Janvāris straujiem soļiem tuvojas noslēgumam. Laiks arī pēdējam rakstam ikgadējā gada topu un kopsavilkumu sērijā. Esmu jau apskatījusi 2015. gada labās grāmatas, labos seriālus un labos mūzikas albumus. Kas iztrūkst? Protams, labās filmas. Jāsaka, ka ar filmu skatīšanos pagājušajā gadā man gājis visai bēdīgi. Patiesībā tik bēdīgi, ka šo bēdīgo ciparu skaļi nemaz nevar teikt. Lai mīkstinātu kritienu un apaudzētu šo kopsavilkumu ar kuplākām miesām, janvārī pieķēru klāt vēl šo to no redzēšanas vērtā kino. Un te nu mēs esam.
Šajā rakstā izlēmu nepieminēt pilnīgi visas 2015. gadā redzētās filmas (pat manai sarakstu mīlestībai tas šķiet par garu), tomēr tās, kuras šo godu izpelnījušās, kā jau ierasts, sadalīju dažās improvizētās kategorijās. Biju pat tik apzinīga, ka izveidoju atsevišķu plāna punktu vairs ne tik svaigajām 2014. gada filmām, kuras, manuprāt, arī ir pieminēšanas vērtas.
Zem nosaukumiem paslēpušās saites plašākiem aprakstiem. Lielākoties tie ved uz rakstiem no rubrikas Mazie filmu komentāri, jo pagājušajā gadā par kino visvairāk izteicos tieši šādā – īsā un koncentrētā formātā.
Eye candy
Nevarētu sacīt, ka 2015. gadā uz lielajiem kino ekrāniem es būtu redzējusi daudz ļoti labu filmu, taču vairākas no tām ir bijušas nu dikti izskatīgās. Diemžēl izskatīgs, ne vienmēr nozīmē arī saturīgs. Dzīvs pierādījums tam ir gan krāšņais, bet sižetiski samudžinātais un klišejiskais Jupiteras ceļš (Jupiter Ascending), gan viena no manām gada gaidītākajām filmām – Giljermo Del Toro psiholoģiskais šausmu trilleris Purpura smaile (Crimson Peak). Abas ir tā vērtas, lai uz lielā ekrāna izbaudītu pamatīgos specefektus, tērpus un dizainu, tikai ar nosacījumu, ka skatītājam nav prasību arī pēc kādas dziļākas domas.
Mazliet labākā situācijā ir divas citas šīs kategorijas filmas, uz kurām es netiku likusi nekādas cerības, taču paliku apmierināta gan ar vizuālo izpildījumu, gan pašu stāstu. Un tās ir Trakais Makss: Skarbais ceļš (Mad Max: Fury Road) – lieliski nostrādāts asa sižeta grāvējs, par kuru rakstīju vēl pavisam nesen, sakot, ka tas ir viens vājprātīgs kino gabals, kā arī Kingsman: Slepenais dienests (Kingsman: The Secret Service), kurš patīkami pārsteidza ar tiešām stilīgi nofilmētām cīņas ainām un ātru, izklaidējošu sižetu.
Lielās cerības
Šajā kategorijā ieliku dažas filmas, par kurām domāju ”nu tik būs”, bet nebija viss. Sākot ar Bada Spēļu: Zobgaļsīļa 2. daļu (The Hunger Games: Mockingjay II), kurā nesajūtu ”taisnīgo beigu katarsi”, turpinot ar otru aizvadītā gada Dženiferas Laurensas filmu Džoja (Joy), kas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, par spīti Zelta globusa un Oskara nominācijām. Kā arī abu sprigano komedianšu Tīnas Fejas un Eimijas Poleres gara darbu – Māsas (Sisters), kurā man diemžēl nesanāca pasmieties.
Tāpat nedaudz es vīlos ļoti piemīlīgajā, taču, manuprāt, pārlieku bērnišķīgajā animācijā Mājas (Home) un manā mīļajā zinātniskajā fantastikā, filmā Ne sevī (Self/less), kas cītīgi mēģināja izcelt saulītē jau vairākkārtīgi kino apcerēto ideju par pārcilvēku, taču aizmirsa ielikt groziņā arī kādu pipariņu.
Nasing spešal
Šī varētu būt kategorija ”noskatījos, bija normāli, ātri aizmirsu”. Piemēram, uz patiesiem notikumiem balstītais stāsts par kādas jaunas sievietes cīņu ar atkarībām To Write Love on Her Arms vai dokumentālā filma par modes skates veidošanas aizkulisēm Dior and I.
