Itāļu rakstnieks Alesandro Bariko jau izsenis pazīstams kā vārdu burvis, teikumu meistars un visādi citādi elegantas prozas radītājs. Arī viena no autora jaunākajām grāmatām Jaunā līgava, kas Daces Meieres tulkojumā gada nogalē tika izdota Zvaigzne ABC paspārnē, nav izņēmums.
Iepriekš biju lasījusi gan Bariko Zīdu, gan Misteru Gvinu, tādēļ ļoti nopriecājos uzzinot, ka drīzumā latviešu valodā būs pieejama arī Jaunā līgava. Grāmatas apraksts vēstīja, ka stāsts būšot par kādu savādu ģimeni, kuras ikdienu izmaina jaunas sievietes – Dēla līgavas – ierašanās greznajā namā. Izklausās gana vienkārši, vai ne?
Taču, tā kā pie sižeta stūres sēž neviens cits kā Bariko, vienkāršs šajā romānā nav it nekas. Varoņu ģimenes brokastis tiek ieturētas līdz pat dienas vidum; nevienam no personāžiem, izņemot veco kalpotāju Modesto nav doti vārdi (ir tikai Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis, Dēls un Līgava); ikviens no varoņiem ar lielām šausmām gaida nakti, jo līdz šim visi radinieki miruši tieši šajā laikā; neviens nezina, vai un kad īsti atgriezīsies Dēls, kura Līgava pēc trīs gadu neredzēšanās beidzot ir ieradusies precēties; kā arī ģimene ir tik ļoti pieķērusies noteikumiem, paražām un savām individuālajām īpatnībām, ka tās pilnībā diktē to ikdienu (ieraduma spēks ir tik liels, ka pirms braukšanas atvaļinājumā Māte vismaz četras reizes apstādina auto un dodas atpakaļ namā, jo šķietami ir kaut ko aizmirsusi, taču neviens par šo rīcību nav pārsteigts, jo identisku rituālu viņa atkārto katru gadu, kad ģimene dodas prom).
Lai vēl mazliet pabiezinātu krāsas, izrādās, ka Mātei piemīt teju pārdabiskas spējas acumirklī pavedināt jebkuru, ko vien viņa vēlētos (šajā gadījumā arī Līgavu – romānā visai pārliecinoši iepīts erotiskais aspekts, Līgavas seksualitātes “atmodināšana”, par kuru “rūpes” tādā vai citādā veidā visa stāsta garumā uzņemas vairāki ģimenes locekļi). Un ja mazliet plašāk par Tēvu – viņa iedzimtā sirdskaite it tik nopietna, ka vairoties no nāves, viņš visas dzīves garumā ir vairījies no jebkāda veida emocionālajiem satricinājumiem, tostarp pašām emocijām. Ak jā, vēl šajā stāstā ir Tēvocis. Tēvocis gandrīz nekad nav nomodā un pamostas tikai, lai pateiktu ko viedu un atkal aizmigtu. Tiesa, tas viņam netraucē nedz doties ģimeniskos izbraucienos, nedz, piemēram, gatavot maltīti.
Saprotams, visas šeit minētās varoņu īpašības un sižetiskās dīvainības tekstā pasniegtas hiperbolizētā veidā. Tas brīžiem rada komiski grotesku vai pat nenopietnu iespaidu, taču vienlaikus nodarbina lasītāja prātu, tam mēģinot izlobīt tikko izlasītā apslēpto nozīmi. Un šķiet, ka ar nozīmes meklējumiem nodarbojas arī pats Bariko – autors nekautrējas ik pa brīdim parādīties tekstā ar savu viedokli, te sarunājoties ar kādu senu paziņu par romāna rakstīšanu, te spriedelējot, ko par šo teiks redaktors, te pakomentējot varoņus, te žigli mainot stāstītājus un pilnībā apstulbinot nabaga lasītāju.
Tas viss tiek darīts ar apskaužamu vieglumu un pašpārliecinātību, tā liekot noprast – šis ir Bariko stāsts. Viņš ar to var darīt, ko vien vēlas un, ja tu reiz esi atvēris šīs grāmatas vākus, arī tev līdzīgi kā ģimenei jāievēro noteikumi. Gluži kā dzīvē, ne visi no tiem šķitīs jēgpilni. Jaunā līgava ir autora spēļu laukums un viņš ir šīs smilšu karalistes saimnieks.
Par spīti visai sarežģītajai romāna uzbūvei un postmodernajiem elementiem, kas šeit birst kā no literatūrzinātņu studenta pierakstu klades, Bariko proza nav smagnēja un tekstu ir viegli uztvert. Vai daži elementi paliek apslēpti, daži simboli neatklāti, notikumu nozīme līdz galam neizprasta? Visdrīzāk tas ir atkarīgs no lasītāja interpretācijas spējām un iepriekšējās literārās pieredzes. Taču neatkarīgi no apvāršņa plašumiem Jaunā līgava ir izlasīšanas vērts romāns – tehniski sarežģīts, sižetiski šķietami viegls un apskaužami virtuozi uzrakstīts.
Citas blogā publicētās grāmatu atsauksmes un recenzijas lasi šeit.
Grāmatas eksemplārs saņemts no izdevniecības Zvaigzne ABC apmaiņā pret godīgu vērtējumu.
Tējtasīte 