks” ir spēcīga, neparedzama, pārdomas raisoša grāmata. Manuprāt, tas nav tradicionāls jauniešu mīlestības romāns, bet gan stāsts par daudz dziļākām un nopietnākām (ģimenes un sabiedrības) problēmām, kas ir mūsu dzīves ikdiena – tālu prom un tepat līdzās. Stāsts, kas sākas kā liriska pasaka, turpinās kā biedējošs trilleris un noslēdzas kā skaudrs izrāviens no sapņa. Gotisks, piesātināts un ziemas noskaņām bagāts lasāmais nebūt ne tikai jauniem cilvēkiem.
Tējtasīte 