Vēl šajā kategorijā ietilpst filmas, par kurām nav dzirdētas tās labākās atsauksmes. Piemēram, Džonija Depa krāsainais piedzīvojumu farss ar nosaukumu Mortekajs (Mortdecai), kas pirmizrādes dienās saņēma diezgan asu kritiku, taču mani personiski pamanījās sasmīdināt. Vai arī dievinātās un nīstās Greja piecdesmit nokrāsas (Fifty Shades of Grey), kas gan šķita drusku par izstieptu, taču kopumā bija tieši tāda, kā varēja gaidīt – visai parasta romantiskā drāma. Kā arī Džordža Klūnija, Hjū Lorija un Britas Robertsones bērnības ideālu un radošuma slavinājums filmā Rītdienas zeme (Tomorrowland), kas arī it kā esot piedzīvojusi finansiālu neveiksmi, lai gan, manuprāt, ir samērā neslikta ģimenes filma.
Pārsteigumi
Tā jau nav, ka viss ir bijis tikai smuki, slikti vai viduvēji. Pagājušajā gadā noskatījos arī vairākas filmas, kas patiešām patīkami pārsteidza. Piemēram, šarmanto Praktikantu (The Intern) ar Robertu De Niro un Annu Hetaveju galvenajās lomās, Melisas Makārtijas beidzot smieklīgo komēdiju Spiegs (Spy), kurai lielākajā daļā gadījumu izdevās izvairīties no klišejām, kā arī, manuprāt, pēdējo gadu labāko animāciju – Prāta spēles (Inside Out), kas vēsta par personificētām emocijām kādas mazas meitenītes galvā.
Tāpat mani patīkami pārsteidza arī Denija Boila režisētā biogrāfija Stīvs Džobss (Steve Jobs) ar lielisko Ārona Sorkina scenāriju, kā arī divas ļoti labas zinātniskās fantastikas filmas. Uz romāna motīviem balstītais Marsietis (The Martian) par kosmonautu, kas apstākļu sakritības rezultātā ir spiests vienatnē izdzīvot uz Marsa, kā arī Ex Machina – lielisks maindfaks, kas pieklusinātā, bet spēcīgā manierē runā par šobrīd (kino) pasaulē tik populāro mākslīgā intelekta ideju.
Ar atpakaļejošu datumu
Visbeidzot dažas 2014. gada filmas. Noskatījos divas 2014. gada Zelta globusu un Oskaru mīlules – smago Džulianas Mūras drāmu par Alcheimera slimību – Joprojām Alise (Still Alice), kā arī, manuprāt, ļoti izdevušos animāciju par zēnu, kas zaudējis savu brāli, bet ieguvis jaunu draugu robota veidolā – Lielais 6 (Big Hero 6).
Pagājušogad redzēju divas labas vēsturiskās drāmas – Efiju Greju (Effie Gray), kas stāsta par Viktorijas laikmeta mākslas kritiķa Džona Raskina jauno un nelaimīgo sievu, kā arī uz Emīla Zolā romāna Terēza Rakēna balstīto drāmu In Secret, kurā netrūkst nedz tumšu kaislību, nedz iekšēju dēmonu plosītu varoņu. Runājot par dēmoniem, nevar nepieminēt, manuprāt, labāko, kas pēdējos gados ir noticis ar vampīru kino – jaunzēlandiešu mockumentary stilā uzņemto vampīrfilmu parodiju Kas notiek krēslā (What We Do In The Shadows), kas tagad ir ierindojusies manā visu laiku mīļāko filmu topā, pat neskatoties uz nelielo budžetu un smieklīgajiem specefektiem. Izcila ironija.
Tas arī viss no manas aizvadītā gada filmu dienasgrāmatas. Kuras ir jūsu 2015. gada labākās filmas?
Tējtasīte 
Kas notiek krēslā ir lieliska un neaizmirstama! Būs man arī kāds kopsavilkums jāuztaisa un jāatķeksē skatīšanai pāris no Tevis minētajām labajām filmām.
PatīkPatīk
Es jau dažas filmas no šī saraksta noskatījos tieši pateicoties tam, ka Tu saslavēji. Citādi nevar zināt, kā būtu bijis ar to ”Trako Maksi” un ”Spiegu”. 🙂
Uztaisi gan kopsavilkumu, būs interesanti palasīties.
