Bērnībā man ne visai patika pasakas. Pieaugot, man sāka ļoti patikt pasakas. Ar to atšķirību, ka nu tās bija veiksmīgi nomaskējušās zem fantāzijas literatūras birkas. Šai birkai piederīga pavisam noteikti ir arī poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska grāmata ar nosaukumu „Pēdējā vēlēšanās”. Dzejnieka Māra Salēja tulkojumā un izdevniecības „Zvaigzne ABC” paspārnē šis daudzviet pasaulē jau cienītais un tulkotais stāstu cikls (2011. gadā poļu premjerministrs šo grāmatu pat iedāvinājis Barakam Obamam), turpinoties fantāzijas literatūras atmodai Latvijā, beidzot ir sasniedzis arī mūsu lasītājus.
Andžeja Sapkovska vārds manām ausīm bija svešs, lai gan aptuveni zināju par populārās datorspēles „The Witcher” eksistenci, un to, ka spēle balstīta uz grāmatu sērijas motīviem. Kā jau kārtīgai fantāzijas literatūrai piedien, Sapkovska fantāzijas stāstu cikls, kas savu pirmpublicējumu poļu valodā piedzīvojis 1993. gadā, vēl šobaltdien itin nemaz nešķiet novecojis. Gluži pretēji – piedzīvojumi, kas risinās iztēlotā, taču vēsturiskā kontekstā balstītā laikmetā (senlaicīgās laiktelpas noskaņu, manuprāt, lieliski papildina dzīvīgais un niansētais tulkojums) arī mūsdienās šķiet gana aktuāls.
– Augstcienītie, – beidzot viens teica. – Lieciet mūs mierā, nerunājiet uz mums, lūdzami. Mēs esam godīgi noziedznieki, nevis kādi politiskie. Mēs valdību gāzt netaisījāmies. Mēs tikai zagām.”
Ragaņa pasakas
„Pēdējā vēlēšanās” varētu tikt dēvēts par stāstu krājumu, taču, pateicoties savām vēstījuma īpatnībām, manuprāt, tas daudz neatšķiras arī no romāna. Neskatoties uz to, ka grāmatu veido vairākas atsevišķu piedzīvojumu epizodes, kas savienojas vienā veselumā tikai pakāpeniski, šo stāstu it kā fragmentētais laiks un telpa nerada saraustītu sajūtu. Autors rūpējas par to, lai lasītājs atrastu arī kopsaucēju – varoni, kam viss šis pasākums ir veltīts. Proti, briesmoņu mednieku un ragani Rīvijas Geraltu, kurš pats pieredzējis visus aprakstītos piedzīvojumus, un tagad labprāt pastāsta par tiem gan tempļa priesterienei, pie kuras ir apmeties, lai atkoptos no ievainojuma kārtējā cīņā, gan arī lasītājam, kurš, ticis pie viena Geralta atmiņu stāsta gabaliņa, nevar nolikt malā grāmatu, nedabūjis arī nākamo.
– Ļaudīm, – Geralts pagrieza galvu, – patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi paši sev šķiet mazāk briesmīgi.”
Lappusi pēc lappuses lasītājs var iepazīties ar Sapkovska radītās maģiskās realitātes noteikumiem, kas, katru reizi iesaiņoti jaunā noformējumā, pamazām iezīmē pasaules kopainu. Vienā no stāstiem raganis atbrīvo karaļmeitu no strigas lāsta, citā pamanās izmukt no cēlu, bet cilvēku apvainotu un izraidītu elfu gūsta, vēl citā pagūt daiļrunīgi „izpildīties” galma intrigās, kā arī sastapt pats savu liktenīgo sievieti.
Domāju, ka nekļūdīšos, apgalvojot, ka lielu daļu iedvesmas saviem briesmoņiem autors visdrīzāk smēlies slāvu mitoloģijā, taču mani īpaši patīkami pārsteidza vieglums un ironija ar kādu Sapkovskis dekonstruē arī visur pasaulē labi zināmas pasakas. Piemēram, par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem (šajā gadījumā karotājprincesi, kuru pavada izsitēju banda) vai džinu, kas nebūt negrib izpildīt trīs vēlēšanās, tā vietā labprātāk noraujot jumtus pāris ēkām…
Labie un ļaunie
Par pašu ragani priekšstats rodas visai skaidrs. Klusais spēcīgais tips, kam ir gana gudra galva, gana stipras rokas, un sirdī gana liels caurums, ko tur atstājusi cilvēcības zaudēšana, piespiedu kārtā, kļūstot par briesmoņu bendi (ar uzlabotu redzi, kaujas prasmēm un maģisku spēku, bet cilvēkam jau nekad nebūs labi…). Un briesmoņu šajā grāmatā nudien netrūkst. Dažādi mošķi uzglūn ik uz stūra un daži no tiem pat labprāt sarunājas, ielaižoties pārdomu pilnās diskusijās ar savu potenciālo bendētāju. Dažkārt ļaunums slēpjas pašos cilvēkos, nepildītajos solījumos, uzliktajos lāstos, aizspriedumos, māņos, kā arī negodīgā politikā. Taču Sapkvoska stāstos, atšķirībā no liela daudzuma klasisko pasaku, tomēr netiek nodalīts tikai labais un ļaunais. Ikvienā ir nedaudz no abiem. Neatkarīgi no tā vai tas būtu cilvēks vai briesmonis. Vai pats raganis Geralts.
Lai gan šis ir piedzīvojuma stāstu cikls, kurā nekādi neiztikt bez zobenu vicināšanas un kāda ienaidnieka uzšķēršanas vai uzlaišanas gaisā, mani nepameta sajūta, ka savā stāstījumā Sapkovskis nebūt nav koncentrējies tikai uz kaujas ainām. Stāstu cikla maģisko pasauli ar visām tās burvju zīmēm, senajām rūnām, neparastajiem augiem un viduslaiku noskaņu, papildina ne tikai iederīgs humors, ironiskie dialogi un dzīvīgie personāži, bet arī kāda dziļāka doma. Zem ārējiem kairinājumiem labi nomaskēta guļ neliela pafilozofēšana par labā un ļaunā gradāciju, par „savējiem un citiem”, par pārmaiņām, kas noris fantāzijas pasaulē, kur pat briesmoņi iemācījušies adaptēties, par goda kodeksu, atbildību un morālo kompasu, kā arī paša cilvēka neiederības sajūtu un nevēlēšanos pieķerties.
– Ļaunums paliek ļaunums, – raganis pieceldamies nopietni teica. – Mazāks, lielāks, vidējs, viss vienalga – proporcijas ir relatīvas, bet robežas nenoteiktas. Neesmu svētais, dzīvē nācies darīt ne tikai labo. Taču ja man jāizvēlas starp vienu un otru, tad izvēlos neizvēlēties vispār.”
Manuprāt, Sapkovska piedāvātie stāsti var tikt lasīti kā pasakas. Daudz brutālākas, ironiskākas un pavisam noteikti domātas pieaugušajiem. Taču arī šo pasaku iekodētais vēstījums par mums pašiem tik zināmo pasauli un lietu kārtību tajā, ir un paliek ļoti tuvs un pazīstams. Īsts saldais ēdiens cilvēkiem, kas mīl gremdēties plašajos fantāzijas ūdeņos. Ļoti gaidīšu sērijas turpinājumu.
Tējtasīte 