PatīkPatīk
[…] FILMAS 2015: KOPSAVILKUMS […]
PatīkPatīk
Principā jau varētu sev uzsist uz pleca un paslavēt par lielisko kinoskatītāja veikumu (kas izpaužas kā pieklājīgs kinopatēriņš) 2015. gadā, ja vien šis kinopatēriņš a priori nenāktu komplektā ar visādu draņķību – t.i. sliktu filmu – nevilšu “norīšanu”, un šī gruzdošā “blakne” (zemē nomestais laiks) neliktu domāt (kavēties ilūzijās ?) par stingrāku atlases kritēriju ieviešanu skatāmo filmu izvēlē, un te, protams, dažādi topi (gada pārskati) lieti noder – , tā teikt : ko nu kurš gada laikā saskatījies 🙂 – , šai sakarā, kinoapskatniekam Aivaram Madrim bija visnotaļ interesants Top 10 [ publicēts “Satori” ] – kaut gan, ko tur liegties, pastāv arī nejaušības – tie laimīgie (liktenīgie) gadījumi, kad FILMA ir tā, kas mūs “izvēlas”, un tās radītais satricinājums (iespaids) ir tik neatgriezenisks, ka spēj transformēt (paplašināt) mūsu priekšstatus par būtisko (lai arī ko katrs no mums ar šo vārdu – būtiskais – saprastu), protams, šādi filmu [ tāpat kā literatūras ] “uzbrukumi” (no kuriem mūs visus apņēmušies “paglābt” no putinisma “skapja” iznākušie tūdaliņu vadonīši) mūsu apziņai visbiežāk notiek jaunībā (..) kaut gan, principā, var atgadīties jebkurā vecumā … īsti “pasargāts” šajā ziņā laikam nevar justies neviens … Bet pārsvarā jau kino kalpo (un tiek taisīts) kā “opijs tautai” – lieliska izklaide 2 stundu garumā (..), un ko gan vēl vairāk vēlēties !? Un ja man jāizceļ kaut kas no pērn redzētā, tad labākais action (manā subjektīvā skatījumā) būtu : Gareta Evansa “The Raid” 2011.
Labākās jauniešu filmas : Demjena Šazela “Whiplash” 2014. un Han Jun-Hee “Chinatown” 2015.
Labākais vesterns : Alehandro Injaritu “The Revenant” 2015.
Labākās kriminālfilmas : Stefano Sollimas “Suburra” 2015. un Park Hoon-Jung “New World” 2013.
Labākā dokumentālā filma : Matthew Heineman “Cartel Land” 2015.
Labākā drāma : Kim Ki Duka “Sala” / “The Isle” 2000.
Labākā melodrāma : Žaka Odiāra “Rust and bone” / “De rouille et d`os” 2012.
Labākā sci-fi : Aleksa Gārlenda “Ex Machina” 2015.
Labākā fantasy : Terija Giliama “The Zero Theorem” 2013.
Labākais art house : Džima Džārmuša “Dead Man” 1995.
Labākā traģikomēdija : Paolo Sorrentīno “Dižais Skaistums” 2013.
Labākais trilleris : hmm … tā kā pērn neko ievērības cienīgu šajā žanrā neredzēju, tad izvēle būs pārsteidzoša (pirmkārt jau man pašam) : Aleksa van Varmerdama “Šnaiders pret Baksu” 2015. + milzīgs žetons Varmerdamam par “Borgmanu” , ko arī pērn noskatījos.
Labākā komēdija – [ laikam nevienu tā arī nenoskatījos (..) ]
Labākā šausmu filma – [ nav mans žanrs, skatos reti, tāpēc arī nav ko izcelt … kaut gan – aizpērn redzētā Takaši Miikes “Audition” 1999. lika sirdij priekā gavilēt ! ]
Labākā vēsturiskā filma – [ neko tik atmiņā paliekošu kā 2014. gada nogalē skatītā Kim Han-Mina “Roaring Currents / Battle of Myeongnyang” 2014. (Dienvidkoreja) – 2015. gadā tā arī neizdevās noskatīties (..) ]
Un vēl – žūrijas (ko veido šo rindiņu autora vienpersoniskie spriedumi) speciālbalva par “spilgto un tēlaino kinovalodu” tiek piešķirta Aleksandra Proškina “Искупление” 2012. [ Ja runājam par Krievijas kinematogrāfu, tad nevaru nepieminēt – , jo ļoti labs kino plašam skatītāju lokam – , 2014. gadā iznākušo (un tolaik skatīto) Jurija Bikova filmu “Дурак”. ]
Augstāk minētais apkopojums gan nenozīmē, ka Tējtasītes lasītājiem vajadzētu sākt skatīties manis pieminētās filmas, tieši otrādi – , ja jums kaut nedaudz rūp jūsu sirdsmiers (!) – , tad šīs filmas skatīties nevajadzētu (..) būtībā jau viss ir ļoti vienkārši – , ja jūsu kinoskatītāja instinkts (un pieredzējušiem kinoskatītājiem, tas ir ļoti labi uztrenēts) saka, ka tas nav jūsu kino, tad nav vērts sevi mocīt un spīdzināt, jo dzīve ir pārāk īsa, lai maldītos citu cilvēku estētisko priekšstatu sistēmās …
Un vēl – ceru, ka saņemšos, un šogad noskatīšos “Still Alice” , jo … kaut kā man šķiet, ka šī varētu būt visjaudīgākā (?) no Tavā pārskatā minētajām filmām (..) Ar šo apņemšanos savu nelielo “kinolektoriju” varētu noslēgt.
PatīkPatīk
Ir gadījies, ka filmas mani pašas izvēlas brīžos, kad esmu mazliet nostaigājusi nost no kārdinošās un ērtās ”šobrīd kinoteātros” taciņas. Liels tad ir tas jaunatklājējas prieks, ka izdevies atrast, ko mazāk zināmu, bet nu tik trāpīgu! : )
Pilnīgi piekritu par to, ka gribētos jau iespējami vairāk ”uzķerties” tieši uz kvalitatīvu kino, kā arī par to, ka tas ne vienmēr izdodas. Informācijas un iespēju ir daudz, bet laika nu ir tik, cik ir. Vienīgā cerība, ka līdz ar lielāku skatīšanās pieredzi tiešām izdosies izstrādāt labākus kritērijus / filtrus tam, ko būtu vērts redzēt un tam, ko nav vērts iekļaut savā kino dienaskārtībā.
Aivara Madra topu lasīju, taču pati no saraksta esmu redzējusi tikai ”Trako Maksu”. Gribētos vēl arī ”The Lobster” noskatīties, un varbūt uzzināt par ko daudzi tā priecājas ”The Hateful Eight” gadījumā.
No Tevis pieminētajām filmām, man ļoti patika gan ”Ex Machina”, gan ”The Zero Theorem”. Noteikti vēlos redzēt arī Paolo Sorentīno ”Dižo skaistumu”, un pie viena arī nesenāko ”Youth”. Līdz šim esmu redzējusi tikai vienu Sorentīno filmu – ”This Must Be The Place”. Dikti uzrunāja ar savu ekscentriskumu. Džima Džārmuša ”Dead Man” arī ik pa laikam uznirst pie mana kino apvāršņa, tas arī, iespējams, varētu būt manai kino gaumei
”Still Alice” man šķita it kā vienkārša, tomēr ar tādu apslēptu spērienu pa pakrūti. Temats smags, bet, manuprāt, uzrunājošs arī tiem, kas tiešā veidā ar šo kaiti nav saskārušies. Džulianas Mūras tēlojumam es kaut kā vienmēr pamanos noticēt.
PatīkPatīk
Klau, bet nav jau tik bēdīgi 😉
PatīkPatīk
Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas 🙂 , man vienkārši ir bijuši arī drusciņ ražīgāki kino gadi. Jācer uz nākamo!
PatīkPatīk
No tevis minētajām filmām man vislabāk patika Ex Machina, Marsietis un What We Do In The Shadows.
Vēl sarakstā pietrūkst latviešu filmas. Vai pagājušogad sanāca noskatīties kaut ko no latviešu kino veikumiem?
PatīkPatīk
Jā, latviešu kino sarakstā tik tiešām pietrūkst. Kaut kā nav sanācis neko no jaunākajām vietējo filmām redzēt – temati nav īsti manējie. Kaut gan īsu brīdi prātoju, vai nevajadzēja tomēr uz ”Romeo un Džuljetu” aiziet.
Vai esi pēdējā laikā redzējusi kaut ko labu un iesakāmu no pašmāju kino?
PatīkPatīk
“Romeo un Džuljeta” man šķita tāds viduvējs, ne līdz galam nostrādāts gabals. Nepatika kameras darbs un nesapratu, ko tieši ar tuvplāniem režisors un operators ir centušies panākt.. “Izlaiduma gads” man patika mazliet labāk, bet arī nekas pārāk iespaidīgs.
Kā labākos pēdējo gadu veikumus latviešu kino uzskatu “Ausmu” un “Pelnu sanatoriju”. Tādas latviešiem netipiskas filmas. Šīs vairāk ir festivālu filmas, katram skatītājam nepatiks, bet domāju, ka tev patiktu. “Ausmā” katrs kadrs ir kā mākslas darbs, bet “Pelnu sanatorijā” panākta tik drūma atmosfēra, ka pat paliek bail no tā visa.
Drīzumā sāks rādīt “Es esmu šeit”, kas pagaidām arī izskatās cerīgi.
PatīkPublicējis 1 person
Par ”Pelnu sanatoriju’ apkārt bija šis un tas dzirdēts, tagad palasīju aprakstu, izklausās visnotaļ drūmi, bet tiešām varētu būt, ka man attiecīgajā noskaņojuma patiktu. Varbūt reiz būs jāsaņemas uz to latviešu kino 🙂
PatīkPatīk